Pirmajos Ziemasvētkos: Kristus dzimšanas svētkos

Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:15-20]

Bērna piedzimšana jūdiem bija liels un priecīgs notikums. Ne tikai tuvinieki, bet arī radi, draugi un kaimiņi bariem nāca apraudzīt jaundzimušo. Jāzepa un Marijas stāvoklis Betlēmē tomēr bija īpašs, jo viņi atradās tālu prom no savām mājām Nācaretē. Vienīgie viesi, par kuriem stāsta Jaunā Derība, bija gani un vēlāk arī Austrumu gudrie.

Lai kāda arī nebūtu farizeju attieksme pret ganiem, šis amats bija viens no senākajiem un cildenākajiem jūdu vidū. Tādi ievērojami Vecās Derības vīri kā Abrahāms, Izāks, Jēkabs, Mozus un Dāvids savā laikā bija bijuši gani. Arī Jaunā Derība par pašu Jēzu runā kā par Labo Ganu, un arī šodien vārdi “pastors” un “bīskaps”, kādos sauc mācītājus, nāk no tā paša “gana” vārda. Tādējādi gani varētu arī būt bijuši paši piemērotākie Kristus dzimšanas liecinieki. Kāds vēsturnieks jokodamies, bet katrā jokā ir sava daļa patiesības saka, ka paši nepiemērotākie būtu bijuši teologi, jo tā vietā, lai steigtos apraudzīt bērnu, tie noteikti būtu uzsākuši strīdu. Ja tie būtu konservatīvie, tad tie teiktu, ka nekādā gadījumā nedrīkst pamest avis, bet liberāli censtos pārliecināt viens otru, ka eņģeļu parādīšanās ir bijusi vienkārši halucinācija.

Taču gani izrādījās vienkārši ticīgi cilvēki. Viņi, kā visi jūdi, protams, zināja traģisko stāstu par to, kā Ādams un Ieva tika izraidīti no Paradīzes un Dievs nolika eņģeli ar ugunīgu zobenu rokās, lai tas sargātu ieeju Paradīzē, tādējādi liedzot Ādamam un Ievai pieeju pie dzīvības koka. Ja viņi, grēcīgi būdami, baudītu no tā, tad līdz ar to viņi uz mūžīgiem laikiem zaudētu debesis. Bet Dievs zināja, kā dabūt savu mīļo radību atpakaļ pie sevis, un, visiem eņģeļiem par izbrīnu, pats kļuva par cilvēku. Tas ir, Svētajā Trīsvienībā tika uzņemta cilvēka daba, un tajā pats Dievs uzņēmās izciest elles mokas, kas pienācās cilvēkam par viņa pārkāpumu. Tādējādi Kristus kļuva par ceļu, kas ved cilvēku atpakaļ pie Dieva uz Paradīzi un mūžīgo dzīvību. Šo vēsti eņģeļi bija atnesuši ganiem.

Tiklīdz eņģeļi atgriezās debesīs, tā gani nešaubīdamies nolēma doties uz Betlēmi, lai pārliecinātos, kas noticis, ko Tas Kungs tiem licis paziņot. Tātad pirmais, ko mums māca šīsdienas Svēto Rakstu teksts, ir ganu ticības piemērs. Dzirdot Dieva vārdus tie nešaubījās, bet tos ar prieku uzņēma. Viņu ticība bija balstīta paša Dieva vārdos. Un tā ir vēl viena lieta, kuru mācāmies šodien, proti, ka Dievs mums visu dara caur savu vārdu un neko nedara bez tā. Kad Jaunava Marija tapa grūta, tas viņai notika caur eņģeļa Gabriēla vārdiem. Arī Jāzepu eņģelis pārliecināja ar vārdu. Un arī pie ganiem Dievs sūtīja eņģeļus, lai viņu ticība būtu pamatota eņģeļu pasludinātajā Evaņģēlijā.

Ievērojiet, gani saka: iesim lūkosim, kas tas ir, “ko Tas Kungs mums licis paziņot”. Tātad svarīgais šajā paziņojumā ir tas, ka tas nāk no Tā Kunga. Lai gan, tāpat kā bauslību, arī Evaņģēliju pirmie atnesa eņģeļi, tomēr nav svarīgi, kas ir tā persona, kura nes šo vēsti. Svarīgi ir tas, ka šī vests ir no Tā Kunga, un protams, pats vēstījuma saturs. Laicīgajās lietās arvien liela nozīme ir tai personai, kura kaut ko vesta. No personas tad ir atkarīgs, cik augstu mēs vērtējam pašu vēsti. Garīgās lietās tas tā nav. Tāpēc mācītāji, kad tie kalpo, arvien apvelk talāru, kas pilnībā apklāj kalpojošo personu. Paliek tikai vēsts un tas, ka šī vēsts nāk no Tā Kunga. Viņa vārdā, ar Viņa vēsti, Viņa uzdevumā, pēc Viņa pavēles, tāda arvien ir garīgā kalpošana. Tieši šādu kalpošanu ticībā uzņēmās arī gani. bija vienprātīgi savā ticībā un apņēmībā: “Iesim uz Betlēmi”. Viņi bija arī pazemīgi, mīlestības un prieka pilni, un piedevām sekoja savam aicinājumam ar darbiem, brīvi un nesagrozīti pasludinot tiem uzticēto vārdu, un beigās tie par visu slavēja Dievu.

Un tā gani devās ceļā, paklausot Tā Kunga pavēlei, Tie nekavējās un daudz neprātoja par visa notiekošā ārkārtējo raksturu, bet, kā Lūka mums saka: “steigdamies nāca”. Viņu uzticība un centīgums vainagojās sekmēm, un tie “atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē guļošu”.

Ganu ticība ir vienkārša un skaidra! Viņi turas tieši pie Dieva vārda! Nedz nabadzīgais mājoklis, nedz vienkāršie ļaudis, kas tur atrodas, tos neizbrīna: Tas Kungs ir teicis! No jūdu dievkalpojumos dzirdētajiem Svēto Rakstu lasījumiem tie labi zināja vārdus: ‘Tas Kungs runā”, “Tā saka Tas Kungs”. Tāpat tie zināja arī uzrunas vārdus: “Klausies, Israēl”, un klausīties To Kungu nozīmēja paklausīt.

Tā arī gani paklausa, lai cik daudz šeit varētu būt jautājumu un šaubu. Kāda bagātība visiem, kas velētos kritizēt, apšaubīt, lai varētu neticēt un noraidīt. Taču gani nevaicā: “Kā tas var būt? Kāpēc tieši Betlēmē un ne Jeruzalemē? Kāpēc kūtiņā un ne templī? Kāpēc ne priesteri vai rakstu mācītāji, bet tieši mēs – gani?” Viņiem pietiek ar Dieva vārdu un uzdevumu. Gani ir pieraduši būt uzticīgi, un tādēļ Tas Kungs sūta viņus.

Tiklīdz gani ir atnākuši un redzējuši to, kas tiem iepriekš bija sludināts, viņi pārliecinās par Dieva vārda patiesumu. Viņi ir tie, kas ir darījuši – “nākuši” – un pārliecinājušies – “atraduši”. Kādam priekam tam vajadzēja būt, kad viņu acis skatīja to, ko bija ilgojusies redzēt ne tikai Ieva, bet arī visi patriarhi un pravieši, soģi un Kāds tas ir prieks, kad šodien cilvēki, līdzīgi Pēterim, saka: “Kungs uz tavu vārdu, ja Tu tā saki, tad lai notiek”. Tas ir ticības brīnums un prieks, gara nabadzība, kam pieder Dieva valstība, un sirdsšķīstība, kas redz Dievu”. Un, patiešām, liels ir brīnums, ko redz ticība – uz salmiem silītē guļ ne tikai mazs nevarīgs bērniņš, bet Dievs!

Tā ticība top mācīta paļāvībā uz Dieva vārdu saskatīt neredzamo, bet cerējamo. Tā ticība turpina priecāties, redzot Kristības ūdenī paša trīsvienīgā Dieva klātieni Viņa svētajā vārdā. Tā ticība priecājas, redzot, kā līdz ar maizi un maizē mācītājs sniedz Tā Kunga miesu un līdz ar vīnu un vīnā Viņa asinis. Tikai ticība spēj nomesties ceļos un pielūgt un godināt Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus un dod mums savu mieru, šādi, tik pazemīgi, nākdams. Tikai ticība spēj teikt “āmen”, kad pēc mūsu grēksūdzes mācītājs saka: “Es tev piedodu tavus grēkus”, un ticēt, ka šos vārdus saka pats Dievs. Ticība nemeklē psiholoģisku mierinājumu, vai savu problēmu risinājumu Bībeles tēlos, bet saņem dāvanas no Dieva vārda, zinādama, ka tās patiešām ir tur, jo Tas Kungs tām licis tur būt. Tāpat kā gani ar prieku atzina, ka mazais bērniņš ir visu cilvēku Pestītājs.

Viņi arī neslēpj savas zināšanas, bet stāsta “to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu”. Tā mēs redzam, ka gani nenāca, lai tikai apmierinātu savu ziņkārību, kā to daudzi dara šajā svētajā naktī. Tie atnāk uz baznīcu un tur ierauga, savā izpratnē, tikai kultūrvēsturisku kūtiņu, kurā stāsta teiksmainas leģendas par kādu mazu bērniņu, kas diezin vai pat dzīvojis. Un mājās pie bagāti klāta viesību galda tie pat nepiemin Jēzus vārdu, jo ir pārāk aizņemti ar Ziemassvētku svinībām, un beigu beigās tas taču vismaz ir kaut kas reāls – vai ne?

Bet gani redz Jēzus bērniņu un nebīdamies kļūt smieklīgi, stāsta, ka šis bērniņš ir pats Dievs, Kristus, Tas Kungs, kas piedzimis no vienkāršās jaunavas Marijas galdnieka Jāzepa ģimenē. Un tie turpina aizrautīgi stāstīt par šo lielo prieku, kas notiek priekš visiem cilvēkiem. Šis mazais bērniņš ir Dieva dāvana. Ne Viņa dusmas un bardzība, bet mīlestības pilnā Tēva sirds to dod pazudušajiem cilvēku bērniem, kas nomaldījušies pasaules grēku ceļos. Tā gani stāsta savu pārsteidzošo vēsti, kura nes mieru, ticību un prieku.

Un Marija. Viņa klausās. Tā kāri tver vārdu pēc vārda. Ne tikai tāpēc, ka šis ir viņas bērniņš, bet vispirms tāpēc, ka arī viņa ir Ievas meita, ka arī viņa ir pakļauta grēka varai un ka arī viņai ir vajadzīgs Pestītājs. Marija klausās un dzird, ka viņas bērniņš ir Dieva apsolītais Mesija, Dēls, kuru tik ļoti gaidīja Ieva.

Marija iegaumē katru vārdu un tos rūpīgi apdomā savā sirdī. Un dziļš prieks to pilda arvien vairāk un vairāk, pārņemdams visu dvēseli. Viņa pazīst šos vārdus, kas nāk no ganu lūpām. Tie ir tie paši, to saturs ir tāds pats kā tiem, kurus tai teica Gabriēls. Tie ir vārdi no Tā Kunga, un nav svarīgi, vai tos saka eņģeļi vai šie vienkāršie gani. Tā ir Tā Kunga balss, un Marija pazīst to.

Un gani, mūsu stāsta varoņi, lai gan, protams, stāsts nav par viņiem un arī ne par Mariju, bet par to, kas ir dzimis, par viņas Dēlu, kas reizē ir viņas Kungs un Dievs. Un tomēr gani, šie vienkāršie ticīgie, uzticīgie gani, kādiem vajadzētu būt visiem, kas turpina nest lielo Evaņģēlija pasludināšanas uzdevumu. Gani ir pārliecinājušies, ka viss, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, ir tieši tā, “kā tas tiem bija sludināts”. Un, paveikuši savu uzdevumu, gani atgriežas mājās. Taču arī to viņi dara īpaši, tie godā un slavē Dievu.

Par Viņa uzticību un mīlestību pret nabaga grēciniekiem. Par Viņa žēlastību, kuras liecinieki tie kļuvuši. Un viņi neiet uz mājām vieni, bet katrs savā sirdī tie nes mazo Jēzus bērniņu, kas ir kļuvis par viņu Kungu un Pestītāju. Tie bija lieliskākie Kristus dzimšanas svētki, kādi jebkad ir svinēti, un šovakar Dievs aicina jūs būt līdzdalīgiem šajos svētkos. Tā nav pavēle, tā nav bauslība. Tie nav likumi – drīkst un nedrīkst. Tas Kungs ir uzklājis galdu. Tas ir Viņa galds, pilns ar žēlastību. Svētku galds. Tev atliek tikai sēsties un baudīt un redzēt, ka Tas Kungs ir labs. Durvis ir aizvērtas: “Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus”. Bet tu nāc, nāc, mana līgava, saka Tas Kungs. Nāc, svinēsim mielastu. Es, kas toreiz nācu kā mazs bērniņš, turpinu nākt tikpat lēnprātīgs, lai tevi mazgātu baltu savās asinīs un tev būtu daļa pie dzīvības koka, un tu varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!

Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem!” Āmen.