Prieks, kur tu rodies?
Lieldienas ir priecīgi svētki, vai ne? Taču Lieldienu svētki ved mūs uz kapiem. Kāpēc? Tāpēc ka tieši kapos – pie Kristus kapa – norisinājās Lieldienu notikumi.
Kapi ir ļoti nopietna vieta. Tur cilvēki neatļaujas nekādus priekus, smieklus un jokus, jo tur taču valda nāve un iznīcība. Tur guļ apglabāti neskaitāmi miruši cilvēki.
Vai jūs nekad neesat izbijušies no nāves – bērēs vai – redzot kādu traģisku nelaimes gadījumu? Vai jūs kādreiz neesat aizdomājušies par savu nāvi un savu kapu? Jo visiem taču reiz jāmirst… Jāatzīstas, ka man kļūst tā bailīgi, kad iedomājos, ka arī es reiz nonākšu nāves apskāvienos, tikšu guldīts zārkā un nolaists kapā. Nāve uzdzen šermuļus. Nāves priekšā jūtamies vāji un bezspēcīgi.
Bet citi par nāvi tikai smejas un nepavisam neņem to nopietni. Viņi uzdrošinās nāvi saukt pat par – draugu, no kura tie it nemaz nebaidās. Taču visbiežāk tā ir tikai tāda poza un vieglprātība. Parasti tie nesaprot, ko runā. Mani vienmēr ir mulsinājusi kāda latviešu pidirallā dziesma, kurā ir šādi vārdi:
Es, zārkā gulēdams, spļauj’ griestos svilpodams.
Manuprāt, par nāvi var smieties tikai tad, ja cilvēks ir alkohola reibumā vai kā citādi nav pie pilna prāta.
Bībele nāvi sauc par “pēdējo ienaidnieku”, kas stāv cilvēka ceļā un nevienu upuri nelaiž garām. Patiesībā visa cilvēce ir nāves ielenkumā. Nāve ir kā cilpa, kas savelkas ap ikvienu cilvēku. Lai kur tas ietu, ar katru soli un katru brīdi viņš pietuvojas savai nāves stundai. Dieva vārds saka, ka nāve ir lāsts un sods par cilvēka grēkiem. Cilvēks iesākumā bija radīts mūžīgai dzīvībai, bet grēkā krišanas dēļ tas kļuva mirstīgs. Ko gan mēs varam izdarīt pret nāvi, tā liekas tik varena? Kā lai pārrauj nāves cilpu? Kā lai atceļ nāves lāstu? Vai tiešām šis ienaidnieks nav uzveicams? Nē, mums tas nav pa spēkam.
Bet Lieldienās notika brīnums. Pirmo reizi pasaules vēsturē nāves cilpa tika pārrauta un mirušais tapa dzīvs. Lieldienu rītā mēs dzirdējām, ka Kristus kaps bija tukšs, kā eņģelis teica: “Ko jūs meklējiet dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies un dzīvs.” – Pirmo reizi tika svinēta uzvara pār nāvi. Kristus bija augšāmcēlies no kapa un nāves. Viņš satikās un sarunājās ar sievietēm, kuras bija nākušas apmeklēt Viņa kapu. Viņš satikās ar saviem apustuļiem un vairāk nekā 500 mācekļiem. Tā ka nebija nekādu šaubu – Viņš patiesi bija uzvarējis nāvi, Viņš patiesi bija dzīvs!
Tāpēc Lieldienas ir priecīgas, jo tā ir dzīvības uzvara pār nāvi. Un galvenais – šo uzvaru Kristus ir izcīnījis nevis sevis, bet mūsu dēļ. Kristus jau iepriekš saviem mācekļiem bija teicis: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība! Kas tic Man, tas dzīvos, kaut arī tas mirtu.” Jā, taisnība – mēs redzam, kā cilvēki joprojām mirst, un nojaušam, ka arī mums reiz jāmirst. Taču nāve vairs nav visuvarena. Tai nav vairs pēdējais vārds, jo pēdējais vārds pieder Kristum, Dzīvības Valdniekam. Tas dod cerību arī mums visiem, kas ticam Viņam, – ka mēs nepaliksim nāvē, bet celsimies augšā un dzīvosim mūžīgi kopā ar savu Glābēju. Un tad arī mūsu kapi būs tukši tāpat kā Viņa kaps.
Ieskaties