Skaista un jauka piebilde, kas atklāj Dieva prātu

Noklausies šo e-publikāciju

“Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” [Mt.6:12]

Daudzi dievbijīgi cilvēki šo piektā lūguma piebildi uzskata par kaut ko tik briesmīgu, ka tā viņos rada lielu nospiestību. Tā tas notiek aplamās izpratnes dēļ. Jo, ja šo piebildi saprotam pareizi, tai vajadzētu mūsu ticības pārliecību tikai vairot. Daudziem viltus kristiešiem, kas dzīvo naidā un nesaskaņās, šī piebilde šķiet briesmīga un kļūst par iemeslu mūžīgai pazušanai.

Aplūkosim šos vārdus: “Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Daudzi ir interesējušies, vai tiešām Kungs Kristus ir gribējis teikt, ka piedos tikai tādā mērā, kā mēs piedodam saviem tuvākajiem. Un tie ir domājuši: “Viņš taču ir Dievs, nevis cilvēks, un Viņš netiesā saskaņā ar to, ko redz acis. Kā mēs varam būt pārliecināti par Viņa piedošanu, ja Dievs nepiedod vairāk, kā piedodam mēs?” Taču mums nav iemesla palikt neskaidrībā par šo vārdu jēgu, ko Tas Kungs ir izskaidrojis tūlīt pēc Tēvreizes.

Pirmā lieta, ko Viņš toreiz sacīja, bija tieši šo vārdu izskaidrojums. Viņš teica: “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” Un, lai to vairāk paskaidrotu, Tas Kungs Mateja evaņģēlija 18. nodaļā stāsta īpašu līdzību.

Tā ir līdzība par kalpu, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu un kuram parāds tika atlaists. Taču tad viņš satika savu darba biedru, kurš bija tam parādā tikai simts denāriju, un pieprasīja šo parādu atdot. Sava žēlastības trūkuma dēļ kalps atkal nonāca situācijā, kad arī viņa paša lielais parāds bija jānomaksā. Tas Kungs paziņo: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” Te mēs redzam Tā Kunga patieso nolūku saistībā ar šo piebildi.

Šai līdzībā mēs arī redzam, ka tā neattiecas uz neticīgo pasauli, bet saka šādi: ja kāds labs cilvēks nav norēķinājies ar savu Ķēniņu, t. i., kas caur atgriešanos un ticību nav nācis sadraudzībā ar Dievu un joprojām dzīvo savā dabiskajā stāvoklī, tas ir pazudis. Un, pat arī ja šim cilvēkam virs zemes nav neviena ienaidnieka un tas labprāt piedod visiem ļaunajiem cilvēkiem, kas pret viņu grēko, tas tik un tā tiks iemests visdziļākajā bezdibenī, jo tas nav norēķinājies ar savu Ķēniņu. Tā ir pirmā lieta, kas mums šeit jāpārdomā.

No otras puses – pateicoties lielajai Dieva žēlastībai un Tēva aicināšanai, cilvēkam patiesi ir iespējams nākt pie atgriešanās un salīdzināšanās ar Dievu. Taču tad cilvēks dodas pasaulē un nonāk apstākļos, kur Dieva žēlastība un draudzība tiek nostumta sāņus, un savu līdzcilvēku lielā ļaunuma un netaisnības dēļ tas paliek ar viņiem naidā un savā sirdī nespēj tiem piedot. Šādā situācijā cilvēks ir zaudējis Dieva doto apžēlošanu un cietis lielu zaudējumu līdzcilvēku ļaunuma dēļ vai drīzāk – sava atkritušā gara dēļ.

Bet tu saki: “Vai tas iespējams, ka Dievs šādi tiesās vāju cilvēku, kas nespēj piedot patiesi ļaunam cilvēkam?” Jā, tas ir ne vien iespējams, bet tieši to ar skaidriem vārdiem Kristus mums līdzībā ir pavēstījis. Tādēļ Viņš šos vārdus ir ielicis mūsu ikdienas lūgšanā kā atgādinājumu. Tas tiesa, ka arī tavs netaisnais mocītājs tiks tiesāts. Un arī tas ir tiesa, ka Kristus asinis ir izdzēsušas grēkus, kas ir tikpat lieli, kā tavs naids.

Bet tava palikšana naidā apliecina, ka tu esi atkritis un vairs neatrodies atdzimšanas žēlastībā. “Kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli” [1.Jņ.5:4] – un uzvar arī pasaules vislielāko ļaunumu, kā to varam redzēt pie svētajiem martiriem, kas ar priecīgu un rimtu sirdi ļāva sevi pat sadedzināt. “Un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.”

Īstā Dieva žēlastība liek tev uzlūkot savu grēku kā ļoti lielu ļaunumu, turpretī citu cilvēku ļaunums tev šķitīs nieks. Tāpat arī draudzība ar Dievu tev liksies tik liela un svarīga, ka šīs žēlastības dēļ viss pārējais tev šķitīs nenozīmīgs. Savukārt, ja tu paliec naidā un tevi uzveic ļaunums, tad žēlastības prātu tu esi pazaudējis.

Tas viss allaž ir atkarīgs no tā, kā cilvēks uzlūko savu grēku un Dieva žēlastību. Ja tavs grēks tev ir kļuvis pietiekami liels, tad citu cilvēku ļaunums šķitīs mazs. Ja Dieva žēlastība tev kļūst pietiekami dārga, tad no visa cita tu spēsi viegli atteikties.

Šī iemesla dēļ vājākie un satriektākie kristieši, kas ir nospiesti zem sava grēka un samaitātības nastas, spēj viegli izturēt pārbaudījumu, kad jāpiedod citiem. Jo vājāki un samaitātāki tie ir savās acīs, jo vieglāk viņi piedod citiem. Tāds ir šīs piebildes noslēpums. Tā ir skaista un jauka piebilde, kas atklāj mūsu Kunga prātu!