334. Vai mēs saņemam grēku piedošanu, ja draudzes gans ir neticīgs?


Sprediķis 19. post Trinitatis svētdienā

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]

Šīs Evaņģēlija vietas kopsavilkums ir augstais ticības mācības artikuls par grēku piedošanu. Ja šis artikuls tiek pareizi saprasts, tas dara cilvēku par īstu kristieti un dāvā viņam mūžīgo dzīvību. Tādēļ kristiešiem tas jāmāca nemitīgi un ar lielu uzcītību, lai viņi mācītos šīs lietas skaidri izšķirt un saprast. Jo tā ir kristiešu vienīgā, grūtākā un augstākā prasme, kura mums jāmācās visu mūžu, tā ka nevienam nav jāmeklē kas jauns, augstāks un labāks.

Bet, lai to pareizi saprastu, ir jāprot skaidri un nekļūdīgi atšķirt divas valstības jeb divus dievbijības veidus. Pirmā pastāv šeit, uz zemes. To Dievs ir iedibinājis un ietvēris desmit baušļos, otrā galdiņa baušļos; tā ir laicīgā jeb cilvēku taisnība, kura pastāv tādēļ, lai ļaudis zinātu, kā viņiem jādzīvo un jāizturas citam pret citu šeit, uz zemes, un kā pareizi izmantot visu to, ko Dievs mums devis. Jo Viņš grib, lai arī šī dzīve tiktu vadīta un pārvaldīta mierā un vienprātībā, lai ikviens darītu to, kas viņam pavēlēts, un neviens neaizskartu otra amatu, mantu vai personu. Tādēļ arī Viņš pievieno baušļiem svētības apsolījumu, 3. Moz. 18:5 sacīdams: Qui faciet, vivit in eis, tas ir – kas šeit, uz zemes, pasaules priekšā ir dievbijīgs, tam labi klāsies un viņš dzīvos ilgu mūžu.

Savukārt pret tiem, kas negrib pildīt šīs prasības, Dievs liek stāties ar zobenu, karātavām, moku ratu, uguni, ūdeni utt. – tā Viņš pavēl apturēt un sodīt tos, kuri negrib būt dievbijīgi. Kur nenotiek tā, kā Dievs pavēlējis, un visa zeme kļūst ļauna un samaitāta, tā ka arī bende neko nespēj vērst par labu, tur Dievs sūta mēri, karu vai vēl citas briesmīgas mokas, izpostīdams un iznīcinādams nepaklausīgos, kā tas ir noticis ar jūdiem, grieķiem, romiešiem un citiem. Īsi sakot, – tas notiek, lai mēs redzētu, ka Viņa pieprasītā dievbijība ir jāievēro un jāuztur spēkā, tad ļaudis saņems visu labo pārpārēm; bet, ja ne – tiem viss tiks atņemts un arī viņi paši tiks iznīcināti.

Tā īsi var raksturot tās dievbijības nozīmi un būtību, kura pastāv uz zemes. Un tālāk – te vajag uzcītīgi mācīt un mudināt ļaudis, lai katrs pats turētos pie šīs dievbijības un pildītu Dieva prasīto ar prieku un mīlestību, lai viņu nevajadzētu piespiest būt dievbijīgam ar sodu palīdzību. Bet mudināšana izpaužas tā, ka cilvēkiem tiek rādīts Dieva bauslis un pavēle – tas, ko Dievs iedibinājis, piešķīris, uzlicis par pienākumu katrai kārtai, kurā cilvēki dzīvo uz zemes.

Šī pavēle jāievēro un jāciena kā īpaši nozīmīga, lai varētu no sirds un ar prieku darīt to, kas katrai kārtai piederas. Tā, piemēram, kad Dievs saka: “Tev būs tēvu un māti godāt,” – ikvienam bērnam, kalpam, kalponei, padotajam utt. būtu jāuzņem šie vārdi ar prieku, vērtējot tos augstāk par jebkuru dārgumu uz zemes. Viņam jādomā, ka tad, ja cilvēks tā dara, viņš jau pa pusei ir paradīzē – tikai tādēļ, ka viņa sirds nešaubīgi secina: “Nu es zinu, ka šāds darbs, dzīve un kārta ir pareiza un laba un Dievam tā patiesi ir tīkama. Jo man ir dots Viņa vārds un pavēle – kā droša liecība, kas nevar melot, nedz kļūdīties.”

Jo tā šeit, uz zemes, nav ikdienišķa un maznozīmīga žēlastība, ja sirds spēj šādi spriest un sirdsapziņa prot rast drošu pamatu un patvērumu Dieva vārdā. Mums vajadzētu būt pateicīgiem un padevīgiem mīļajam Evaņģēlijam un godāt to pat tad, ja tas nenestu nekādu citu labumu, nedz augli kā vien – iedrošinātu un pārliecinātu mūsu sirdsapziņas, rādīdams, kā dzīvojam un kādas ir mūsu attiecības ar Dievu. Agrāk mēs bijām nogrimuši maldos un aklumā, kurā nav atspīdējusi ne vismazākā šādas mācības dzirksts; mēs esam ļāvuši mūs vadīt velna vārdā, kā nu katram melu sludinātājam ir iepaticies. Esam meklējuši tik daudz darbu, skraidījuši šurpu un turpu, ziedojuši gan misēm, gan klosteriem un brālībām, sekojuši ikvienam no šiem sludinātājiem, lai tikai viņš varētu būt pārliecināts, ka ir kalpojis Dievam; un tomēr neviens nebija nonācis līdz īstajai mācībai – mēs visi joprojām palikām tumsībā. Jo mums nebija Dieva, kas būtu sacījis: “Tas man patīk, to Es esmu pavēlējis.” Jā, mūsu aklie vadoņi nav darījuši neko citu kā vien – slēpuši Dieva vārdu mūsu acīm, aizrāvuši mūs projām no īstiem un godīgiem darbiem, paši izdomādami un uz katra stūra rādīdami kādus citus darbus; turklāt tie ir postījuši un nicinājuši Dieva iedibinātās kārtas, itin kā Viņš nespētu radīt kaut ko labāku vai vismaz tikpat labu, kā izdomājam mēs.

Tādēļ mēs nedrīkstam pārstāt mācīt un likt ļaudīm pie sirds Dieva vārdu, kas mums neliek darīt kādus īpašus, lielus, smagus darbus, bet norāda tieši uz to kārtu, kurā dzīvojam. Tā ka mums nav jāmeklē nekas cits, bet ar priecīgu sirdi jāpaliek savā kārtā, zinot, ka ar savas kārtas darbiem, pat ar visnenozīmīgākajām saimniecības lietām, paveicam vairāk nekā ar visiem klosteriem un ordeņiem kopā. Jo līdz šim mūs ir maldinājis izdomāto darbu, kapuču, tonzūru, astru kreklu, gavēšanas, nomoda, drūmo seju, noliekto galvu un baso kāju lieliskais, šķietami dievbijīgais izskats. Tā ir mūsu muļķība, ka spriežam pēc darbu izskata un, ja tas mums nešķiet nekas īpašs, mums šāds darbs nav vajadzīgs; mēs, nejēgas, neredzam, ka Dievs savu lielo dārgumu, proti, savu vārdu, ir saistījis ar pavisam neciliem darbiem. Jo Viņš savā pavēlē no mums prasa paklausību Viņam kā Tēvam un darbus, kuri jādara parastā mājas un pilsoniskajā dzīvē. Un Dievs grib, lai šo pavēli uzņemam tā, it kā Viņš pats mums parādītos no debesīm. Ko tad tu darītu, ja Kristus pats līdz ar visiem eņģeļiem redzamā veidā nāktu lejup no debesīm un liktu tev doties uz mājām, tīrīt istabu vai mazgāt podus? Tu varētu uzskatīt sevi par tik laimīgu, ka nezinātu, ko darīt, piedzīvodams tik lielu prieku, – ne jau paša darba dēļ, bet tādēļ, ka vari kalpot Dievam, kas ir lielāks nekā debesis un zeme.

Ja vien mēs to pārdomātu un, uzklausīdami Dieva vārdu, ņemtu vērā, ka šīs lietas grib un pavēl nevis kāds cilvēks, bet pats Dievs debesīs, mēs varētu lēkāt no prieka un darīt šos šķietami necilos darbus daudz labprātāk un uzcītīgāk nekā visus citus. Bet, ja tā nenotiek, tad tikai tādēļ, ka darbi tiek nošķirti no vārda un mēs negribam redzēt un ievērot Dieva pavēli; mēs rīkojamies kā akli, nolaidīgi ļaudis, domādami, ka viss atkarīgs tikai no darbiem. Un, tā kā Dieva pavēlētos darbus uzskatām par neciliem un maznozīmīgiem, mēs raugāmies apkārt, meklēdami citus; mēs kļūstam slinki un apnikuma pārņemti un neko vairs nedarām ar mīlestību, uzticību un paklausību. Turklāt mēs nejūtam nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka atstājam novārtā to, ko Dievs pavēl, esam neuzticīgi un kaitējam savam tuvākajam, krādami paši sev visas nelaimes, mokas un Dieva dusmību.

Tai ir jābūt mūsu mācības daļai: šī ārējā taisnība ir jāmāca gan ar pamudināšanu, gan draudiem, un to nedrīkst uzskatīt par sīku, nenozīmīgu lietu. Jo, kas to noniecina, tas ir noniecinājis Dievu un Viņa vārdu.

Tādēļ ikvienam jāraugās pašam uz sevi un jāsaprot, kas kurš ir un kas viņam jādara – ko Dievs no viņa prasa; cilvēkam jāredz, vai viņa pienākums ir valdīt, rīkot un pavēlēt vai arī – paklausīt, kalpot, strādāt utt. Dieva vārda dēļ viņam ir jāpilda sava amata pienākumi ar vislielāko uzcītību un jābūt pārliecinātam, ka Dievam tas patīk labāk, nekā ja šim cilvēkam būtu visu mūku darbi un svētums, kas nekad nav spējis panākt pat šādu ārēju taisnību. Mūki ar visu savu dzīvi un darbiem nespēj līdzināties mazam bērnam vai kalponei, kuri, pildot Dieva pavēli, dara savus bērna vai kalpones darbus. Ak, cik svētīga būtu pasaule, ja ļaudis tam ticētu un ikviens paliktu pats savā amatā, arvien paturēdams redzeslokā Dieva gribu un pavēli; tad Dievs no debesīm mūs apbērtu ar savu svētību un dažādiem labumiem. Bet tagad mums nākas pieredzēt daudz nelaimju un sirdssāpju, kuras mēs paši esam meklējuši un pārpārēm nopelnījuši.

Bez šīs ārējās dievbijības pastāv vēl otra – tā dievbijība, kura nav saistīta ar šo laicīgo dzīvi uz zemes, bet ir spēkā Dieva priekšā. Šī dievbijība mūs vada un uztur ceļā no šīs dzīves uz nākamo. Jo pirmā dievbijība ir ietverta darbos, kurus prasa šī dzīve, attiecībās ar augstāku un zemāku kārtu ļaudīm, ar kaimiņiem un tuvākajiem; tai ir sava alga šeit, uz zemes, un tā arī beidzas līdz ar šo dzīvi; kas to neievēro, tas nevar palikt šajā dzīvē. Turpretī otra dievbijība paceļas pāri visam, kas atrodams uz zemes; tā nav saistīta ne ar kādiem darbiem. Jo kā gan tai varētu būt savi darbi, ja viss, ko miesa spēj darīt un ko var saukt par darbiem, jau ir ietverts pirmajā taisnībā jeb dievbijībā? Otrā taisnība ir tā, kuras vārds ir – Dieva žēlastība jeb grēku piedošana, par kuru Kristus runā šajā un citās Evaņģēlija vietās. Tā ir nevis zemes, bet debesu taisnība, kas nenāk no mūsu darbiem un spējām, bet ir Dieva darbs un dāvana. Jo cilvēku taisnība gan ļauj izbēgt no soda un bendes rokām, kā arī baudīt laicīgus labumus, taču tā nespēj iemantot Dieva žēlastību un grēku piedošanu. Tādēļ, ja arī mums būtu pilnīga šīs zemes taisnība, tomēr vēl ir nepieciešams kaut kas daudz augstāks, proti, taisnība, kas var pastāvēt Dieva priekšā, atpestīt mūs no grēkiem un sirdsapziņas mokām, izraut no nāves un ievest mūžīgajā dzīvošanā.

Tā ir vienīgā lieta jeb artikuls un mācība, kuras dēļ kļūstam un tiekam saukti par kristiešiem; šī mācība mūs atšķir no visiem citiem svētajiem uz zemes. Jo viņu svētumam ir cits pamats un būtība; tie vai nu izmanto īpašus vingrinājumus un dzīvo stingru dzīvi, vai arī dara darbus tādās kārtās un amatos, ko Dievs ar savu vārdu ir apstiprinājis. Dieva iedibinātās kārtas ir daudz augstākas un labākas nekā mūku pašizdomātais garīgums. Arī šīs lietas, tas ir, laicīgais taisnīgums, dara viņus par svētu kārtu, un ļaudis, kuri dara to, kas ir jādara, tiek saukti par dievbijīgiem, tā ka ikvienam ir pamats viņus slavēt. Taču nekas no tā visa nedara cilvēku par kristieti; to paveic vienīgi ticība šai mācībai un tas, ka cilvēks zina: viņš atrodas žēlastības valstībā, kur Kristus viņu ņēmis savā patvērumā un bez mitas dāvā viņam grēku piedošanu. Kas meklē ko citu vai grib nākt Dieva priekšā citādā veidā, tam jāzina, ka viņš nav kristietis, bet Dieva atmests un nolādēts cilvēks.

Tādēļ ir vajadzīga prasme un izpratne, lai satvertu un spētu paturēt šo taisnību, savā sirdsapziņā, Dieva priekšā skaidri atšķirot to no ārējās taisnības. Jo tā – kā jau sacīts – ir kristiešu prasme un gudrība, kas ir tik liela, ka arī mīļie apustuļi nav spējuši to izteikt un aprakstīt. Un tieši ar šo gudrību notiek tā, ka visiem šķiet – to var iemācīties ātrāk nekā visu pārējo. Nav augstāka pasludinājuma kā tas, kas vēsta par žēlastību un grēku piedošanu; tomēr mēs esam tik nekrietni ļaudis, ka, tiklīdz kāds to kaut reizi ir dzirdējis vai lasījis, tas tūliņ iedomājas, it kā jau būtu kļuvis par īstu meistaru un doktoru, it kā jau visu būtu paveicis; tāds meklē ko augstāku, radīdams jaunus novirzienus un šķelšanos.

Es pats tik daudz gadu esmu par to mācījis un mācījis ar vislielāko uzcītību – vairāk nekā jebkurš no tiem, kuri iedomājas, ka visu jau labi zina. Esmu sludinājis, rakstījis, lasījis utt., tomēr nevaru lepoties, ka būtu sasniedzis īstu meistarību, un priecājos, ka varu būt māceklis – līdz ar tiem, kuri tikai sākuši mācīties. Tādēļ mans pienākums ir brīdināt un pamācīt visus, kuri vēlas būt kristieši – gan mācītājus, gan mācekļus –, sargāties no šādām kaitīgām iedomām un apnikuma un zināt, ka šī ir pati augstākā un visgrūtāk apgūstamā prasme, kāda vien uz zemes ir atrodama, tā ka arī Sv. Pāvilam 2. Kor. 9:15 nākas atzīt un sacīt – Dieva bagātā žēlastība ir neizsakāma dāvana, tas ir, tik dārga dāvana, ka nav iespējams ar vārdiem pārliecināt ļaudis vērtēt to tik augstu, cik tā patiesi būtu pelnījusi.

Tas notiek tādēļ, ka prāts nespēj pacelties pāri savai ārējai dievbijībai, kas saistīta ar darbiem, nedz arī – aptvert ticības taisnību. Jo augstāks un gudrāks ir cilvēka prāts, jo vairāk tas pieķeras darbiem un grib tajos rast drošu pamatu. Neviens cilvēks, kārdinājumu, grūtību un sirdsapziņas moku piemeklēts, nespēj nemeklēt izeju darbos, uz kuriem varētu balstīties un paļauties. Cilvēks meklē milzum daudz darbu, kurus viņš labprāt darītu, bet, ja tādi neatrodas, viņa sirds sāk šaubīties un kļūst nemierīga. Cilvēka prāts ir tik ļoti pieķēries darbiem, ka pat tie, kuri ir iemantojuši ticību un pazīst žēlastību jeb grēku piedošanu, ar visām savām pūlēm un darbu tik tikko spēj izrauties no šādu domu varas, un ar tām nākas cīnīties ik dienu. Īsi sakot, – cilvēka jūtas, prāts un spēki nespēj pacelties pāri šīs zemes taisnībai un uzņemt šo mācību. Kaut arī ļaudis par to daudz ir dzirdējuši un zina sacīt, tomēr vecie maldi un iedzimtā nešķīstība joprojām paliek cilvēka dabā, tā ka viņš grib nest Dieva priekšā pats savus darbus un likt tos savas pestīšanas pamatā. Tā – es saku – notiek tiem, kuri ir kristieši un cīnās pret šiem maldiem; pārējie gudrinieki un nepārbaudīti gari tajos ir pilnīgi nogrimuši.

Tādēļ šī mācība jāuzņem tā, lai mēs būtu pilnīgi pārliecināti, ka mūsu dievbijība un taisnība Dieva priekšā ir grēku piedošana. Tā nu mums jāizraujas un jāpaceļas pāri sev pašiem, pāri sava prāta spriedumiem, kas diskutē ar mums un rāda gan mūsu grēku, gan labos darbus; mums jāpaceļas tik augstu, lai neuzlūkotu ne grēku, ne labos darbus, bet spētu balstīties šajā mācībā, nemeklējot un nezinot vairs nekā cita. Tā nu žēlastība jeb piedošana mums jāliek pretī ne tikai grēkam, bet arī labajiem darbiem, noraidot visu mūsu cilvēcisko taisnību un svētumu. Tā cilvēka dzīve ir dalīta šajās divās valstībās: ārēji, šajā dzīvē viņam jābūt dievbijīgam, jādara labi darbi utt.; bet, kad viņš paceļas pāri šai dzīvei, gribēdams nākt Dieva priekšā, tad viņam jāzina, ka tur nebūs spēkā ne viņa grēks, ne dievbijība. Kaut arī viņš apzinās grēkus, kas nomāc viņa sirdsapziņu, turklāt Bauslība no viņa prasa labus darbus, viņam tas viss nav ne jādzird, ne jāredz, bet droši jāatbild: “Ja manī ir grēks, tad Kristus man sniedz piedošanu; jā, es sēžu tronī, kas grēkam nav pieejams.”

Jo Kristus valstību varam uzlūkot kā lielu, skaistu velvi, kas paglābj un sargā mūs no Dieva dusmības. Jo tā ir kā lielās, plašās debesis, kur atspīd tikai Dieva žēlastība un piedošana, piepildīdama pasauli un visas lietas, tā ka salīdzinājumā ar šo spožumu visi grēki ir tikai sīka dzirkstelīte lielajā jūrā. Kaut arī grēks mūs nomāc, tas tomēr nespēj mums kaitēt, – sastopoties ar žēlastību, tam jāiznīkst un jāiet bojā. Kurš spētu tā domāt, to tiešām varētu saukt par meistaru. Bet mums visiem jābūt pazemīgiem un nav jākaunas mācīties, kamēr vien dzīvojam.

Jo mūsu daba, atpazinusi grēku, mēdz to izjust kā nastu, kas ir tik smaga kā visas debesis; turklāt velns nāk talkā un uzpūš šo dzirksteli milzu liesmā, kura piepilda visas debesis un zemi. Bet mums šajā brīdī viss jāpavērš otrādi un jāspriež tā: lai cik liels un smags būtu grēks, tomēr mācība par grēku piedošanu ir daudz augstāka, lielāka un plašāka; un šī mācība nav cilvēku izdomāta, nedz pamatota cilvēku gudrībā, bet – to ir sniedzis un mācījis Tas, kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām, – kā pravietis Jesaja Jes. 40:12 saka. Manam grēkam un dievbijībai jāpaliek tepat, uz zemes; jo šīs lietas saistītas ar manu dzīvi un darbiem; bet tur, augstībā, man ir cits dārgums, kas ir daudz lielāks nekā mans grēks un mana dievbijība. Debesu augstībā sēž Kristus, un Viņš mani tur savās rokās, apsedz ar saviem spārniem un apēno ar savu žēlastību.

Tu saki: “Bet ko tad, ja es ik dienu piedzīvoju savu grēku un mana sirdsapziņa mani pazudina, rādot Dieva dusmību?” Atbilde: tādēļ es saku – ir jāmācās, ka kristīgā taisnība nav nekas cits kā vien grēku piedošana, tas ir, tāda valstība, kurā ir darīšana tikai ar grēku, un tik neizteicami bagāta žēlastība, kas atbrīvo mūs no visām Dieva dusmām. Jo tādēļ jau tā tiek saukta par grēku piedošanu, ka Dieva priekšā esam taisnoti grēcinieki, jā, mūsos ir tikai grēks, pat tad, ja mums būtu pilnīga cilvēku taisnība. Ja Dievs runā par grēkiem, tad tie ir īsti un lieli grēki; tāpat arī piedošana nav nekāds joks, bet īsta piedošana. Tādēļ šajā mācībā tu redzi divas lietas: grēks atņem tev visu tavu svētumu, lai cik dievbijīgs tu būtu šeit, uz zemes; savukārt piedošana atceļ visu grēku un Dieva dusmību. Tā nu grēks tevi nevar nogrūst ellē, nedz tava dievbijība – iecelt debesīs.

Tādēļ, kad velns moka tavu sirdsapziņu, gribēdams izbiedēt tavu sirdi, un saka: “Tu taču esi mācījis, ka jābūt dievbijīgiem,” – atbildi un saki droši: jā, tiesa, es esmu grēcinieks, to es pats labi zinu; jo šī mācība man to jau sen ir iemācījusi, un tās vārds ir – grēku piedošana. Pasaules priekšā gribu būt dievbijīgs un darīt, cik vien spēju; bet Dieva priekšā labprāt esmu grēcinieks – es arī negribu saukt sevi citā vārdā, jo vēlos, lai šī mācība paliktu. Citādi man nebūtu jāsaņem piedošana jeb žēlastība, bet taisnības un manu nopelnu kronis. Tādēļ, ja arī nejūtu sevī neko citu kā vien daudzus un lielus grēkus, tie tomēr vairs nav grēki; jo man ir lielisks teriaks[1] un zāles, kas atņem grēkam visu tā spēku un indi, turklāt nonāvē pašu grēku. Šī brīnumlīdzekļa vārds ir – piedošana; tās priekšā grēks sairst, gluži kā rugāji, kad tiem tiek pielaista uguns. Ja nebūtu šī līdzekļa, tad nekādi darbi, nekādas ciešanas vai mokas man nespētu palīdzēt pat pret visniecīgāko grēku. Jo ārpus piedošanas ir un paliek tikai grēks, kas mūs pazudina.

Tādēļ tev tikai droši jāapliecina šī mācība un jāspriež tā: pasaules priekšā varu būt dievbijīgs un darīt visu, kas man jādara; taču Dieva priekšā tas viss nav nekas cits kā tikai grēks. To apliecina šī mācība. Tādēļ es esmu grēcinieks, kas nu saņēmis piedošanu un sēž tronī, kurā valda tikai žēlastība, kā sacīts Ps. 116. Citādi es būtu tāds pats grēcinieks kā Jūda, kas redzēja tikai grēku, bet nesaņēma piedošanu. Bet kristiešiem ir tā: lai cik daudz grēku tie sevī saskatītu, tomēr Debesu augstībā un ap sevi viņi redz vēl daudz lielāku un augstāku žēlastību, kas viņiem ir dāvāta un pār viņiem izlieta Dieva vārdā.

Tā nu tev jāmācās redzēt, cik liela un plaša ir šī mācība. Arī Kristus valda ar savu žēlastību, kas paceļas augstu pār visām lietām, kuras vien ir debesīs un uz zemes. Jo, kā Dieva vārds paceļas pār to visu, tā arī ticībai, kas satver vārdu, uzņem to sirdī un turas pie tā, ir jāpaceļas pāri grēkam, sirdsapziņai, nāvei un velnam.

Tad nu spried pats, kāds cilvēks ir kristietis, kas tiek saukts par kungu, kuram ir vara pār velnu un nāvi; viņa priekšā visi grēki nav nekas vairāk kā sausa lapa. Pārbaudi pats, cik daudz tu no šīs mācības zini un esi pieredzējis; skaties, vai tā ir viegla un necila mācība un prasme, kā to iedomājas nepieredzējuši gari. Ja tu šo mācību būtu apguvis un patiesi tai ticētu, tad visas nelaimes, nāve un velns tev nebūtu gluži nekas. Bet, tā kā tu vēl arvien tik smagi cīnies ar grēkiem, baiļojies un drebi nāves, elles un Dieva tiesas priekšā, tad esi pazemīgs, dod godu Dieva vārdam un saki: “Es to vēl neesmu sapratis.” Īsi sakot, ikvienam jāielūkojas savā sirdī; tur viņš atradīs viltus kristieti, kurš iedomājas, ka zina mācību par grēku piedošanu, lai gan vēl nav iemācījies no tās pat pirmos burtus. Šo mācību nav grūti dzirdēt, izlasīt un paņemt no tās kādus vārdus; taču ievērot to visā savā dzīvē un panākt, lai tā dzīvotu mūsos, rast šajā mācībā pamatu un savas sirdsapziņas stiprinājumu, – šo prasmi cilvēks nevar apgūt. Tādēļ es saku un mudinu, lai tie, kuri grib būt kristieši, arvien darbojas ar šo mācību, lai mēs to uzņemtu un, kā Sv. Jēkabs saka Jēk. 1:18, kļūtu Viņa radījumu pirmaji. Jo pilnīgu izpratni šajā dzīvē nespējam sasniegt – arī mīļie apustuļi, kas bija Gara un ticības pilni, daudz tālāk nebija tikuši.

Tas sacīts par pirmo jautājumu – kas ir kristīga taisnība un kur tā balstīta. Bet, ja tu jautā, no kurienes tā nāk vai kā tā tiek panākta jeb iemantota, – atbilde būs: šī taisnība rodas no tā, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir nācis no debesīm un tapis Cilvēks, cietis un miris par mūsu grēkiem. Tas ir cēlonis, līdzeklis un dārgums, ar kura palīdzību un kura dēļ mums dāvāta grēku piedošana un Dieva žēlastība; jo šāds dārgums nav iemantojams bez kādiem līdzekļiem vai nopelniem. Bet mēs, grēkos dzimuši Dieva ienaidnieki, neesam pelnījuši neko citu kā vien mūžīgu dusmību un elli, tā ka viss, kas mēs esam un ko spējam, ir nolādēts, turklāt mums nav nekāda padoma, nedz palīdzības, kura ļautu no šīs nelaimes izkļūt, jo grēks ir tik smags, ka neviena radīta būtne to nespēj uzveikt, un dusmība – tik liela, ka neviens nespēj rast samierinājumu. Tādēļ citam Cilvēkam ir vajadzējis stāties mūsu vietā, proti, tas bija jādara Jēzum Kristum, Dievam un Cilvēkam, ar savām ciešanām un nāvi atlīdzinot un samaksājot par grēkiem. Tāda ir cena, kas maksāta par grēku piedošanu, – lai grēks un Dieva dusmība norimtu un tiktu ņemti projām, lai Tēvs būtu samierināts ar mums un kļuvis par mūsu draugu.

To zina un tam tic visi kristieši – šajā lietā viņi nošķiras no jebkuras citas ticības un dievkalpošanas, kādu vien šeit, uz zemes, varētu atrast. Jo jūdi, turki, viltus kristieši un darbu svētie arī lepni apgalvo, ka Dievs ir viņiem žēlīgs, – uz zemes nav neviena cilvēka, kurš nezinātu sacīt ne vārda par Dieva žēlastību; tomēr tie visi kļūdās – viņi neiemanto žēlastību un grēku piedošanu. Viņi nezina, kā pie tās nonākt, tas ir, viņiem nav dārguma, kurā žēlastību var atrast un no kura tā nāk. Šie ļaudis savā aklumā cenšas iemantot žēlastību ar saviem darbiem, stingro dzīvi un paši ar savu svētumu, tā padarīdami Dieva dusmību tikai vēl smagāku.

Tādēļ vajag mācīties pazīt un atrast šo dārgumu un meklēt piedošanu tur, kur tā meklējama, tas ir, mums jāmācās labi pazīt, satvert un paturēt Kungu Jēzu Kristu. Jo Dievs tā ir nolēmis, ka bez un ārpus Kristus neviens nevar nākt Viņa priekšā un iemantot žēlastību, nedz atrast kaut viena visniecīgākā grēka piedošanu. Jo tu esi grēcinieks un tāds arī paliec, tava sirdsapziņa tevi pazudina, rādīdama tev Dieva dusmas un sodu, tā ka Viņa žēlastību nevari saskatīt. Lai grēki tev tiktu piedoti, tu, kā jau sacīts, savā sirdī un visā būtnē neatradīsi nekā tāda, ar ko varētu par tiem samaksāt, nedz paveikt ko tādu, kā dēļ Dievam vajadzētu tevi uzlūkot un izdzēst no pazudināmo saraksta. Bet, ja tu pieņem Kristu, kas stājies tavā vietā, uzņēmies tavu grēku un nodevis tavā īpašumā pats sevi līdz ar visu savu nopelnu un dārgumiem, tad grēks pret tevi kļūst bezspēcīgs. Ja es esmu grēcinieks, tad Kristus turpretī ir svēts; Viņš ir Kungs, kam pieder vara pār grēku, nāvi, velnu un elli, tā ka neviens grēks man nevar kaitēt, jo Kristus man ir dāvināts kā mana taisnība un pestīšana.

Tā nu mums ir vienīgi žēlastība un visu grēku piedošana. Taču mēs to nevaram iemantot citādi kā vien – šajā vienīgajā Kristū, tikai caur Viņu – tikai Viņš mums ir jāmeklē un jāsaņem. Kas nāks Dieva priekšā ar kādu darbu, kuru, pēc viņa domām, Dievam vajadzētu uzlūkot un uzskatīt par kaut ko vērtīgu un žēlastības cienīgu, tas atdursies kā pret sienu un sasitīs savu galvu, jā, cerētās žēlastības vietā viņš izraisa vēl bargākas Dieva dusmas. Tā nu tu redzi, ka visi citi līdzekļi un ceļi ir nolādēti kā velna mācības, ar kurām cilvēki tiek pievērsti paši saviem darbiem vai citu svētumam un nopelniem. Tādi ir svēto piemēri, kas māca, kā šie ļaudis dzīvojuši stingru dzīvi un pildījuši savu ordeņu prasības, daudz cietuši un ilgi nožēlojuši grēkus utt., kā rīkojušies tie, kuri cilvēku nāves priekšā mierinājuši un mudinājuši labprāt izciest nāvi par saviem grēkiem. Jo tā ir Kunga Kristus noliegšana, jā, apkaunošana un zaimošana, ja kāds uzdrīkstas likt pretī grēkam ko citu un pats atgriezties no grēkiem, itin kā Kristus asinis nespētu paveikt tik daudz kā mūsu atgriešanās un gandarīšana vai arī – it kā ar Kristus asinīm nepietiktu, lai izdeldētu visu grēku uz zemes.

Tādēļ, ja gribi kļūt brīvs no grēka, pārstāj meklēt darbus un gandarīšanas veidus, nenāc pie Dieva ar tādām lietām, bet meklē patvērumu tikai Kristū un pie Kristus – pie Tā, kurš ņēmis tavu grēku uz saviem pleciem, tā ka tev vairs nav ar grēku jācīnās, nedz pašam jādara kādi darbi. Jo, kā Jānis saka Jņ. 1:29, Kristus ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku; un nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana, – kā Pēteris apliecina Ap. d. 4:12. Tādēļ arī mēs tiekam saukti par kristiešiem, ka esam iemantojuši Kristu līdz ar visu Viņa nopelnu un dārgumiem, – nevis mūsu darbu dēļ, kuri var cilvēku darīt par svētu kartēziešu, franciskāņu vai augustīniešu mūku, par paklausīgu gavētāju utt., bet ne par kristieti. Redzi, tā ir otrā lieta, kas pieder pie šīs mācības pasludinājuma.

Visbeidzot: kādā veidā jeb ar kā palīdzību mēs šo taisnību saņemam – kā Kristus nopelnītais dārgums kļūst par mūsu īpašumu? Te jāraugās, lai mēs spriestu pareizi un nedarītu tā, kā senlaikos darījuši daži ķeceri un kā domājuši daudzi maldu gari, uzskatīdami, ka Dievam vajadzētu ar viņiem darīt ko īpašu, radīt katra šāda cilvēka sirdī īpašu gaismu un iekšēju atklāsmi, sniedzot Garu neparastā, apslēptā veidā, – itin kā Rakstu vārds un publisks pasludinājums nebūtu vajadzīgs. Tādēļ mums jāzina, kādu kārtību Dievs ir iedibinājis, proti, neviens nevar nākt pie Kristus atziņas, nedz iemantot Viņa izcīnīto grēku piedošanu vai Svēto Garu bez ārēji redzama, publiski lietojama līdzekļa. Dievs ir ietvēris šo dārgumu mutiski izteiktajā vārdā un sludināšanas amatā un grib to sniegt nevis slepus, tikai kādā kaktā vai kāda cilvēka sirdī, bet atklāti, izrunājot un izdalot to visu ļaužu vidū, – kā Kristus Mk. 16:15 saka: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.”

To Dievs dara tādēļ, lai būtu skaidrs, kur un kā šādu žēlastību meklēt un gaidīt, lai visā kristietībā pastāvētu vienāda kārtība un neviens neuzsāktu ko īpašu, sekodams pats savām iedomām, un lai cilvēki nepieviltu ne paši sevi, ne citus. Ja šādas kārtības nebūtu, tad tas neizbēgami notiktu. Jo, tā kā nespējam ielūkoties neviena cilvēka sirdī, katrs grib lepoties ar Svēto Garu un uzskatīt savas domas par Gara atklāsmi, it kā Dievs viņu būtu mācījis un apgaismojis īpašā veidā; tā neviens nezinātu, kam un kuram ticēt.

Tā nu šī lieta – publiskais vārda pasludinājums kristietībā kalpo kā līdzeklis, ar kura starpniecību saņemam grēku piedošanu jeb kristīgo taisnību; ar šo pasludinājumu mums tiek sniegts un atklāts jeb ielikts klēpī Kristus un Viņa žēlastība; bez šāda līdzekļa neviens nevarētu šo dārgumu iemantot. Jo no kurienes gan mēs varētu zināt vai – kā cilvēka sirds varētu satvert to, ka Kristus, Dieva Dēls, mūsu dēļ ir nācis no debesīm, miris par mums un augšāmcēlies no mirušajiem, iemantojis grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu un dāvājis to mums? Kā gan mēs to zinātu, ja Viņš pats nebūtu licis to publiski sludināt? Kaut arī Kristus ar savām ciešanām un nāvi mūsu labā ir izcīnījis šo dārgumu, tomēr neviens to nevarētu saņemt, ja Viņš nebūtu licis to mums ar vārdu sniegt un dāvināt. Visas mūsu pašu pūles to iemantot būtu veltīgas; tad būtu tā, it kā lielais, nenovērtējamais dārgums būtu aprakts zemē un neviens nezinātu, kur to meklēt. Tas nenestu labumu nevienam.

Tādēļ es arvien esmu mācījis, ka vispirms un vairāk par visām lietām ir nepieciešams mutiski pasludinātais vārds, kas uztverams cilvēku ausīm; tikai tā Svētais Gars var nākt viņu sirdīs – ar un caur vārdu Gars apgaismo sirdi un rada tajā ticību. Tā nu ticība nenāk un nepastāv bez klausīšanās un Evaņģēlija publiskā pasludinājuma, ar kura starpniecību ticība sākas un pieņemas spēkā jeb tiek stiprināta. Tādēļ vārda pasludinājumu nekādā ziņā nedrīkst noniecināt; tas jātur godā, bez mitas jālieto un jāsludina; jo šis pasludinājums nekad nepaliek bez augļiem, turklāt mēs to nekad nevaram pietiekami labi saprast un pilnīgi iemācīties. Un ikvienam jāsargās no postošajiem gariem, kuri Evaņģēlija pasludinājumu uzskata par maznozīmīgu lietu, kas ticībai nav vajadzīga; tāpat nevienam neklājas domāt, ka viņš to jau drīz ir iemācījies, jo tāds cilvēks sāk izjust apnikumu un galu galā pilnīgi atkrīt no Evaņģēlija mācības, nepaturēdams neko no ticības un Kristus.

Redzi, tā nu tev ir viss, kas pieder šai mācībai par Kristus taisnību, kura ir caur Kristu dāvātā un ar ticību no Evaņģēlija vārda saņemtā grēku piedošana – tīra un šķīsta Dieva dāvana; tā nav saistīta ne ar kādiem mūsu darbiem. Tomēr nav tā, ka kristietim nebūtu jādara labi darbi. Tikai viņš tos nedrīkst iejaukt un iepīt ticības mācībā, nedz nodoties maldīgām iedomām, ka darbi kaut ko spētu dot viņa taisnībai Dieva priekšā; jo tādas domas aptraipa un samaitā gan mācību par darbiem, gan mācību par ticību. Vissvarīgāk ir paturēt šo mācību tīru un šķīstu, nošķirtu no visiem mūsu darbiem. Bet tad, kad esam iemantojuši kristīgu taisnību, ir jāseko arī darbiem, kuri paliek šeit, uz zemes; jo tie veido un uztur laicīgo taisnību. Tā abu veidu taisnība tiek pareizi iemantota un uzturēta. Katrai no tām ir un paliek sava būtība un savs gods – viena pastāv Dieva priekšā, ticībā; tā sniedzas pāri visiem darbiem un ir iemantota pirms tiem; savukārt otra, laicīgā taisnība, izpaužas darbos un mīlestībā pret mūsu tuvāko, kā jau iepriekš pietiekami esam paskaidrojuši.


[1] – Teriaks – ārstniecības līdzeklis, kurā apvienotas daudzas sastāvdaļas. Sākotnēji tas lietots, lai dziedinātu čūsku kodumus. Tas bijis sava veida universāls līdzeklis – arī galvenās sastāvdaļas, proti, opija, dēļ.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.