Slavenākais labais darbs Bībelē

Patiesi Es jums saku: kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu. [Mk.14:9]

Tā Jēzus sacīja, kad Marija Betānijā svaidīja Viņu ar dārgu nardu eļļu pirms krustā sišanas.

Daži tomēr nesaskatīja neko labu Marijas rīcībā. Viņi sašutumā sacīja: “Kā labad šī eļļas izšķērdēšana? Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīs simti denārijiem un izdalīt nabagiem. Un tie izteica viņai pārmetumus. Bet Jēzus sacīja: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. Jo nabagi ir arvienu pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.” [Mk.14:4-8]

Kas gan Marijas rīcībā bija tik vērtīgs un svarīgs, ka tas vienmēr jāpiemin? Un vai mēs kaut ko līdzīgu spējam ieraudzīt mūsdienās?

Tā ir teicama rīcība tādēļ, ka viņu vadīja mīlestība un cieņa pret Pestītāju. Mamons nebija viņu padarījis par savu verdzeni, bet gan Marija rīkojās kā Mamona kundze un Kristus kalpone. Ar saviem darbiem Marija netiecās pēc slavas un cilvēku atzinības. Tā rīkoties spēj vienīgi tas, kam sirdī ir patiesa ticība.

Daudziem tās nebija, tādēļ viņi bija neapmierināti. Viņu sirdis verdzināja nauda. Jo ne jau nabagu dēļ viņi sašuta, bet tādēļ, ka Marijas labais darbs neļāva viņiem piesavināties minēto summu personīgām vajadzībām, vai arī tādēļ, ka viņi paši nevarēja izlemt kā izlietot naudu, un saņemt atzinību no cilvēkiem par palīdzību. Tātad te jārunā par naudaskāri vai dzīšanos pēc atzinības. [sk.Lk.22:25]

Ja viņi tiešām vēlējās palīdzēt nabagiem, viņi varēja tam netraucēti izmantot savus personīgos līdzekļus. Turklāt viņi neko nebija nokavējuši, jo Kristus sacīja, ka “nabagi ir arvien pie jums.” [Mt.26:11]

Neviens nejutīs vajadzību saņemt no Dieva grēku piedošanu, ja Svētais Gars nemodinās viņā viņa grēcīguma atziņu. Pats cilvēks domā, ka bez tā var iztikt. Bet tad Dieva vārds cilvēku saslēdz Likuma važās. Dieva Likums pieprasa cilvēkam izcīnīt mūžīgo dzīvību ar Bauslības darbiem. “Kas to [Bauslību] ir turējis, tam tā dod dzīvību.” [Gal.3:12]

Te nepietiks ar kārtīgu un cienījamu dzīvi saskaņā ar sabiedrības normām, bet gan sirdij jābūt pārpildītai ar mīlestību pret Dievu un tuvāko. Bet cilvēkam tas nav iespējams. Mēs varam izglābties vienīgi paļaujoties uz Kristu, kas mūsu vietā izpildīja svēto un skaudro Dieva Likumu, un izcieta sodu par mūsu grēkiem. Kristū ir žēlastība katram cilvēkam. Bet pār to, kurš noraida Dieva žēlastību, Dieva Likuma spriedums paliek spēkā.

Burts nokauj – saka Pāvils par Likuma darbu. [2.Kor.3:6] Tādēļ bauslinieki Dieva vārdā jūt nāves smaku. [2.Kor.2:16] Viņi vaino kristiešus par šo spriedumu, un nepamana, ka paši sevi notiesā, noraidot pasniegto piedošanas dāvanu. Turpretīm ticīgajam Evaņģēlijs ir “dzīvības smarža uz dzīvību.” [2.Kor.2:16]

Šādus ļaudis mēs atradīsim arī šodien. Viņi nevēlas dot līdzekļus Evaņģēlija pasludināšanai, bet pārvērš misijas darbu vienīgi par materiālo palīdzību jaunatīstības valstīm. Bet bez Evaņģēlija sludināšanas nav Baznīcas, un tikai Evaņģēliju pasludinoša baznīca palīdz nabagiem. [1.Kor.1:18; Gal.2:10]

Bet kur mūsdienās ir Betānijas Marija?

Viņu ir tik grūti sastapt, ka šodienas lasījumu ir jālasa visur, kur vien pasludina Evaņģēliju, lai cilvēkiem būtu pareiza izpratne par kristīgo nodošanos [upurēšanos] un nesavtīgu mīlestību.

Protams, mēs atradīsim arī Mariju, ja mums būs acis redzēt. Viņa ir uzticīga kristiete – tā pati vecā nabaga kundze baznīcā, kuru peļ par visu pēc kārtas, tomēr, kura Dieva acīs ir Baznīcas pīlārs.

« Vai visi jūdi tiks kristīti? | Bībeles tulkojums »