:: e – BAZNICA ::

Santa Klausa īstā seja

Saskaņa ar senu baznīcas tradīciju 343.gada 6.decembrī septiņdesmit trīs gadu vecumā miris Miras pilsētas bīskaps Nikolajs, kas ir viens no populārākajiem grieķu un latīņu baznīcas svētajiem un mūsdienu Santa Klausa prototips.

.

Lai gan Svētais Nikolajs ir viens no populārākajiem austrumu un rietumu baznīcas svētajiem, par viņu ir saglabājušās ļoti aptuvenas ziņas. Tiek uzskatīts, ka Nikolajs ir bijis Miras pilsētas (tagdējā Finikē Turcijas teritorijā) bīskaps IV gadsimtā. Tādēļ ar viņa dzīvi saistītos notikumus mūsdienās praktiski ir neiespējami atšķirt no leģendām. Pieņemts uzskatīt, ka viņš bija bagātas dzimtas pēctecis, bet, kļūstot par mūku un garīdznieku, atteicās no sava īpašuma.

Viens no populārākajiem stāstiem ir par to, kā svētais Nikolajs trīs jaunu sieviešu mājā iesviež pa atvērto logu maisus ar zeltu. Šīs sievietes sava trūkuma dēļ bijušas spiestas nodarboties ar prostitūciju. Šim stāstam ir vairākas versijas, no kurām dramatiskākā ir tāda, ka par Nikolaja izdarībām saniknotais mājas īpašnieks un jauno sieviešu savedējs nocirtis viņām galvas un visu paslēpis līdz kamēr Nikolajs viņas atrada un augšāmcēla no miroņiem.

Cita leģenda, kas ir radusies piecus gadu simteņus pēc Nikolaja nāves, vēstī, ka Nikolajs, kurš kā Miras bīskaps bija ieslodzīts cietumā Diokletiāna un Maksimiāna vajāšanu dēļ, iznācis no ieslodzījuma imperatora Konstantīna lakā, pasargājis savu pilsētu no toreiz ārkārtīgi izplatītās ariānisma maldu mācības, kas noliedza Kristus patieso dievišķību.

Cita šā stāsta versija vēsti, ka Nikolajs devies uz Nīkajas koncilu, kurā tika noraidīts ariānisms, un iecirtis pašam šīs herēzes radītājam Ārijam pliķi. Tad citi klātesošie, pārsteigti par šādu rupjību, atcēluši Nikolaju no bīskapa amata. Tajā brīdī esot parādījies Kristus ar Mariju, un vainīgie, protams, aši vien pārdomājuši.

Lai vai kā, bet Nikolaja popularitāte, kā to liecina tā laika raksti, tautā bija liela jau pāris gadsimtus pēc viņa nāves. Kāds grieķis rakstīja:

“Kā rietumos, tā austrumos viņu godina un pielūdz. Kur vien ir ļaudis, tur viņa vārds tiek slavēts, arī baznīcas tiek celtas un veltītas viņa godam. Visi kristieši godina viņa piemiņu un piesauc viņu, lūdzot pēc palīdzības.”

Rietumi savā aizrautībā pat pārspēja austrumus, un 1087.gada 9.maijā Nikolaja pīšļi no Miras tika pārvesti uz Bari Itālijā. Nikolaja svētbilžu skaita ziņā bija tikai nedaudz mazāk kā Jaunavas Marijas, un viduslaikos tikai Anglijā vien viņam tika veltītas 400 baznīcas.

Protams, ka tik populārs tēls veidoja arī dažādus paradumus, no kuriem, visdrīzāk saistībā ar stāstu par zelta dāvināšanu nabaga prostitūtām, par vispopulārāko kļuva savstarpēja apdāvināšanās Nikolaja piemiņas dienā.

Reformācijas laikā protestantu zemēs, izņemot Holandi, šo tradīciju mēģināja izskaust, nesavtīgo dāvinātāju svēto Nikolaju Ziemassvētkos aizstājot ar Kristus bērniņu kā patieso cilvēces labdari un apdāvinātāju. Tomēr cilvēku māņticība un tautas dievbijība “aizvilka” svēto Nikolaju sev līdzi uz Ziemassvētkiem, tā radot mums labi pazīstamo Ziemassvētku vecīti, sauktu arī par Santa Klausu.