:: e – BAZNICA ::

Sekošana Kristum

“Kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.” [1.Jņ.4:17]

Pārdomāsim rūpīgi šos Jāņa vārdus. “Kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.” Cik gan apslēpts Viņš bija šai pasaulē? Tēva vienpiedzimušais Dēls ir Dieva godības atspīdums un Viņa būtības attēls. Dievs no Dieva. Cik gan apslēpti Viņš darbojās, būdams mūsu veidolā! Cik gan dziļi Viņa godība bija apslēpta grēcīgas miesas līdzībā [Rom.8:3]!

Tomēr nav nekādu šaubu par to, ka ticībai bija dots pietiekams pamats pārliecībai un drošībai. Nav šaubu, ka eņģeļi dziedāja debesīs tai dienā, kad Viņš piedzima. Nav šaubu, ka Viņš darīja darbus, ko neviens cits bez Dieva nespēja darīt. Nav šaubu, ka no Tēva Viņš saņēma godu un slavu, kad balss no varenās debesu godības apliecināja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” [Mt.3:17].

Par Kristu liecināja visi pravietojumi. Viņš sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli” [Jņ.9:39]. Lai cilvēka neticības lepnais prāts, kas vienmēr grib redzēt zīmes, tiktu sodīts ar aklumu un lai pēc Tēva gribas Viņš kļūtu līdzīgs Saviem brāļiem un nestu viņu nastas. Jēzus virs zemes bija ļoti nicināts, vīrs, kam sāpes nebija svešas, un tik ļoti nievāts, ka cilvēki novērsa no Viņa skatu.

Apdomā, cik apslēpti, cik absurdi tas ir cilvēka prātam, ka Dieva Dēls piedzima kūtī starp lopiem un uzauga pilsētā, kurai visā zemē bija tāda reputācija, ka taisnais Nātānaēls jautā: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” [Jņ.1:46]. Dieva Dēls virs zemes bija nabagāks par debesu putniem, un Viņam nebija, kur nolikt galvu. Viņš bija nicināts, apspļaudīts, vajāts kā “briežu māte, kas pāragri gūstīta”.

Un visbeidzot – Viņš tika sasiets, spīdzināts, ievainots, zaimots un ļaunu kareivju piekauts. Vēlāk Viņš ārpus pilsētas tika piesists krustā, un bendes ar izsmējīgu nicinājumu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, izglāb Sevi.” Un beigās Viņš sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Viņš nomira un tika apglabāts.

Kur cilvēki varēja saskatīt Viņa dievišķo majestāti, Radītāja spēku vai godu? Vai visā pasaulē ir kas vēl absurdāks kā šis Cilvēks, kas bija Dieva Dēls! Tomēr paša pareģotajā laikā Viņš augšāmcēlās. Viņš atklāja Sevi četrdesmit dienas un piecsimt cilvēkiem vienā reizē. Un daudzu cilvēku acu priekšā Viņš uzkāpa debesīs. Tādējādi zem vāja un niecīga veidola bija apslēpta Viņa dievišķā majestāte.

Un tagad ķersimies klāt šiem vārdiem: “Kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.” Viņš ir galva, mēs esam locekļi. Viņš ir līgavainis, mēs esam līgava. Līgavainis izskatījās nabags un nožēlojams. Arī līgava izskatās nabaga un nožēlojama. Bet zem līgavas ārējā posta ir apslēpta dievišķā godība, zem viņas nabadzības ir debesu bagātības, zem viņas grēka un vājības ir liela, mūžīga taisnība.

Neļaujiet sevi pievilt ar to, kas redzams un jūtams. Tas likās neiespējami, ka Kristus ir Dieva Dēls, un tikpat neiespējami mums šķiet tas, ka esam Dieva bērni, Dieva izredzētie, svētie un mīļotie [Kol.3:12]. Vai mums nav jāsamierinās, ka pašreizējā laikā līdz ar mūsu Galvu esam apslēpti un dzīvojam pazemīgā raudu ielejā?

Mums ir drošs Dieva vārds, ka vienīgi ticībā Kristum mēs esam taisni un tīkami Dieva bērni. Mums tam ir jātic tikpat droši un pārliecināti, it kā mēs jau atrastos debesīs. Jo Dievs nevar melot! Tas ir pilnīgi droši un neapšaubāmi, pat ja savās sirdīs mēs nenieka nejūtam.

Galvenais iemesls, kāpēc tas viss mūsu dzīvē ir apslēpts, ir tas, ka Kristus valstība pagaidām ir ticības valstība – tā ir kā pazemojoši, šauri un zemi vārti stūrgalvīgajiem Ādama bērniem. Un Kristus arvien šai pasaulei būs par tiesu, lai tie, kas izliekas redzam, neredzētu un tie, kas neredz, varētu redzēt.

Un tas ir tāpēc, lai nekādi citi ļaudis nenāktu šai valstībā un nespētu sekot mūsu Gideonam kā vienīgi tie, kas ir mierā ar jebko, ko Tam Kungam labpatīk iekārtot. Gideona ļaudīm netika dota brīva izvēle, bet gan pazemojošs pārbaudījums: “Ikvienu, kas ar savu mēli laks ūdeni, tā kā suns lok, novieto pie sevis, un tāpat ikvienu, kas nometīsies ceļos, lai dzer to. .. Ar šiem trīs simti vīriem, kas lakuši, Es gribu jūs izglābt,.. un ikviens lai iet uz savu dzīves vietu” [Soģu 7:5, 7].

Tāpat arī šeit: tikai tad, ja tu vari būt kā suns, kas priecājas par jebko, ko savā dzīvē redz, jūt un piedzīvo, tu vari sekot Jēzum. Turpretī, ja tu vēlies redzēt, just un baudīt Tā Kunga labumu; ja tu vēlies, lai dzīve Dievā būtu skaidra un vienkārša, ka viss noritētu gludi un pareizi; ja tu vēlies, lai savā iekšienē tu vienmēr būtu dedzīgs un dievbijīgs, tava uzvedība būtu svēta un pārliecināta, tava laime viendabīga; ja tu vēlies, lai visi kristieši vienmēr būtu pavisam tīri un bez traipa, un tu gribi, lai kristiešu starpā nebūtu nekādu vājību, domstarpību, dzīves un izpratnes atšķirību, lai tu tos varētu uzskatīt par īstiem kristiešiem – tad redzi, ja tu vēlies šādu dzīvi Dievā un neesi mierā ar to, ka šī dzīve ir apslēpta zem posta un grēkiem, tad jebkurā laikā vari doties prom no šiem ļaudīm, jo tu neiederies šai kompānijā.

Ļaudis, kas pieder Krustāsistajam, ir mierā ar to, ka viņiem jāstaigā biezā, tumšā ticības miglā. Viņi bieži samierinās ar to, ka ilgus laika periodus tie nespēj redzēt un just pilnīgi neko no Dieva žēlastības, it kā viņi būtu pilnībā pamesti.