Sacīts – darīts

“Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!” Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts.” [1.Moz.3:22-23]

Trīs jautājumus vēlos apskatīt izejot no šīs Rakstu vietas: 1) Kāds ir Dievs, 2) Kas ir cilvēks 3) Kāda ir izraidīšanas jēga?

1. Lūk… ”cilvēks ir kļuvis”, vai te Dievs dotu mājienu, ka cilvēks būtu līdzdalīgs pats sevis radīšanā? [Mēs tā varētu domāt, ja nezinātu kas pirms tam sacīts (pirms cilvēks tika radīts), proti: “Darīsim cilvēku pēc sava tēla un līdzības”].

   Uz ko tiek attiecināts sacītais “kāds no mums”? Vai Dievs te būtu sarunājies pats ar sevi? Rakstītais tā vien vedina domāt, ka tiek uzrunāta komanda (vai vairāki Dievi?)… Taču, Nē! – Iz Rakstiem zinām, ka Dievs ir viens. Un kristīgā Baznīca mums nāk palīgā ar mācību par Dieva trīsvienību [Ir Tēvs un Ir Dēls un Ir svētais Gars – trīs personas, bet viens pats Dievs (Dēls no Tēva mūžībā dzimis, un Gars caur Dēlu pasaulē sūtīts)].

   Varbūt šis teiktais: “kāds no mums” norāda cilvēka (līdzību ar Dievu? Bet vai tad līdzību Dievam nosaka mūsu laba un ļauna zināšana (izspriest un tiesāt spēja)? Nedaudz vairāk skaidrības šeit ievieš situācijas apstākļi [atceramies, ka Dievs šo saka pēc Cilvēka grēkā krišanas].

   Manuprāt šī uzruna nav tieši vērsta ne uz vienu (drīzāk kā runāšana pie sevis), bet netieši tā visvairāk varētu ķert sātanu (kuram kārotos ieņemt Dieva lomu).

2. Kamdēļ Dievs teica “kļuvis”? Varbūt tāpēc, ka Cilvēks apveltīts ar gribas brīvību – spēju rīkoties ne vien apstākļu dzīts (t.i. reflektīvi), bet gribas spēkā (t.b. kreatīvi)? [Žēl gan, ka šo spēju cilvēks izmantoja tās vienīgajā nepareizajā veidā – lai grēkotu.] Bet grēka alga ir nāve …so… Līdz ar grēku, cilvēks ir kļuvis mirstīgs.

   Tā nu, ja reiz cilvēks nav pats sevi radījis (tā pat kā nav arī bijis pie sevis plānošanas) tad arī nespēj sevi pārradīt par jaunu (atgriezt sevi atpakaļ pirms-grēcības stāvoklī).

   Nemirstību gan Cilvēks varētu iegūt vieglā veidā – ēdot no dzīvības koka, taču Dieva providences dēļ, tas Cilvēkam kļuvis neiespējams [no paradīzes izraidītajiem to nāktos iegūt ar viltu, ar varu vai citādā nelikumīgā veidā].

   Mums nerastos šādi jautājumi, ja mūsu senči – Ādams un Ieva nebūtu grēkojuši [nav taču jāgriežas atpakaļ tādam, kurš nekad nav nogājis no pareizā ceļa]. Mums, cilvēkiem nav līdz galam aptverams notikums kā Radītājs, zemes pirmsākumos ar savu vārdu spēku no neredzamām lietām radīja visu esošo, kā Kristus ir no nekā radījis visu, ko redzam un ko vēl neredzam. Bet pat par to, kas miesas acīm redzams mums ir sekojošs spriedums: “tā tas ir, jo tas tā ir”.

   To, ko Dievs pie cilvēka ir veicis (tā pat kā to, ka Viņš to ir teicis) to uzzinām caur Dieva Svētā Gara inspirētajiem Rakstiem – Bībeli. Kad tā atvērta, tad ieraugam, ka Cilvēks ir kā Dievs un tomēr nav Dievs.

3. Cilvēka pestīšanas plāns sevī ietver arī sadaļu – “Izraidīšana no Ēdenes dārza”. Kas šķiet absurdi miesas prātam tas viegli uzņemams garīgajam. Kas šķiet neiespējams cilvēkam, tas ir pa spēkam cilvēka autoram – Radītājam.

   Vai caur nāvi var tikt dāvāta dzīvība? Jā,-Izrādās ka jā!

   Tik gudri (izglītoti) esam daudzi, kas zinām, ka mūžīgo dzīvi iemantojam caur Kristu. Bet vai liekulīga ticība Dievam palīdzēs mums izmukt no nāves (dzīvot nemirstīgo dzīvi)? Vai mums izmisumā līdz vispārējā gudrība, ka Cilvēks ir Dievam līdzīga radība (kad noprotu, ka man reāli būs jāmirst)?

   Vai līdz ar to mirstīgums varētu būt tas īpašais, kas mūs nošķir no Dieva? Itin kā jā …un tomēr nē! Velns, grēks un elle ir tas, kas izraidīts, kas ir nošķirts no Dieva. Jēzus ir ar mums salīdzinājies nāvē un pēc Viņa tēla un līdzības arī mēs katrs viens tiksim augšām celti mūžīgajai dzīvībai.

   Tā nu mums redzams ka tieši nāve grēcīgajam (lasi – ticīgajam) cilvēkam nāk par labu, jo pretējā gadījumā (ja grēcinieks būtu nemirstīgs) tam būtu nebeidzami jāpaliek nošķirtam no Dieva.