Svētā Jāņa Kristītāja dienā

“Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.” [Lk.1:68-79]

Šos svētkus – Svētā Jāņa Kristītāja dienu – esam paturējuši nevis viņa paša, bet viņa amata dēļ. Jo, kā dzirdēsim Jāņa tēva Caharijas dziesmā, Jānis tiek slavēts tādēļ, ka viņš jau no mazotnes audzināts Kristū un uz Kristu, tā ka šī svētku diena vairāk saistīta ar Kristu nekā ar Jāni Kristītāju. Tādēļ arī viņa svētki ir slavējami kā paša Kristus svētku diena.

Bet jūs, mani draugi, zināt, kā līdz šim esam tikuši maldināti ar svēto godināšanu. Kāds ir piesaucis vienu, kāds – citu svēto, un visa šī piesaukšana ir vērsusies pret patiesu kalpošanu Dievam – pret to, ko Viņš no mums prasa pirmajā, otrajā un trešajā bauslī. Tomēr šodien daži ir tā nocietinājušies, ka ne vien aizmirst gaismu, ko tagad ar Dieva žēlastību atkal esam atguvuši, bet pat tiecas to nomākt un pilnīgi izdzēst, turklāt grib iznīcināt arī tos, kuri šo gaismu iededz un nes ļaudīm. Tomēr tie, kuri ir gaismas cienīgi, spēs to paturēt, turpretī citi, viss lielais ļaužu pulks, to palaiž vējā un nerimstas runāt zaimus; tie savu soģi atradīs. Tādēļ mums nedaudz jāpārrunā šīs lietas, lai mierinātu un izglābtu tos, kuri vēl ir samulsināti un sagūstīti šādā kalpošanā svētajiem.

Dažu svēto dienas ir svinētas viņu stingrās, šķīstās un nevainojamās dzīves dēļ. Visa pasaule raudzījusies uz svētu cilvēku spožo dzīvi, uz daudzajām brīnumu zīmēm, ko tie darījuši, kā, piemēram, uzmodinājuši mirušos, ar sausām kājām pārgājuši pāri Elbai utt. Arī Jāni Kristītāju viņi ir slavējuši tādēļ, ka šis vīrs tērpies raupjās kamieļa spalvas drānās un apjozis ādas jostu ap saviem gurniem, – kā Kristus par viņu saka Mt. 11:8: “.. ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.” Arī Jānis tika minēts vienīgi kā piemērs, it kā mēs par viņu nezinātu neko vairāk kā to, ka viņš nav dzēris ne vīnu, ne alu, bet tikai ūdeni, ēdis siseņus un kameņu medu, Mt. 3:4. Tas nav nekas slikts, nedz nosodāms, jo arī Kristus ir dzīvojis līdzīgi – ēdis to, kas bijis pieejams, cietis izsalkumu un slāpes un bieži gājis gulēt nepaēdis, – kā lasām daudzviet Evaņģēlijā.

Tomēr tie vēl nav lielākie Jāņa darbi. Arī par Ēliju rakstīts, ka viņš ēda sausu maizi, dzēra ūdeni un, ar šo ēdienu stiprinājies, gāja četrdesmit dienu, 1. Ķēn. 19:6–8. Tāpat Mozus četrdesmit dienu un nakšu palika pie Tā Kunga Sinaja kalnā, kur viņš neēda maizi un nedzēra ūdeni, 2. Moz. 34:28. Bet par Jāni Dievs ir īpaši gādājis, nelikdams viņam darīt nevienu zīmi (Jņ. 10:41), bet ļaudams palikt tikai pie šī viena darba, proti, – sludināt par Kristu un norādīt uz Viņu. Bet Kristus, kas nedzīvoja tik stingru dzīvi, darījadaudz brīnumu un zīmju; tāpat arī daudzi apustuļi darījuši daudz ievērojamākas brīnumu zīmes nekā Jānis Kristītājs. Jā, viņš darīja tikai dažas – tādas zīmes, kas bija saistītas ar viņa dzīvesveidu.

Kādēļ tad Jānis tiek tā slavēts – kādēļ neviens cits, kas dzimis no sievas, nav lielāks par Jāni Kristītāju? Kristus pats slavē Jāni šādiem vārdiem, Mt. 11:11. Tā ir otra lieta, proti, svētie ir iemantojuši godu un atzinību ne savas dzīves, bet sava amata dēļ. Jo, kā es bieži esmu sacījis un arvien atkārtoju, darbi un dzīve ir skaidri jānošķir no vārdiem un mācības. Vārdi un mācība ir kaut kas daudz nozīmīgāks nekā dzīve, – ja es kādu svēto slavēju viņa vārdu un mācības dēļ, tad vēl augstākus cildinājuma vārdus es nespētu atrast. Un, ja arī visu svēto darbi būtu apkopoti, taču tiem nebūtu Dieva vārda, tad visi šie darbi būtu maznozīmīgi un pat veltīgi. Kādēļ tā? Tādēļ, ka Dieva vārds, kā jau zināt, ir Dieva gudrība, Dieva spēks, vara un viss, kas ir pats Dievs. Neviens nav tik liels, ka Dievs to uzskatītu kaut par graša vērtu, ja tas nav ietverts Viņa vārdā. Tātad, ja šāda cilvēka sirdī nebūtu vārda un ticības, mēs viņa darbus neuzlūkotu. Jānim bija Dieva vārds, tādēļ arī viņa darbi bija vērtīgi Dieva priekšā – ne pašu darbu lielā svara, bet Jāņa ticības dēļ.

Raksti nošķir vārdus no darbiem kā debesis no zemes, kā gaismu no tumsas (Jes. 55:9): vārds ir debesis, darbi ir zeme; tomēr gan debesis, gan zeme ir pelnījušas slavu, un arī svēto darbi nav atmetami – pat tad, ja tie paši par sevi nekam nebūtu derīgi, tie tomēr atturētu mūs no slinkas, nolaidīgas dzīves, kurā mēs nedarītu itin nekā laba. Lielākā daļa ļaužu gan dzīvo nekaunīgu un nolaidīgu dzīvi, nemaz nejautādami, cik vērta ir labība, kas izaug uz lauka. Tie domā: mēs zinām, kāda ir pareiza mācība, – ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies no mirušajiem, lai mūsu grēki tiktu piedoti; mūsu labie darbi neko tādu nespēj panākt, tādēļ dzīvosim, kā mums tīk! Nē, nē, brāļi! Patiesi, mēs esam žēlastības valstībā, kaut arī joprojām paliekam vāji kā vārdā un ticībā, tā arī mīlestībā un mūsu miesas nonāvēšana vēl lielā mērā nav paveikta; tomēr Dievs grib, lai esam ne vien bagāti ticībā un vārdā, bet neaizmirstam arī darbus – lai, tos darīdami, apspiežam savu miesu un kalpojam savam tuvākajam. Dievs negrib pavisam atmest darbus – tev tikai jāturas pie tādas kārtības, kā tikko aplūkojām.

Turpretī pasaule un cilvēka prāts slavē svētos ne tik daudz Dieva vārda kā darbu dēļ – tie raugās tikai uz darbiem un brīnumu zīmēm, jo augstākas lietas aptvert nespēj. Vārds tiem šķiet pārāk vienkārša lieta – tikai skaņa, kas ātri izskan un apklust. Prāts neredz, ka Dieva vārdā, kas atradis mājvietu cilvēka sirdī, apslēpts nepārvarams Dieva spēks, kuru nespēj uzveikt ne grēks, ne nāve, ne velns, ne elles vārti. Bet mēs, kas turamies pie Kristus un paļaujamies tikai uz šo klinti, zinām, ka vārdu nedrīkst novērtēt tik zemu, nedz atstāt neievērotu. Un diemžēl tagad paši redzam, cik maz ir to, kuri paliek pie skaidrā Dieva vārda un patur to nesagrozītu. Bet cik daudz ir tādu, kuri grib rakstīt grāmatas! Labi, ja viņu vidū vēl atradīsies trīs vai četri, kas gribētu mācīt skaidro Dieva vārdu. Arvien rodas dažādi novirzieni un sektas, vārds tiek aptraipīts un padarīts tik neskaidrs, ka mēs tik tikko varam to pa1zīt. Tikai nedaudzi turas pie skaidrā Dieva vārda – arī to vidū, kuri iedomājas, ka ir visu pareizi sapratuši un stāv stingri, – tie viegli paklūp un iekrīt mēslos līdz ausīm, pirms vēl paguvuši attapties. “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt,” 1. Kor. 10:12; jo šis dārgums ir pārāk vērtīgs un tiek dots tikai nedaudziem. Citi māca darbus, un, lai gan svētie tiešām ir darījuši daudz lielisku, šķīstu darbu, par Dieva vārdu liela daļa no tiem zina maz.

Bet Caharija slavē savu dēlu tādēļ, ka Dievs ir piemeklējis Savus ļaudis. Tā ir savāda dziesma. Tu varētu sacīt: Sv. Jānis taču nav mūsu Pestītājs! Viņš nav miris mūsu labā, un viņa asinis nav izlietas par mums. Kādēļ tad Caharija dzied tādu slavas dziesmu Jāņa piedzimšanas dēļ? Te jūs redzat, ka Caharija ir bijis Svētā Gara pilns un pareizi sapratis, kāda būs Kristus garīgā valstība; viņš irsapratis, ka Dievs Savu Dēlu iesaistīs šajā valstībā, lai piemeklētu un atpestītu Savus ļaudis. Tādēļ šī slavas dziesma nav attiecināma uz Jāni, bet gan uz Kristu un to, kas ir Kristū; tāpēc arī mēs svinam šos svētkus.

Par Jāni šeit tiek sacīts tikai tas, ka viņš ir mūsu Kunga Kristus vēstnesis. Viņš ēd saknes un dzer tikai ūdeni – tāda dzīve labi kalpo un dara Jāni piemērotu šim uzdevumam, tomēr viņš savu amatu itin labi būtu varējis pildīt arī bez šādiem darbiem. Dievs nav gribējis, lai Jānis darītu ko citu kā vienīgi ietu Kristum pa priekšu un tā iesāktu Kristus valstības veidošanu, – tādam jābūt Jāņa amatam. To Caharija, Svētā Gara mācīts, ir labi sapratis; viņš ir redzējis, kā jāsākas mūsu Kunga valstībai. Tādēļ arī mēs aplūkosim šo dziesmu un pārrunāsim to vārdu pa vārdam.

BENEDICTUS JEB CAHARIJAS PRAVIETOJUMA SKAIDROJUMS

“Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu ..”

Te labais vīrs runā par šīm lietām tā, it kā tās jau būtu notikušas; viņš saka: “[Tas Kungs] piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu.” Jo tas ir pavisam droši; arī Bērns Jēzus jau bija piedzimis, un Viņam vajadzēja iesākt pestīšanu, – kā eņģelis par Jāni bija apsolījis, ka viņš Ēlijas garā un spēkā ies savam Kungam pa priekšu un atgriezīs bērnu sirdis pie tēviem, bet neticīgajiem palīdzēs gūt taisnajo gudrību, sagatavojot Tam Kungam padevīgu tautu, Lk. 1:17. Caharija zināja, ka šis pravietojums nemelos un nevienu nepievils.

Bet par to, kur šāda pestīšana atrodama un ko tā sagādā, jūs ar Dieva žēlastību jau gluži labi zināt, proti, – ka Dievs mūs piemeklē un atpestī un šī pestīšana un piemeklēšana notiek ne ar zobenu vai jebkāda veida varu, bet tikai ar Viņa vārdu. Jo Jānis pasaulei kalpojis tikai ar vārdu un norādīdams uz Dieva Jēru, kas uzņemas visas pasaules grēkus. Tā ir mūsu pestīšana un piemeklēšana – Kristum ir vajadzējis atpirkt mūs ar Savām asinīm. Tā nu vārds ir nozīmīgāks nekā Kristus asinis un miršana pie krusta; jo šī vārda dēļ Kristus nodevis Savu miesu nāvei pie krusta un izlējis Savas asinis. Nu Viņš atkal ir mūsu durvju priekšā, – kaut tik Dievs dotu, ka to visu mēs no sirds uzņemtu un par to pateiktos!

Jānis ir pirmais vēstnesis, kas sludinājis Evaņģēliju. Tādēļ tiem, kuri Evaņģēliju vēl nav dzirdējuši, tas arī tagad skan tā, it kā to sludinātu pats Jānis. Jo viņš mums sniedz pestīšanas pasludinājumu, laipnu solījumu, mierinājumu, glābšanu no grēkiem, nāves, velna un visām nelaimēm.

“Piemeklēt” – tas nav nekas cits kā nākt pie mums, lai sniegtu svētīgo vārdu, ar kura palīdzību topam pestīti. Tas ir lieliski, ka Caharija ir atzinis šo darbu, kas viņa sirdij bijis tik tīkams, ka viņš nav spējis izteikt savu prieku vārdos – ne tikai mazā bērniņa dēļ (lai gan arī par viņu Caharija ļoti priecājās), bet arī tādēļ, ka šai piedzimšanā, šai bērnā viņš ierauga vēl daudz lielāku prieku, proti, – jaundzimušais Jānis ir vēstnesis, ar kura palīdzību Dievs pasauli uzlūkojis un piemeklējis ar Savu vārdu. Tādēļ Caharija priecājas, ka viņš dzirdēs šo vārdu, un turpmāk vecais vīrs kļūst par šī mazā, šūpulī guļošā bērna mācekli; Caharija apliecina, ka viņa dēls ir pravietis, kurš zina vairāk nekā viņa tēvs, jā, visu, ko tēvs zina, viņš zina sava bērna dēļ. Un ir pārsteidzoši, ka Dievs, likdams mazo bērnu vecā vīra klēpī, ir devis viņam skolotāju.

Tas ir gluži dabīgs prieks par to, ka ar brīnuma palīdzību ir piedzimis bērniņš; un vienlaikus – arī garīgs prieks par to, ka viņš mācīs Dieva vārdu. Man šķiet, neviens cits tēvs nav priecājies par savu bērnu ar tādu prieku kā Caharija; un Jānis arī ir piedzimis tik brīnumainā veidā, ka ir redzams, kā Dieva roka visu ir vadījusi. Tas noticis jau Caharijas vecumdienās; nu, stāvēdams nāves priekšā, Caharija iemanto bērnu, šo izcilo svēto, kam jākļūst par visas pasaules skolotāju, tā ka viņa acīs sariešas prieka asaras, šo mazo bērniņu uzlūkojot, – tik ļoti liels, pāriplūstošs prieks pilda Caharijas sirdi. Tēvam taču ir liels prieks par to vien, ka viņa dēls piedzimis vesels un skaists, kur nu vēl tas, ka viņš kļūs par apustuli!

Iepriekš Caharija un viņa sieva bija piedzīvojuši kaunu savas neauglības dēļ; nu tas viņiem tiek bagātīgi atlīdzināts. Nu Dievs šim vīram dod pārpārēm bagātīgu svētību. Kaut tik cilvēks prastu gaidīt! Jo, kad Dievs nāk, Viņš dod bagātīgi – daudz vairāk, nekā mēs būtu uzdrīkstējušies vēlēties un cerēt. Tā Dievs Savu tautu
piemeklē un atpestī. Un Caharija turpina, sacīdams:

“.. un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā ..”

Arī šie vārdi nav sacīti par Jāni, jo viņš nav pestīšanas rags, kas uzcelts Dāvida namā. Jānis arī nenāk no Dāvida nama, bet ir piedzimis Levija ciltī. Bet Kristus, mūsu Kungs, nāk no Dāvida nama, no ķēniņa Dāvida cilts. Caharija dzied un runā par tādu pestīšanas ragu, kas ir uzcelts nevis Levija namā, priesteru ciltī, kurā ir piedzimis Jānis, bet – Dāvida namā. Tātad viņš runā par To, kuram jāpiedzimst Dāvida namā. Tas ir Kristus, kas vēl nav piedzimis, taču Caharija izsakās tā, it kā tas jau būtu noticis. Pestīšanas rags vēl nav uzcelts, tomēr Caharija par to ir zinājis – viņam to atklājis Svētais Gars. Rags ebreju valodā apzīmē arī varu, spēku, kundzību, ko tādu, uz ko var paļauties, – kā Daniēla grāmatā (Dan. 8:3–5) lasām, ka pravietis redz aunu un āzi, vienu ar diviem, otru ar vienu ragu; un pravietis pats tālāk paskaidro, ka tas pravietots par valstīm jeb ķēniņiem. Tāds ir šajā valodā ierastais izteiksmes veids. Arī mūsu valstība un mūsu Ķēniņš ir rags. Kristus ir šāds rags – īpaši tādēļ, ka Viņš ar to satriec ienaidniekus. Jūs redzat, ka arī nesaprātīgu dzīvnieku galvu rotā ragi; reti kuram rags ir uz deguna. Tas savukārt nozīmē, ka Kristus ir mūsu Galva, jā, pats mūsu Dievs, un Viņa valstība ir Viņa rags. Visu apkopojot, – šie ir Evaņģēlija vārdi, kas runā par Kristu; Kristus ir Evaņģēlijā un Evaņģēlijs – Kristū. Tie ir vienoti un nav nošķirami viens no otra, jo visā pasaulē mums nākas pieredzēt sadursmes un tajās Kristus ir mūsu spēks, uz kuru paļaujamies.

Bet Caharija piebilst, teikdams – “pestīšanas rags”. Citām valstībām ir savi apzīmējumi, kas apraksta tām piederošās bagātības. Dažas valstis ir plašas, pilnas ar lieliem dārgumiem, daudz ļaudīm; lai gan tās ir slavenas, tajās ir tikai laicīgā manta. Turpretī šī valstība tiek saukta par svētības un pestīšanas valstību – par žēlastības, dzīvības, taisnības un patiesības valstību, kurā atrodams viss, kas vajadzīgs pestīšanai. Tā šī valstība atšķiras no visām citām. Jo, lai cik lielas, varenas un spēcīgas būtu laicīgās valstis, tomēr tās visas pieder nāves valstībai – tām jāiet bojā, jāiznīkst un jāsairst, atstājot visu savu mantu citiem. Jo ne par vienu no tām nav runāts kā par dzīvības valstību, kurā atrodama dzīvība, miers un pestīšana. Tāds apzīmējums tiek dots vienīgi šai valstībai – te pats Dievs ir nodibinājis Savu ķēniņvalsti, kurā atrodama tikai svētība un pestīšana.

Te nav nekā tāda, kas būtu teikts par dzīvi vai darbiem. Jo šī valstība ir saistīta nevis ar mūsu dzīvi un darbiem, bet gan ar šo ragu – ar Kristu un Viņa Evaņģēliju. Tā ir mūsu valstība, par kuru esat dzirdējuši, ka tā ir žēlastības, dzīvības, taisnības, pestīšanas un žēlsirdības valstība; un tas, kurš tajā atrodas, pat būdams vājš un nepilnīgs, nevis tik svēts kā Jānis vai tik pilnīgs kā Kristus, tomēr ir šajā valstībā, kur nav nekā cita kā vien pestīšana un svētdarīšana. Tādēļ arī šai valstībai ir dots tāds vārds, un Dievs nemelo, saukdams to par pestīšanas valstību, ko Viņš uzcēlis Dāvida namā. Kā Viņš to ir darījis? Ar Svēto Garu un Savu vārdu.

Caharija saka – “Dāvida namā”. Šai valstībai vajadzētu būt uz zemes, un tomēr – tai ir jābūt pestīšanas valstībai. Dāvida nams – tas ir Dāvida dzimums, Dāvida cilts. Dāvids ir bijis cilvēks, un šīs valstības pavalstnieki ir cilvēki. Tā nu tu nevari teikt, ka šeit runāts par valstību, kas ir debesīs pie eņģeļiem. Nē, tā ir valstība, kas pastāv cilvēku vidū – pie tiem, kuriem ir miesa un asinis. Jo eņģeļi debesīs jau tāpat ir pietiekami aizsargāti un viņiem visa ir diezgan. Dāvids ir cilvēks, un viņa valstībā ir cilvēki, kuriem reiz jāmirst, – kā Rakstos lasām: “Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi,” Īj. 14:1.

Kā gan šāds cilvēks – ar visu savu godu un kaunu – iemanto pestīšanu? Ja jau šim jābūt pestīšanas namam, kurā mirstīgiem ļaudīm nav jāmirst, tad tiem, kuri pelnījuši nāvi, šeit jāiemanto dzīvība; tiem, kas ir bez svētības, jāiemanto svētība un pestīšana; tiem, kuri ir velna varā, jākļūst par Dieva bērniem! Šīs lietas nav šķiramas – Dāvida namā jādzīvo mirstīgiem cilvēkiem un tomēr tai jābūt tādu cilvēku valstībai, kuriem nav jāmirst. Jūs jau par to esat pietiekami daudz dzirdējuši – cerams, tikpat daudz kā es. Tomēr, tā kā Evaņģēlijā sacīti šādi vārdi, par tiem arvien ir jārunā.

Kā jau esam teikuši, kristietis, kas ienāk šajā valstībā, nemirst nemūžam. Viņš arī nevar mirt, jo Kristus ir miris, lai uzveiktu nāvi un mums vairs nebūtu jāmirst. Tādēļ Viņš ir uzkrāvis Sev mūsu grēku – lai mums pašiem tas nebūtu jānes; Viņš ir pakļāvis velnu, lai mēs vairs nebūtu tam pakļauti. Tādēļ par kristieti tiek sacīts, ka viņš nemirs nemūžam un nekad netiks pakļauts grēka un velna varai. Jo vārdi: “[Dievs] uzcēlis pestīšanas ragu,” nevar kļūt nepatiesi. Bet, kur ir pestīšanas rags, tur nevar būt vietas ne nāvei, ne grēkam, ne velnam; un pestīšanas rags ir uzcelts Dāvida namā. Tādēļ kristietis ir dzīvs, bez grēka un atraisīts no velna varas. Kā tas notiek?

Jūs, mīļie, bieži esat dzirdējuši, ka mūsos joprojām paliek tēli un sajūtas, kas atgādina par nāvi, grēku un velnu, – Dievs ļauj tiem mūsos palikt, tā ka grēks mani vēl grauž, mocīdams manu sirdsapziņu un cenzdamies iedzīt mani izmisumā; arī Dieva tiesa mani biedē. Nāve uzbrūk, gribēdama mani aprīt; arī velns vēl guļ uz mana kakla, gribēdams mani nomākt. Ārēji šo lietu apveidi vēl ir manu acu priekšā, maskas saglabājas – Dievs tās neņem prom, un mēs nejūtam neko citu kā vien to, ka esam grēcinieki, kas pakļauti nāves un velna varai. Tomēr zem šīs maskas slēpjas dzīvība, nevainība un vara pār nāvi, pār grēku un velnu, – kā pats Kristus Mt. 16:18 saka: “.. tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Viņš nesaka: elles spēki vairs jums neuzbruks un pret jums necīnīsies; jo nāve un grēks vēl joprojām paliek.

Tā kā grēks mūs vēl skar, mums arī šķiet, ka velns joprojām uzbrūk. Es jūtu, ka grēks mani grauž, Dieva dusmība biedē, nāve man draud. Taču tās ir tikai ārējas lietas, tikai tas, ko redz manas un pasaules acis; es nevaru spriest citādi kā vien – ka grēks, nāve un velns vēl ir tepat. Tomēr arī šādu uzbrukumu laikā man paliek Dieva vārds un Gars, kas dod drosmi un pārliecību, ka Dievs nedusmojas un ir piedevis manu grēku un es nemiršu, nedz tikšu atstāts. Sirds saglabā cerību, un šādā paļāvībā cilvēks nepaliek grēka varā, nenogrimst nāvē, bet kļūst par grēka un nāves kungu. Tieši to izsaka vārdi: “.. elles vārtiem to nebūs uzvarēt,” – velns neuzvar kristiešus, lai gan uzbrūk viņiem. Tāds ir šis Dāvida nams – mirstīgs, grēcīgs nams, kas pakļauts velnam kā jau visa miesa un asinis. Un tomēr šai namā ir celts pestīšanas rags, tā ka cilvēki, kuri ir šajā valstībā, iemanto pestīšanu.

Te jūs redzat, ka šis nams jeb valstība ir ticības valstība, kas nav satverama, nedz sajūtama, ko neviens nevar uzlūkot, nedz parādīt citiem, bet var iemantot tikai katrs pats, – lai tad, kad acu priekšā stājas grēks un nāve, viņš ticībā piedzīvotu šo valstību un domātu: man ir grēku piedošana; Kristus ir miris, lai es varētu nākt pestīšanas valstībā, tādēļ grēks man neko nevar nodarīt, nāve ir prom, Kristus ir ar mani. Kas gan var kaitēt vai likt man ciest? Te nāve cīnās ar dzīvību, elle ar nevainību, Kristus ar velnu, bet pie Kristus paliek dzīvība un nevainība. Šos vārdus gan ātri un viegli var izrunāt, bet ne tik viegli izjust – tas, ko jūtam, arvien ir kas gluži pretējs. Tādēļ, ja gribi spriest tā, kā to dara pasaule, tu pieļausi lielu kļūdu.

Pasaules skatījumā laba valstība vai miera valstība ir tāda, kurā viss ir mierīgi, ļaudis dzīvo laimīgi un visiem klājas labi, baudot ārēju mieru, svētību un nevainojamu dzīvi. Turpretī šeit ir žēlastības valstība, kurā viss šķiet notiekam gluži pretēji. Tādēļ visas šīs lietas ir garīgas – tās jāsaprot ticībā, nevis jāvērtē pēc ārējā izskata. Dievam piemīt šāda prasme – grēka, velnu un nāves vidū uzturēt mūžīgu, varenu eņģeļu valstību. Caharija izsaka to, kas piepilda viņa sirdi, un aptver, kā tas viss notiek; jo viņam ir ticība un Svētais Gars, kurš viņam to visu māca.

Bet vai tev nešķiet, ka mums vajadzētu priecāties, ja varam pieredzēt tādas lietas? Es vēl neesmu redzējis nevienu, kas to patiesi būtu spējis, – skaties, kur gribi, visur ir grēks. Arī Pāvils, pats svētākais apustulis, Rom. 7:18–19 pats atzīst, ka sajūt grēku savos locekļos. Viņš saka: “Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” Apustulis negribēja dzīvot grēkos, tomēr nespēja būt bez grēka; arī man un citiem cilvēkiem ir šāda pati tieksme – mēs vēlētos būt bez grēka, tomēr īstenot to neizdodas. Mūs gan nomāc tas, ka esam krituši grēkā, mēs mokāmies un cīnāmies ar grēku, tomēr, tā kā esam miesā un šis smirdošais maiss guļ uz mūsu kakla, mums neizdodas grēku pilnīgi apspiest. Arī vecais Ādams grib dzīvot savu dzīvi, līdz beidzot tam līdz ar miesu jāguļas kapā.

Visu apkopojot, – Kristus valstība ir grēcinieku valstība, un nav neviena svētā, kuram nebūtu jāsauc: ak, visspēcīgais Dievs, es atzīstu, ka esmu nabaga grēcinieks, – nepiemini manus vecos parādus! Visiem nākas lūgt vienu un to pašu: mūsu Tēvs debesīs, piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem! Bet ir arī citādi dievbijīgi svētie, kuri savam svētumam nezina ne gala, ne malas, – viņi no tā visa neko nesaprot, tādēļ viņiem arī netiek sludināts, jo tie domā, ka Kristus valstībā noteikti nav grēka un tajā visiem jābūt baltiem un šķīstiem kā baložiem. Viņi grib redzēt kristieti pilnīgi svētu un bez grēka – tādu, kāds ir pats Kristus. Nē, tādu neizdosies atrast! Kristietis ir grēcinieks, kas atzīst savu grēku un ar visu sirdi jūt pret to nepatiku, – vairāk par visu viņam nepatīk tas, ka joprojām nākas piedzīvot grēku. Kristietis nav tas, kuram nav grēka vai kurš to nejūt. Ja tu tādu satiec, tad zini – viņš ir īsti nekristīgs cilvēks, nevis patiess kristietis.

Tā nu Kristus valstība mīt grēka vidū, tur, kur Dievs to ir uzcēlis, – “Dāvida namā”; jā, uzlūkojiet pašu Dāvidu, par kuru 1. Sam. 13:14 ar lepnumu teikts, ka viņš ir vīrs pēc Tā Kunga sirdsprāta. Nevienam nav jākaunas lūgt: Kungs, piedod mums mūsu parādus! Vai tā tas patiesi ir? Jā, patiesi. Ja kristieši te gribētu melot, viņi būtu velna bērni. Bet dievbijīgi kristieši ienīst šo dzīvi un labprāt nāktu jaunā dzīvē; bet šeit viņi nespēj sasniegt tik daudz, ka varētu sacīt: es esmu bez grēka. Ja kāds tomēr to saka, tad viņa skolotājs ir velns. Neviens svētais nenoliedz, ka viņam joprojām ir grēki. Visi kristieši atzīst savu grēku un cieš, ka viņiem nākas nest šo nožēlojamo miesu, tādēļ viņi līdz ar Sv. Pāvilu sauc: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24). Kristieši tā saka tādēļ, ka jūt grēku un tiecas kļūt brīvi no grēka. Šai izjūtā un grēkatziņā arī pastāv Kristus valstība, tā ka šeit grēkā vairs nav grēka, tas ir, – lai gan es jūtu un atzīstu grēku, tomēr mana pestīšana un Kristus valstība manā sirdsapziņā darbojas tik stipri, ka jūtu pret grēku nepatiku, un Dievs man saka: Es tev to atlaidīšu, jo tev ir ticība un tu uzticies Kristum, Manam vienīgajam, vismīļajam Dēlam, kas par tevi ir dots; tādēļ grēks tev nevarēs kaitēt.

Bet citi, kuri savu grēku nejūt un grib pievērsties darbiem, nevaimanā par saviem grēkiem un jūtas šķīsti – tie pieder velna, nevis Kristus valstībai. Jo grēkam ir jārada grūtības un sirdssāpes. Parādi man kaut vienu svēto, kam nāve nebūtu radījusi kārdinājumu! Tu neatradīsi nevienu, kurš nebūtu nobālējis un izbijies nāves priekšā. Taču kristieša sirdsapziņa rod mierinājumu ticībā un līdz ar pravieti Dāvidu saka: “Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei,” Ps. 118:18. Nāve gan trako, tomēr nespēj uzvarēt. Tā nu kristietis ir grēkā, zem grēka un pāri grēkam; galu galā viņš tomēr uzvarēs. Tāpat viņam nākas cīnīties un mocīties ar velnu, tomēr galu galā viņš to uzveiks. Kristietim ir daudz raižu un pūļu, dzīvojot pasaules vidū, tomēr visbeidzot viņš gūs uzvaru. Jo pestīšanas valstība nesnauž, bet uzņemas visu, ko cilvēkam nodara elle, nāve, velns un visas nelaimes. Un tomēr kristietis saka: es spēšu pastāvēt. Dievs ļauj ellei, nāvei, grēkam un velnam palikt, lai ticība varētu tikt pierādīta un apliecināta.

Kristieša sirdsapziņai mieru un prieku dod tas, ka viņam ir pestīšanas valstība; viņš dzied: “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, joTas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu, un mums uzcēlis pestīšanas ragu .. Dāvida namā,” tas ir, Viņš nāk pie mums ar Savu vārdu un dara mūs brīvus no grēkiem, pilnīgi nevainīgus, tā ka paliekam kungi arī paša velna un nāves varas vidū. Tā nu redzat abas šīs lietas – valstību, kas uzcelta Dāvida namā, un to, ka kristietis ir reizē miris un dzīvs, būdams bez vainas pašā grēka vidū, pakļauts velnam un tomēr – kungs, kurš valda pār velnu. Grēks, nāve un velns uzbrūk miesai, tomēr pestīšanas valstība uzvar.

Tādēļ Caharija izsakās gluži lepni un ar pārākumu, nosaukdams pestīšanas valstību par ragu, tas ir, par rosīgu, cīņai gatavu valstību, kas nesnauž un nav bezdarbīga; jo tai uzbrūk daudz ienaidnieku un tā drosmīgi aizstāvas. Tāpat dara arī kristietis – viņš ņem šo pestīšanas ragu un notriec pie zemes nāvi, grēku un velnu. Jā, tas gan nav mūsu darbs, un šī uzvara nav mūsu izcīnīta; to paveic Dievs – Viņš uzcēlis šo valstību ar sludināšanas amata palīdzību, un tas ļauj mums iemantot pestīšanu. Caharijas vārdi attiecas nevis uz viņa dēlu Jāni, bet uz Kristu. Caharija slavē pestīšanas valstību, saistīdams to tikai ar jūdiem un ne vārda neteikdams par pagāniem – par to, ka arī mēs nākam šai valstībā.Citi – kā Sīmeans savā dziesmā Nunc dimittis – ir runājuši arī par pagānu nākšanu tajā. Bet šeit dzirdam, kā Dievs jūdiem uzcēlis pestīšanas valstību Sava kalpa Dāvida namā.

“.. kā Tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti ..”

Tas – Caharija saka – ir noticis tādēļ, lai tiktu apstiprināts Dieva apsolījums, ko Viņš devis, sacīdams, ka uzcels pestīšanas valstību. Tā Caharija saista šo pestīšanas ragu – Kristus valstību – ar veco derību, liecinādams par šādu spēcīgu un varenu valstību, ko neviens ienaidnieks nespēj uzveikt. Jo visi pravieši, kas dzīvojuši pēc Dāvida laika, ir skaidrojuši Dāvida dzimumam doto apsolījumu tā, ka šai valstībai jābūt uz zemes un tomēr tā būs garīga valstība. Jesaja un Jeremija vairāk par citiem ir uzsvēruši, ka šai valstībai nākotnē ir jātiek nodibinātai un ka tā pastāvēs un tiks pārvaldīta ar Garu un Dieva vārdu. Caharija, pieminēdams praviešus, īpaši norāda uz šiem diviem; arī citi pravieši – Hozeja, Miha u. c. – sludina to pašu, tikai ne tik noteikti un uzcītīgi.

“.. mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst ..”

Līdz šim evaņģēlists īsi pateicis, kas ir Kristus valstība, par kuru pravieši jau iepriekš ir sludinājuši. Tādēļ tālāk viņš soli pa solim paskaidro, kāda ir Kristus valstība, kā tā pastāv un kāda ir tās būtība – “mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst”. Te jūs redzat – šis pants pierāda un apliecina, ka mēs, kas esam Kristus ļaudis un Viņa valstība, atrodamies ienaidnieku vidū un mums šeit nav sagaidāms nekas cits kā vien naids, – jo šīs valstības daba un būtība ir tāda, ka Kristus mūs izglābj no visu to rokām, kas mūs ienīst, – kā pravietis Dāvids Ps. 110:2 saka: “No Ciānas Tas Kungs izplatīs tava sceptera varu. Valdi savu ienaidnieku vidū!” Un Ps. 45:6: “Tavas bultas ir asas – tautas krīt tev pie kājām; un tās iespiedīsies ķēniņa ienaidnieku sirdīs!” Mūsu Kungs Dievs grib, lai Viņa valstība arvien atrastos tikai nemiera, naidpilnu pretinieku un ienaidnieku vidū.

Tas rakstīts kā mierinājums mums, lai mēs zinātu, ka tam, kurš grib būt kristietis un mājot Kristus valstībā, tā nav jāiedomājas citādi kā vien tā, kā šeit parādīts, – viņam nav jātiecas pēc pasaules labvēlības, nedz jādomā, kā varētu kalpot pasaulei, lai ikviens būtu viņa draugs. Pravieša vārdi skan: izglābt mūs no mūsu ienaidniekiem. Tā kā izglābt nozīmē – izraut no visu to rokām, kas mūs ienīst, tad tā nav miera valstība, bet tāda valstība, kurā ikviens cilvēks piedzīvo naidu un pret kuru vēršas visu cilvēku naids. Jūs jau redzat, cik ļoti šī valstība tiek ienīsta tagad, kad ir atspīdējis kaut nedaudz gaismas. Neviens cilvēks uz zemes līdz šim nav ticis ienīsts vairāk par kristieti – tam uzbrūk drīz pāvests, drīz neprātīgie bīskapi ar saviem apustuļiem, drīz saniknotie valdnieki, svētie, izglītotie, gudrie – tie visi no sirds ienīst kristieti. Viņiem nepietiek ar to, ka kristieši tiek nonāvēti; viņi grib tos pilnīgi iznīcināt, lai neviens – kā viņiem šķiet – tos vairs nepieminētu.

Tāda ir kristiešu daba un viņu “galma krāsas”. Tā notiek – velns ar visu savu ļaužu palīdzību cenšas panākt, lai mēs tiktu pilnīgi iznīcināti. Jo arī šai pantā teikts: Kristus ir mūsu Ķēniņš, kas mūs izglābj un atpestī no visiem tiem, kuri mūs ienīst. Un to Viņš izdara lieliski, pierādīdams Savu varu pasaules, velna un miesas pašā vidū; jo kristietim nav miera un patvēruma nekur citur kā vien viņa Kungā Kristū. Šis ir pavisam īss pants, un ātri izskan vārdi, ka Viņš mūs pestī no visu to rokām, kas mūs ienīst. Ja vien mēs apjaustu, ko pravietis ar šiem vārdiem mums licis saprast! Viņš parāda, ka to, kuri stājas kristiešiem pretī, ir daudz, nevis tikai viens vien. Tomēr tas nav svarīgi, jo mums ir stiprs Pestītājs – stiprāks nekā visa pasaule līdz ar šīs pasaules valdnieku, – kā Jānis saka Jņ. 14:30; 1. Jņ. 4:4. Un, tā kā mūsu Kungs pats apsola mūs izglābt, Viņš arī zina, kā to paveikt. Lai gan ienaidnieki mūs aizskar, tomēr Viņš mūs nepametīs nelaimē, ja vien pratīsim Viņa palīdzību sagaidīt. Tālāk sacīts:

“.. parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam ..”

Viņš grib ne vien izglābt mūs no visām nelaimēm kā miesīgās, tā garīgās lietās, bet arī no mūsu ienaidniekiem – no velna un cilvēkiem. Un, kā visam ļaunajam ir jākrīt uz kristieti, tā tam visam atkal no viņa jāatkāpjas. Un šo žēlastību, svētību un labvēlību Kristus viņam parāda, kā apsolījis tēviem. Tā visi apustuļi atsaucas uz Veco Derību – kā arī es iepriekš norādīju – un atgādina, ka Dievs šīs lietas jau iepriekš ir teicis un apsolījis ar praviešu muti. Tā tas ir arī šeit.

Kāds varētu iebilst: tēvi taču ir jau miruši – kā tad Dievs viņiem varētu parādīt žēlsirdību? Kāda gan nozīme sacīt, ka Viņš parādījis žēlsirdību tēviem un ka tas ir pasludināts ar praviešu muti? Šie vārdi ir sacīti, lai norādītu uz Dieva patiesību un lai pārliecinātu mūs, ka Dieva žēlsirdību neesam nopelnījuši. Jūs esat dzirdējuši 1. Moz. 12:3; 22:18, ka Dievs Ābrahāmam apsolījis viņa pēcnācējos svētīt visas tautas, tas ir, – caur Kristu bija jāatskan pasludinājumam, kas visiem cilvēkiem atnesīs žēlastību, mieru un svētību. Šī apsolījuma piepildījums kavējās tik ilgu laiku, ka jau šķita – gaidīšana būs veltīga. Tā Dievs mēdz darīt, – gribēdams īstenot neticamas lietas, Viņš dara kaut ko pārsteidzošu un rīkojas tā, it kā viss notiktu gluži otrādi. Tomēr, lai kā viss izskatītos, Dieva apsolījums piepildās. Tā Dievs ir izpildījis visu, ko bija solījis Ābrahāmam, – ne vien glābis no ienaidniekiem, bet darījis viņam visu labu un devis arī Sevi pašu līdz ar visu, kas Viņam pieder. Tas viss noticis tikai tādēļ, ka Dievs jau iepriekš bija apsolījis un zvērējis tēviem šādu laipnību un žēlsirdību; šis apsolījums tika dots tiem, kuri jau sen ir miruši, – jau tad, kad mūsu vēl nebija. Tā nu Dievs mums ir tik žēlīgs un žēlsirdīgs ne mūsu nopelnu dēļ – ne tādēļ, ka mēs no Viņa būtu ko pelnījuši, bet vienīgi Viņa laipnības, žēlsirdības un žēlastības dēļ.

Tie ir vareni vārdi, kas vēršas pret mūsu nopelniem un darbiem, lai mēs neuzdrīkstētos lielīties, ka paši esam izglābušies no grēkiem un ka tādēļ Dievs mums parādījis Savu laipnību un licis sludināt Evaņģēliju. Nē, nē, man te nav nekāda pamata lielīties; bet Tu, Kungs, esi apsolījis parādīt man žēlastību, devis tēviem Savu apsolījumu pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad manis vēl nebija. Jo kurš gan tolaik būtu lūdzis Dievu, lai Viņš dod man to, ko bija nolēmis dot? Tādēļ pravieši slavē Dieva žēlsirdību un tā mēs apjaušam Viņa žēlastību, – lai ikvienam tiktu aizdarīta mute un lai tas, kurš grib lielīties, lielītos tikai ar To Kungu, – Jer. 9:23; 1. Kor. 1:31. Jo to, ka esi Manā valstībā un esi iemantojis Manu žēlastību – saka Dievs –, tu nevari piedēvēt pats saviem nopelniem. Es tev to biju apsolījis un jau senlaikos nodomājis piepildīt tā, lai tu par to neko nezinātu, bet Mana apsolījuma piepildījums būtu tikai Manā ziņā. Te nu mums visiem ir jāapklust.

Gluži kā tagad, kad mēs – paldies Dievam! – esam atguvuši Evaņģēliju, nevienam neklājas lepoties, ka mēs pie tā būtu nonākuši ar mūsu uzcītības, pūļu un darba, studēšanas un – vēl jo mazāk – ar mūsu krietnās dzīves palīdzību. Jo viss, kas tika uzskatīts par vislabākajiem darbiem un nopietnāko studēšanu, ir noraidīts – tātad ir noraidīti arī tādi darbi kā mises lasījumi, pievienošanās vienam vai otram ordenim un citas tamlīdzīgas lietas, arī augsto skolu izdotās grāmatas. Jā, šādus nopelnus mēs esam meklējuši. Bet Dieva gaisma tev vēsta ko gluži pretēju un māca pavisam ko citu, – kā tikko dzirdējām. Kurš gan vēl varētu lielīties, ka pats ir izcīnījis Dieva žēlastību? Evaņģēlijs noraida un nolād visas šīs mūsu lietas. Un kā gan tas, kas tiek nolādēts, varētu man palīdzēt nākt pie Evaņģēlija?!

Tādēļ ir un paliek tā, ka visu, kas mums ir, esam saņēmuši vienīgi no Dieva žēlastības un laipnības un mums piederas dot godu un slavu Dievam, atzīstot, ka esam pelnījuši kaut ko gluži pretēju – elli un elles uguni; ja Dievs mums dod ko labāku, tad tā ir tikai Viņa žēlastība un laipnība. To izsaka šie vārdi, – ka Dievs jau iepriekš ar praviešu muti ir pasludinājis un apsolījis tēviem dot mums derību, ko zvērējis Ābrahāmam. Un Ābrahāmam Viņš 1. Moz. 22:18 saka: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas ..” Šos vārdus pravieši ir sapratuši, mācījuši un ar lepnumu sludinājuši tā, ka Dievs te apstiprina Savu apsolījumu un zvērestu, lai mēs būtu pārliecināti, ka Viņš tiešām liks Savai svētībai nākt pār mums. Nu ir pienākusi tā stunda, kad saņemam Viņa apsolīto pestīšanu. Tas ir zvērests, ko Viņš mums ir gribējis dot un dāvināt pilnīgi bez atlīdzības, bez kādiem mūsu pašu nopelniem, jo Kristus vārdi skan tā: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts,” Mk. 16:15–16.

Cilvēki nav pelnījuši Dieva žēlastību – arī Ābrahāms ne; viņš pats to arī nav pieredzējis, bet nomiris ilgu laiku pirms apsolījuma piepildīšanās. Garīgi – ticībā – viņš to saņēma; taču savas dzīves laikā viņš nedzirdēja Evaņģēliju atskanam visā pasaulē. Tā nu Ābrahāmam svētība tika apsolīta, taču viņš to nepieredzēja, tas ir, nepiedzīvoja laiku, kad Evaņģēlijs visā pasaulē atskan; lai gan pats sev viņš Dieva žēlastību ticībā bija iemantojis. Tādēļ nevaram sacīt, ka Ābrahāms žēlastību būtu pelnījis, – citādi viņš būtu pieredzējis Evaņģēlija atskanēšanas laiku un šis pasludinājums viņam būtu dots. Bet nu Evaņģēlijs ir atskanējis pēc Ābrahāma nāves un mums jāatzīst, ka viņš to nebija pelnījis. Savukārt par pagāniem nevaram sacīt, ka viņi, kas Ābrahāma laikā vēl nedzīvoja, šo svētību saņēmuši tādēļ, ka bija to pelnījuši. Ābrahāmam Dievs dod apsolījumu, taču vēl to nepiepilda; pagāniem, kuriem žēlastība nebija apsolīta, Viņš to sniedz, lai gan Ābrahāma laikā viņu vēl nebija.

Tā Dievs arvien grib paturēt Savu godu, lai gan ļaunprātīgās pasaules dēļ to neizdodas panākt. Viņš sit, nolād, norāj, mudina, labina – dara visu, kas jādara, taču cilvēki negrib dot godu Dievam, bet pat cenšas to Viņam atņemt, tas ir, tie negrib atzīt, ka visu, kas viņiem pieder, tie saņēmuši no Dieva žēlastības. Ja lielāmies ar to, kas mums ir, tad darām paši sevi par dieviem, bet Viņu – par kalpu. Tad iznāk, ka Dievam jādzīvo no mūsu žēlastības. Tā Viņš tiek iegrūsts kaunā, bet mēs paši tiekam godāti. Kaut arī mēs cenšamies visu šādi sagrozīt, tomēr Dievs Rakstos ir sacījis, ka paturēs Savu godu tikai pats Sev, apliecinādams, ka dara mums visu labo tikai no Savas laipnības, Jes. 42:8. Kas tam tic, tas to arī saņem; kas netic, tas arī galu galā saņems savu algu. Tālāk Caharija vēsta:

“.. ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.”

Iepriekš Caharija aprakstīja dzīvi, kāda būs pestīšanas valstībā, un derību, ko Dievs bija ar zvērestu apstiprinājis tēva Ābrahāma dzimumam: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas,” 1. Moz. 22:18. Šos svētības vārdus Caharija paskaidro tā: “.. ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.” Tas nekādi nesaskan ar pasaules un mūsu miesas saprašanu. Pasaule iebilst: jā, es domāju, ka mums tiks dots kas īpašs – varbūt pilna kabata ar guldeņiem, bagāta sieva, skaisti bērni, lieli nami un citas lietas, pēc kurām visi tiecas. Bet es dzirdu, ka Dievs grib, lai kalpojam Viņam bez bailēm, svētumā un taisnībā un darām to, kas Viņam tīkams! – Ir vajadzīgas garīgas acis un ausis, lai pareizi uzlūkotu un saprastu šādus vārdus.

Caharijas teiktais, ka Dievs mūs atpestīs no visiem ienaidniekiem, savukārt nozīmē, ka pestīšanas valstība atrodas pastāvīgā cīņā un ienaidnieku ielenkumā; taču ienaidniekiem ir gaidāma nevis uzvara, bet zaudējums. Un glābšana un pestīšana no tiem ļaus mums mūžīgi un bezbailīgi kalpot Dievam. Tā ir kristīga dzīve un lieliska valstība – kristīgs cilvēks kļūst brīvs no visām bailēm! Tie ir augsti vārdi – grēciniekam jādzīvo bez rūpēm un bailēm! Bet šādu dzīvi Dievs mums ir dāvājis un devis tādēļ, lai turpmāk mēs nekalpotu nevienam citam kā tikai Viņam; jo te nav teikts, ka dažiem vajadzētu kalpot pasaulei vai valdībai. Vārds “bezbailīgi” nozīmē to, ka esam droši par visu, kas mums pieder šajā un nākamajā dzīvē. Jo kristietis, būdams pārliecināts, ka grēki viņam piedoti – lai gan, kā iepriekš minēts, viņš tos vēl jūt –, ir pārliecināts arī par to, ka nāve viņam nevar kaitēt, velns viņu nespēj uzveikt, nedz pasaule viņam ko nodarīt. Šāda sirds ir droša un brīva no visiem draudiem un posta. Tas nav jāsaprot tā, it kā kristietis nedrīkstētu just savu grēku; viņam ir sāpīgi just grēka nastu, nāves uzbrukumus, pasaules zaimus un apkaunojumus; mums jāpaliek gluži vientuļiem un kailiem, tā ka uz šīs zemes mums nav neviena cita kā tikai mūsu vienīgais Dievs. Grēks gan ir jūtams, taču tas mums neko nespēj nodarīt, nedz mūs uzveikt un mūsu sirdis paliek drošas Dievā.

Tāpat jūtamies, kad pieredzam nabadzību, kad esam naida nomākti, kad nav nekā, ar ko uzturēt savu vēderu, pabarot sievu un bērnus, kad nav drošas vietas, kur dzīvot. Taču tev nav jāraizējas – tev visa būs diezgan un varēsi dzīvot bez bailēm, – kā šeit sacīts. Vienīgā vaina ir tāda, ka mēs joprojām neesam īsti kristieši, – mēs spriežam pēc savām izjūtām; tādēļ, kad pasaule mūs apspiež, zaimo un apkauno, mums šķiet, ka esam pagalam.

Tāpat jūtamies gluži pamesti, ja mūsu bēniņos nav graudu vai ja makā nav naudas. Kristietis šādā brīdī aizver acis un ausis un līdz ar Sv. Pāvilu apliecina: pasaule, nāve un grēks, – man jūs esat miruši, un es esmu miris jums! Uz zemes man vairs nav neviena cita kā vienīgi – Dievs, jo “man pasaule ir krustā sista un es pasaulei”, Gal. 6:14; tas ir, – pasaule mani nemaz neņem vērā, un tas, ko es sludinu vai kā dzīvoju, tai ir tikai apsmiekls. Bet es tai atbildēšu ar to pašu, – ja tu mani nicini, tad arī es tevi nicināšu; ja tu mani vērtē zemu, arī es tevi augstu nevērtēšu. Vai gan man jāraizējas par to, ka pasaule mani ienīst? Kaut arī man vajadzētu mūžīgi panest pasaules naidu, es domāju tikai par to, kā patikt Dievam debesu augstībā. Lai grēks trako, lai pasaule trokšņo un plosās līdz pagurumam, – es eju tālāk, itin kā neko no tā nedzirdētu!

Nomirt pasaulei un būt bezbailīgam nozīmē – rūpēties tikai par to, ko vēlas Dievs, runāt vienīgi to, kas patīk Viņam un par ko zinu, ka tas ir Viņa vārds, dzīvot tā un darīt tādus darbus, par kuriem zinu, ka tie ir Viņa darbi, – lai es visā savā iekšējā un ārējā dzīvē būtu drošs, ka piederu un paklausu Viņam; tā esmu nošķirts no pasaules, tomēr esmu pasaulē. Neviens nav iesaistīts pasaulē mazāk – un vienlaikus vairāk – par kristieti, tas ir, pasaule uz viņu raugās daudz uzmanīgāk nekā uz saviem ļaudīm, un velns tam uzbrūk daudz niknāk nekā pagāniem. Kristum un Pāvilam ir jāaizstāvas – tiem jācīnās un jāpretojas visas pasaules uzbrukumiem. Un vienlaikus kristietis nav pasaulē. Lai cik nikni un izmisīgi tā plosās un trako, cīnīdamās pret kristieti, viņš saka: Kungs, es esmu Tavs; Tu visu darīsi tā, kā man nāks par labu, – lai ar mani notiek tā, kā Tu gribi; es vēlos vienīgi, lai Tu būtu apmierināts! Un, kā Caharija saka, – tā tas turpinās visu mūsu dzīvi – mūžīgi un bez gala, “svētumā un taisnībā Viņa priekšā”.

Te Sv. Lūka – vai Caharija – izšķir divējādu taisnību jeb svētumu. Viena no šīm taisnībām ir spēkā Dieva priekšā, otra – ne. Tā skaidri tiek izteikts tas, ka Dieva taisnību un Viņa svētumu pasaule neievēro – tā Dievam daudz uzmanības nepievērš, tāpat kā Viņš – pasaulei. Jo, kas Dieva priekšā ir pareizi, tas pasaulei šķiet nepareizi; ko pasaule uzskata par pareizu, tas Dieva priekšā ir nepareizi. Te divi kungi cīnās viens pret otru: ko Dievs sauc par svētu, to pasaule sauc par velnišķīgu un netaisnu. Tādēļ Evaņģēlija vārdi mūs mierina, paskaidrojot, ka ir jāpastāv divējādai taisnībai un svētumam: viena ir tā taisnība, pie kuras mums jāturas, otra – tā, kas mums nav jāatzīst un jāievēro.

Līdz šim lielākais svētums, kādu vien varējām iedomāties, bija tāds, ka ļaudis devās klosteros, uzvilka mūku drēbes, izcirpa tonzūras, apjozās ar auklu, daudz gavēja, uzvilka astru kreklus, gulēja vilnas drēbēs, dzīvoja stingru dzīvi, īsi sakot, – apņēmās turēties pie mūka svētuma, tā ka mēs dzīvojām liekulīgu darbu spožumā. Arī paši necentāmies panākt neko citu kā – kļūt svēti no pēdām līdz pat matu galiem, turklāt ievērojām tikai darbus un miesu, nevis sirdi, kas bija naida, baiļu un neticības pilna, un savu netīro sirdsapziņu, kura neko nezināja par Dievu. Pasaule iestāstīja: tas ir svēts vīrs, tā ir svēta sieva – viņi ļāvuši sevi iemūrēt, dienu un nakti stāvējuši uz ceļiem, teikuši neskaitāmas rožukroņa lūgšanas utt. Ak, tas ir īstens svētums – te mājo pats Dievs, te Svētais Gars atklājas iemiesotā veidā! Šādas lietas pasaule slavē un augstu vērtē. Pasaule arī īpaši neraizējas, redzēdama, ka gandrīz neviens nelūdz nopietni un no sirds, neviens negrib mācīt un pamācīt citus, nedz dot no savas mantas, bet ikviens tikai rauš un grābj, izšķērdējot nabadzīgo sviedrus un asinis un vienlaikus atstājot novārtā īstus labos darbus. Pēc tādas taisnības tiecas pasaule; bet Dieva priekšā tie ir smirdoši mēsli, par kuriem mums nekas nav jāzina, lai gan pasaule citu taisnību nepazīst.

Mums vajadzīga citāda taisnība, kas ir spēkā Dieva priekšā. Mūsu svētums ir meklējams nevis pelēkos svārkos, melnā vai baltā kapucē, bet skaidrā sirdsapziņā, proti, ka zinu: Kristus ir mana pestīšana un maniem darbiem nav nekādas nozīmes – ar tiem pestīšanu nevaru iemantot, jo Kristus viens pats paveic darbus, kas ir spēkā Dieva priekšā. Tā nu visas manas lietas ir nesvētas, tikai es pats esmu darīts svēts. Ir skaidrs, ka es vairs neteikšu: pelēki svārki ir svēti, turpretī sarkani – nesvēti; jo es zinu, ka manai pestīšanai nozīmīgs ir tikai Kristus, nevis mani pelēkie svārki. Neviens nevar panākt, ka pelēki svārki nomazgā viņa sirdi, nedz arī sirdi šķīstī klosteris. Tikai Dievs ar ticību un Svēto Garu spēj šķīstīt cilvēka sirdi, – kā Sv. Pēteris saka Ap. d. 15:9. Un, kad sirds ir šķīsta, nams cilvēkam ir tikpat labs kā lauks, lauks – kā nams, tirgus – kā klosteris. Tāds cilvēks nevienu darbu, vietu vai tērpu neuzskata par svētu vai nesvētu – tie visi viņam ir vienādi, jo svētums ir meklējams tikai iekšienē, sirdī. Ja nu Dievs man saka: tu esi dievbijīgs, Es gribu būt tavs Tēvs, un tu būsi Mans bērns, –man jāturas pie šī Dieva vārda, ka esmu svēts, bezbailīgs Viņa kalps. Tā mēs slavējam un izskaidrojam Ābrahāmam doto Dieva svētību, – ka Viņš grib svētīt un atpestīt visu pasauli, pārcelt to no lāsta svētībā. Te kristietim tiek dots lielisks tituls un piešķirta šī “galma krāsa” – viņš ir svēts Dieva kalps, kas darīts brīvs no visām bailēm un raizēm.

Bet kurš grēcinieks gan būtu tik drosmīgs, ka uzdrīkstētos pieņemt šādu titulu? Ja piederu Dievam, tad Viņš man ļauj būt Viņa kalpam, tā ka esmu svēts un dievbijīgs Viņa priekšā un man visa ir diezgan. Kurš tad nu ir tik drosmīgs, lai attiecinātu to uz sevi? Neviens neuzdrīkstas apgalvot: es zinu, ka esmu dievbijīgs, taisns, svēts Dieva kalps un ka ne manai miesai, ne dvēselei netrūkst nenieka. Kurš gan varētu tā lepoties? Bet tas, kas nelepojas ar šādām lietām, nav kristietis; ja cilvēks ir kristīts, tad visiem šiem apgalvojumiem jābūt patiesiem. Kas tad mūs kavē tos pieņemt? Tā ir mūsu biklā sirdsapziņa, tas, ka vēl joprojām jūtam sevī grēku un savā dzīvē esam vāji. Es nemeklēju neko citu kā godājamu, tikumīgu dzīvi. Lai gan Dievs no manis arī to gaida, taču ar krietnu dzīvi vien nepietiek – ir vajadzīgs kāds vēl lielāks dārgums, lai es varētu sacīt: ak, Kungs Dievs, debess un zemes Radītāj, Tavā priekšā es esmu drošs, ka tieku atzīts par svētu cilvēku un par Tavu kalpu – ne manis paša dēļ, kas sevī vēl jūtu grēku, bet – caur Kristu, kurš atlaidis manus grēkus un gandarījis par tiem. Ar to man jālepojas, jo esmu kristietis. Te nu sākas cīņa – grēks neļauj man lepoties; arī biklā sirdsapziņa turas pretī: jā, kā gan varu būt Dieva kalps, ja redzu, ka ar saviem darbiem kalpoju velnam, ja jūtu sevī grēku un apzinos, ka neesmu svēts? Te es nerunāju par vienkāršu kristieti, kāds esmu es un man līdzīgie, bet par pašiem krietnākajiem ļaudīm, kuriem ir mierīga sirdsapziņa un Svētais Gars un tomēr viņi joprojām jūt savu grēku. Viņiem jāsaka: lai nu grēks, kur grēks, – es neko nezinu ne par grēku, ne par nāvi, ne elli. Viņiem jācīnās un jāuzvar, lai kā ienaidnieki uzbrūk, un spītīgi jāsaka: kaut arī tie vēl niknāk cīnītos pret mani, tomēr es esmu svēts Kristus kalps. Bet ko darīt man? Uzlūkojot savu dzīvi, es redzu pavisam ko citu.

Te tev skaidri jāprot atšķirt dzīvi no vārda. Pat ja tev tiktu dota Sv. Pētera, Sv. Pāvila vai Sv. Jāņa dzīve, tomēr tu ar to paliktu kaunā. Ja gribi būt svēts Dieva priekšā, nemeklē pamatu pats savā dzīvē, citādi būsi pazudis! Svētums, kas ir spēkā Dieva priekšā, ir vienīgi Dieva dāvana, žēlsirdība un žēlastība, kura nav saistīta ar tavu dzīvi un darbiem; ja tavs svētums meklējams tavos darbos, tad tev būs beigas. Tādēļ mums jādomā tā: ak, Kungs, pat ja mēs spētu pareizi novērtēt, kā dzīvojam un ko darām, mēs nevarētu pastāvēt – arī tad, ja būtu darījuši paša Jāņa Kristītāja darbus. Jo viss, ko daru, vēl nav Tava dāvana un žēlsirdība, bet tikai mani paša darbi un dzīve. Bet es lepojos, ka esmu dievbijīgs cilvēks un Tavs kalps, ka Tu man bez mitas dod Savu žēlastību un, kā biji apsolījis Ābrahāmam, caur Savu Dēlu Kristu esi man žēlīgs. Es pats neesmu dievbijīgs, bet Kristus ir dievbijīgs; ja pats neesmu svēts, Kristus gan ir svēts; ja es neesmu Dieva kalps, Viņš ir īsts Dieva kalps; ja es nespēju būt brīvs no raizēm un bailēm, tad Kristum gan nav ne raižu, ne baiļu. Tā es tiecos ārā no sevis paša un patveros Viņā, lepodamies, ka esmu Kristū, un caur Kristu kļūstu dievbijīgs. Tā nu Dievs grib, lai lepojamies ar dievbijību un svētumu; taču tā nav mūsu pašu dievbijība un svētums, – ja gribam lepoties ar sevi, tad varam lepoties vienīgi ar to, ka esam nelabojami nelieši.

Ja gribat pārliecināties, ka tas tā patiesi ir, uzlūkojiet mūsu dzīvi – mūsu labo, krietno dzīvi! Skatieties, cik ģeķīgi tagad ļaudis izturas pret Evaņģēliju, tā ka es gandrīz nezinu, vai man vēl būtu vērts to sludināt. Es jau sen būtu pārstājis to darīt, ja nezinātu, ka arī Kristum ir klājies tāpat. Jo, tiklīdz tiek sludināts, ka pestīšana nav atkarīga no mūsu dzīves un darbiem, bet ir Dieva dāvana, neviens vairs negrib darīt neko labu, nedz būt paklausīgs; nu ļaudis stāsta, ka labie darbi tiekot aizliegti. Labi, lai tā būtu, – kas to saprot, tas saprot. Dievs grib, lai mēs dzīvotu ārēji tikumīgu dzīvi, un, kurš tā nedzīvo, tas saņems pelnīto sodu. Bet arvien notiek tā, ka tam, kurš dzīvo ārēji dievbijīgu un godājamu dzīvi, velns cenšas piekļūt, lai to aptraipītu.

Vēl šodien es īsti nezinu, kā šīs lietas vajadzētu mācīt, – ne pats savu trūkumu, bet mūsu dzīves dēļ. Jo, kad tiek sludināts par labu audzināšanu un tikumīgu dzīvi, pasaule uzreiz pieķeras šiem vārdiem un sāk celt kāpnes uz debesīm. To Dievs negrib paciest. Mums neklājas dzīvot nekrietnu, apkaunojošu dzīvi; tāpat neklājas dzīvot pārāk labi. Kā tad mums jādzīvo? Tiem, kuri meklē tikai ārēji spožu, godājamu dzīvi, būtu labāk, ja viņi kļūtu par neliešiem un netiklēm un vārtītos dubļos; un tomēr Dievs negrib, lai mēs dzīvotu negantu, apkaunojošu dzīvi; to Viņš necietīs, un, tā dzīvodams, būsi nolādēts. Bet, ja tu dzīvosi krietnu dzīvi, tev noteikti gribēsies tai pārāk pieķerties; arī to Dievs necietīs. Tādēļ tev jāraugās, ka paliec uz vidusceļa un nenovērsies no tā ne pa labi, ne pa kreisi. Dzīvo klusu, krietnu, šķīstu dzīvi pasaules priekšā, tomēr neuzskati to ne par ko īpašu – tas nav nekas vērtīgāks par to, ka tu guli vai esi nomodā. Es saku: ar tādām lietām debesis nopelnīt nevaru; godājama un tikumīga dzīve ir jādzīvo tā, lai neviens neteiktu, ka ar kādu darbu es gribu iemantot pestīšanu.

Bet kas notiek? Kad tiek šādi sludināts, neviens vairs negrib darīt neko labu; ja krietna dzīve netiek sludināta, ļaudis kļūst rupji un nekaunīgi, bet tā tas nedrīkst būt ne Dieva, ne pasaules priekšā. Tā Dievs vada Savus svētos. Mācība ir skaidra un nepārprotama; taču Dievs Savus ļaudis vada brīnumainā veidā un mēs nezinām, kurš ir kristietis, kurš – ne. Īsi sakot, – Dieva tiesas ir apslēptas un mums nezināmas. Viņš dara mūs par ģeķiem, lai mēs beidzot atstātu šādas lietas Viņa ziņā. Es labprāt gribētu sev tādus mācekļus, kuri labi saprot, kas ir kristīga cilvēka dzīve; taču šai ziņā ļaudis nevar būt vienādi – daudzi grib būt pārāk rupji un mežonīgi, citi atkal – pārlieku svēti. Labi, kas to spēj saprast, tas lai saprot. Mēs nevaram neko vairāk kā vien sniegt šo mācību ļaužu uzklausīšanai; Dievam pašam jārūpējas par turpmāko un jāieliek tā viņu sirdīs.

Tā nu kristietis ir bezbailīgs, svēts Dieva kalps; tāds viņš kļūst ne ar saviem labajiem darbiem un svēto dzīvi, bet ar Kristus žēlastību. Bet tas, kurš grib sevi saukt par svētu pats savu darbu dēļ, zaimo Dievu, atņem Dievam Viņa godu un noliedz Kristu. Tādam būtu labāk, ja viņš būtu desmitkārt slepkava vai laulības pārkāpējs nekā ja uzskata sevi par kristieti, par dievbijīgu un svētu cilvēku; jo viņš zaimo Kristu un rīkojas tā, it kā gribētu sacīt: Kristus nav gluži nekas. Jo tādēļ jau Kristus ir Kristus, ka Viņš ir mana žēlastība un žēlsirdība, mana pestīšana un mans svētums! Vai gan es varu neatzīt, ka Viņš ir pati Dieva žēlsirdība, kas mani atpestī? Ja es to neatzītu, tas būtu gluži vai tā, it kā es apgalvotu, ka Viņš pats nav svēts un atpestīts. Tādēļ, ja esmu kristietis, man arī jāatzīst, ka esmu svēts kristietis, jo Viņš ir svēts. Ja arī mana sirdsapziņa apsūdz mani par grēcinieku, tomēr man jāpaliek pie pārliecības, ka Kristus svētums ir lielāks nekā mans grēks. Tā nu man piederas dzīvot ārēji godājamu dzīvi un iekšēji, savā sirdī, turēties tikai pie Kristus. Tālāk Caharija savā pravietojumā pievēršas bērniņam un saka:

“Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus ..”

Tāds būs tavs amats – tu iesāksi kā pirmais, tu kļūsi par Visaugstākā pravieti. Kā šim pravietojumam bija jāpiepildās? Kā tam bija jānotiek? – Tev jāiet Tā Kunga priekšā, sagatavojot Viņam ceļu. Tā tam jānotiek – tu būsi tuvāk Tam Kungam nekā visi citi pravieši un iesi Viņa priekšā. Ko nozīmē “iet Tā Kunga priekšā”? – Kungs nāk; ja kalps iet Viņam pa priekšu, ir skaidrs, ka Kungs viņam sekos. Jānis Kristītājs tiek slavēts kā šāds kalps, kas iet Tā Kunga priekšā. Tas ir, itin kā Caharija gribētu sacīt: Kungs jau ir klāt; Viņš pats nāks, bet tu esi vēstnesis, kas sūtīts Viņa priekšā. Gluži kā tad, kad nāk valdnieks, viens vai divi vēstneši iet viņam pa priekšu un sagatavo valdniekam ceļu, sacīdami: paejiet malā, atkāpieties! Tā arī tu iesi un sacīsi tautai: paejiet malā, dodiet ceļu, Tas Kungs nāk! Jānis ir šāds kalps, kam Tas Kungs seko pa pēdām. Tādu amatu vēl nav pildījis neviens pravietis – tie ir tikai vēstījuši: reiz nāks Pravietis, kas uzcels tādu valstību, kura paliks mūžīgi. Taču visi šie pravieši ir miruši un neviens nav pieredzējis laiku, par kuru pats pravietojis; turpretī šis pravietis dzīvo tieši tolaik, kad pats Kungs nāk, sekodams viņam pa pēdām. Jo, kad nāca Jānis, sākās Kristība un Evaņģēlijs; un neilgi pēc tam, kad Jānis pārstāja pildīt savu amatu, Kristus sāka pildīt Savu; tas notika vienā un tai pašā gadā.

Kādam tad bija jābūt Jāņa amatam? Kādēļ viņam bija jāiet Tam Kungam pa priekšu? Šis amats bija – sagatavot Tam Kungam ceļu. Šāda “sagatavošana” nav nekas cits kā – vest tautu pie Tā Kunga. Kristus ir žēlastība, dāvana, Ķēniņš, mūsu pestīšanas rags. Šo Kungu un Ķēniņu neuzņem neviens cits kā vien tas, kurš jau iepriekš ir kļuvis pazemīgs un pats sevi neuzskata ne par ko. Jo nav iespējams apvienot divas pretējas lietas, kas nesader kopā, proti, – saņemt Dieva žēlastību kā dāvanu un – nopelnīt to. Tādēļ, tā kā pasaule maldīgi iedomājas, ka tā no Dieva varētu ko nopirkt, nopelnīt vai iegūt, Jānim tādas domas jānoraida un jāsaka: atsakieties no saviem nopelniem, jo Dieva žēlastība nav saistīta ar jūsu kalpošanu Viņam vai ar jūsu pašu taisnību un darbu, bet ir gluži citāds svētums. Tā nu Jānis nemāca ļaudīm neko citu kā to, ka viņi ir grēcinieki un nav nekā vērti. Kas tā jūtas un tā sevi apzinās, tas ir sadzirdējis Jāņa balsi: “Sataisiet Tam Kungam ceļu!” – dodiet Viņam vietu; aiz manis nāks Tas, kurš ir lielāks nekā es; Viņu jums būs uzklausīt un paklausīt.

Otrs Jāņa amats, par kuru runāts tālāk, ir – vest mūs pie šādas atziņas un norādīt uz Lieldienu Jēru, kas uzņemas mūsu grēkus, Jņ. 1:29, lai līdz ar Sevi pienaglotu tos pie krusta un iznīcinātu. Tālāk lasām:

“.. dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu ..”

Tas ir, – tu iesāksi pasludinājumu, kas māca atzīt, kā iemantot mūžīgu svētlaimi un pestīšanu. Šī pestīšana nelīdzinās lielai bagātībai, godam un varenībai, kādu iespējams iemantot šeit, uz zemes, – kā to līdz šim bija sapratuši jūdi; iemantot pestīšanu nozīmē – iemantot grēku piedošanu un kļūt par Dieva žēlastības līdzmantiniekiem. Bet, kur ir grēku piedošana, tur nav nekādu nopelnu, nedz samaksas vai gandarīšanas; citādi jau tā nebūtu grēku piedošana. Tātad mums ir jāiemanto šāda atziņa, – ka Dievs bez mūsu darbiem un nopelniem piedod mums grēkus un mūs atpestī – vienīgi no Savas žēlastības un žēlsirdības.

“.. mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis ..”

Tie, kuri māca Bauslību, darbus un nopelnus, cīnās pret Dieva žēlsirdību un pret pestīšanas atziņu. Jo te netiek vēstīts, ka grēku piedošana būtu iemantojama ar lūgšanām, ar tēvu vai kādu citu svēto darbiem, bet ir nākusi tikai no Dieva bezgalīgās žēlsirdības, ko Lūka sauc par “sirsnīgo žēlastību”.

Tomēr Dieva žēlsirdīgā piedošana nav notikusi pilnīgi bez nopelna – ir nācis starpnieks, kas mūsu vietā to nopelnījis. Tas ir Kristus, mūsu Kungs. Jo Dievs gribēja, lai par grēku tiktu gandarīts, tā ka Viņš saņemtu pienācīgu godu un viss notiktu taisnīgi.

Paši mēs to nespējām, bet Kristus gandarīja par mūsu grēku; tādēļ jau Tēvs Savā bezgalīgajā žēlsirdībā Viņu sūtīja un Viņš nāca, lai paveiktu šo darbu mūsu labā. Un Caharija savā pravietojumā saka: “[Ar sirsnīgo žēlastību] auseklis no augšienes mūs uzlūkojis.” Nav šaubu, ka tas mums noticis nepelnīti, – tā ir vienīgi Dieva bezgalīgā žēlsirdība, ka Kristus pie mums ir nācis, mūs uzlūkojis un izcīnījis mums grēku piedošanu, lai mēs iemantotu mūžīgu svētlaimi. Caharija Viņu sauc par “Ausekli augstībā”, norādīdams uz Kristus dievišķību. Viņš grib sacīt: augstībā, augstāk par visu radību, kur ir tikai Visaugstākais, par kuru nekā augstāka nav un nevar būt, – tas ir Kristus Savā dievišķībā, līdzīgs rītausmai vai rīta zvaigznei – auseklim. Jo Viņš iziet no Tēva kā spožums no saules, – tas plašāk aplūkots postillā Kristus dzimšanas svētku misei. Tādēļ arī Kristus tiek saukts par Dieva godības atspulgu (Ebr. 1:3), par Dieva būtības rītausmas spožumu. Arī Ps. 22 Viņš nosaukts par Rītausmas stirnu.

“.. lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.”

Daudzi to attiecinājuši uz tēviem, kuri mituši elles priekškambaros; bet Lūkas vārdi saskan ar Jesajas pravietojumu Jes. 9:1: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” Tas ir, – Kristus ir nācis tālab, lai būtu pasaules gaisma un apgaismotu ar Evaņģēliju sirdis, vezdams pie Sevis tos, kuri bijuši neticības akluma un tumsības gūstā, pakļauti velna varai. Viņš nācis vadīt mūsu soļus pa miera ceļu, tas ir, darīt mūsu sirdsapziņu drošu un priecīgu un vest Savā žēlastības valstībā, – lai mums nevajadzētu baidīties ne no velna, ne grēka, ne nāves un pasaules, ne no kādām nelaimēm – pretstatā tam, ka agrāk daži no mums dzīvoja rupjos grēkos, citi labos darbos, tomēr ne vieniem, ne otriem nebija miera, bet visiem bija jākrīt izmisumā, paliekot velna un nāves baiļu varā un nezinot, kur rast ceļu uz īstu mieru.

Tā nu tu dzirdi, ka Caharija ar tik brīnišķīgiem vārdiem runā par Evaņģēliju un Kristus valstību līdz ar visiem tās augļiem, krāsām un īpašībām, rādot mums tos kā žēlastības, piedošanas, miera, prieka, drošības, pestīšanas un visa labā vārdu un valstību. Lai Dievs dod, ka mēs to atzītu un piedzīvotu! Āmen.