Svētais Vakarēdiens vairo kristieša mīlestību

“Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor.10:16-17)

Tāpat kā kristieša ticību vairo un stiprina viņa līdzdalība Svētajā Vakarēdienā, tāpat notiek arī ar viņa mīlestību. Ticības uguns nevar pastāvēt bez gaismas un degšanas. Taču šī gaisma un degšana nāk no mīlestības, ar slēpto karstumu iekšpusē un labo darbu mirdzumu ārpusē. Tiklīdz cilvēks kļūst priekpilni pārliecināts par savu pestīšanu, viņš nevar rīkoties citādi. Tad viņa sirds ledusaukstums atkūst pats no sevis, pazūd dusmas un nespēja izlīgt, un tā vietā nāk darbi, kas seko paša Kristus piemēram, cenšoties apskaut visus mīlestībā.

Svētais Vakarēdiens vairo kristieša mīlestību tieši tāpēc, ka tajā ir klātesoša un tiek saņemta Kristus miesa un asinis. Kā mūsu tekstā skaidro apustulis Pāvils: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” Pāvils lūdz mūs, kad mēs ēdam no svētītās maizes un dzeram no svētītā biķera, atcerēties, ka mēs esam Kristus miesas un asiņu līdzdalībnieki. Tie ir kopīgi mums visiem, un, tos saņemot, mēs ieejam miesas un asiņu sadraudzībā. Kā maize rodas no daudziem graudu gabaliņiem, tā arī Svētajā Vakarēdienā mēs kļūstam par vienu ķermeni, par vienu tautu, kaut arī esam daudzi. Tā kā mēs saņemam vienu maizi, vienu un to pašu Kristus miesu un asinis, Svētais Vakarēdiens ir vistuvākās kopības maltīte, un līdz ar to tā ir maltīte, kas pieprasa un iedrošina ciešu mīlestību. Mēs pulcējamies kā vienlīdzīgi bērni pie mūsu kopējā Debesu Tēva ģimenes galda. Ikdienā mēs varam būt ļoti atšķirīgi, taču šeit, Svētajā Vakarēdienā, visas mūsu atšķirības pazūd. Mums visiem ir viena un tā pati zemes un debesu maize un dzēriens — vienalga vai esat padotais vai ķēniņš, vergs vai saimnieks, ubags vai bagātnieks, jauns vai vecs, sieviete vai vīrietis, nemācīts vai augsti izglītots. Šeit visi dalībnieki stāv kā grēcinieki un ubagi, kas ir nabagi, izsalkuši un izslāpuši pēc žēlastības. Viens no mums var stāvēt pie Tā Kunga galda rupjā vadmalā, bet otrs tērpts samtā un zīdā, kas rotāts ar zeltu un pērlēm, bet aizejot mēs abi esam ietērpti Kristus asinīs un Viņa taisnībā. Mēs visi saņemam no Viņa vienu un to pašu Jēzu un vienu un to pašu taisnību.

Pēc Svētā Vakarēdiena saņemšanas mēs zinām, ka visiem, kas to saņēmuši, sirdīs ir tas pats Jēzus, kas mums ir. Tas veicina vistuvāko un dedzīgāko brāļu mīlestību. Ēdot vienu un to pašu miesu un dzerot vienas un tās pašas Kristus asinis, mēs kļūstam par vienu miesu un saņemam kopīgu dvēseli – Jēzu. Tāpēc mums ir jāmīl pārējie Vakarēdiena dalībnieki kā savu otro es.