Piederība pareizi mācošajai baznīcai uzliek lielus pienākumus

“Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” (Mt.8:11-12)

Virsnieka, kas nebija jūds, piemērs Kapernaumā sniedz spilgtu pierādījumu tam, ka godīgi Kristus mācekļi, tostarp pazemīgākās, tīrākās un uzticīgākās dvēseles, kas krietni pārspēj un apkauno ortodoksās baznīcas locekļus, bieži vien ir atrodami starp heterodoksajiem. Vai tas liek domāt, ka mums vajadzētu uzskatīt patiesību un maldus par līdzvērtīgiem un ka nav svarīgi, kuru baznīcu apmeklēt? Tā kā starp heterodoksajiem ir Dieva bērni, vai mums vajadzētu pārtraukt cīnīties par mācības tīrību un pret maldu mācībām? Vai kristiešiem vajadzētu visu baznīcu pārstāvjus saukt par brāļiem un vai mums vajadzētu apvienot visas baznīcas? Lai Dievs mūs no tā pasargā! Daudzi, atrodoties heterodoksā baznīcā, savā sirdī nonāk pie patiesas ticības Kristum un tāpēc tiek glābti. Tomēr no tā neizriet, ka caur kļūdām var sasniegt patiesu ticību un pestīšanu, un daudzi patiešām maldās savas vientiesības un nezināšanas dēļ. Bet, ja viņi spēj atpazīt patiesību, uzticīgi tai piekrist, to pieņemt un palikt tajā no Dieva žēlastības, kļūdas, kas viņus joprojām tur gūstā, nenoved viņus nāvē. Bet ikviens, kurš ir ticis izglābts vientiesīgā ticībā, bet pēc tam nemaz necenšas meklēt patiesību, apzināti paliekot maldos un maldu reliģijā vai pat atsakoties no patiesās reliģijas un nostājoties heterodokso pusē, no žēlastības virzās uz ļaunprātību, un Dievs viņu noraida kā neuzticīgu kalpu. Pareizs skaidrojums tam, kā patiesi Kristus mācekļi ir atrodami arī heterodokso vidū ir lasāms šodienas tekstā. Šeit, bez šaubām, Kristus vēlas brīdināt pret viltus drošību visus, kas pieder pareizi mācošajai kopībai.

Miesiskā drošībā jūdi paļāvās uz to, ka viņi ir Ābrahāma bērni, kuriem Dievs ir devis lielus solījumus. Viņi bija Dieva izredzētā tauta, un viņiem piederēja atklāsmē saņemtais Dieva Vārds, tīrs un skaidrs, tāpat kā arī templis un patiesā dievkalpošana. Kad Dieva pravieši draudēja viņiem ar sodu, viņi atbildēja: “Šeit ir Tā Kunga templis! Viņš noteikti neiznīcinās šo svēto vietu!” Kad Kristus bargi norāja jūdu tautu, īpaši augstos priesterus, rakstu mācītājus un farizejus, pasludinot viņu laicīgo un mūžīgo iznīcināšanu, viņi Viņu ignorēja. Galu galā viņi bija ortodoksā baznīca, un tāpēc viņi iedomājās, ka viņiem briesmas nedraud. Bet mūsu Kungs uzstāja, ka, lai gan Dievs aicinās viesus pie Sava Debesu galda no visām debess pusēm, šie ārējie “patiesās baznīcas” dalībnieki, šie “valstības bērni”, tiks iemesti galējā tumsībā.

Mums, kuriem pieder skaidrais Evaņģēlijs un patiesie Sakramenti, noteikti ir lielas priekšrocības salīdzinājumā ar tiem, kuri, iespējams, jau no jaunības ir kļuvuši par maldu sludināšanas upuriem. Bet nedomāsim, ka ārēja piederība pareizi mācošajai baznīcai un skaidrajai mācībai mums būs pietiekama. Kam daudz dots, no tā daudz tiks prasīts. Jo skaidrāka ir mūsu mācība, jo stingrāk mums pie tās jāturas un jo rūpīgāk mums jāsargās no maldu mācību iebrukuma. Jo bagātāku mierinājumu mēs saņemam no Evaņģēlija, jo uzticīgākiem mums jābūt ticībā. Jo vairāk garīgo svētību mēs saņemam no Dieva, jo dedzīgākai jābūt mūsu mīlestībai un darbiem, ar kuriem mēs parādām savu pateicību. Ja mēs dzīvojam kā Valstības bērni, nevis kā šīs pasaules bērni, mēs esam svētīti, jo tad mēs netiksim atmesti. Tā vietā mēs tiksim uzņemti mūžīgās godības valstībā.