Patiesības meklējumi un apliecinājums

Noklausies šo e-publikāciju

Patiesība līdz ar svētumu, taisnīgumu, mīlestību veido Dieva būtību. Dieva patiesība atklājas Viņa vārdā un Jēzū Kristū. Svētais Gars kopā ar Dieva vārdu darbojas, radot cilvēkā ticību un svētu dzīvi. Jēzus mums ir apsolījis, ka Svētais Gars mācīs mums visas lietas un atgādinās visu iemācīto [Jņ.14:26]. Tas viss vada mūs “visā patiesībā” un palīdz godināt Kristu [Jņ.16:13-14].

Ja patiesība ir kristīgās mācības pamatā, tai jābūt arī kristīgās liecības un ētikas pamatā. “Mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību” [2.Kor.13:8]. Ja mūsu ētika nes Jēzus Kristus vārdu, arī tās pamatā jābūt Jēzum Kristum un Viņa mācībai. Tāpēc Dieva vārdu nav iespējams apiet.

Dieva vārda nozīmi var daudzējādi pierādīt. Bez ticības Kristum nevar būt ne dzīves Kristū, ne arī kristīgās ētikas. Dzīve Kristū nevar pastāvēt bez tādas sadraudzības ar Kristu, kas iespējama vienīgi caur svēto Dieva vārdu un svētajā kristīgajā baznīcā. Jēzus Kristus mums ir apsolījis: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” [Jņ.8:31-32].

Patiesība nav tikai līdzeklis, kā iegūt pestīšanu un brīvību. Tas ir arī viens no nepieciešamākajiem līdzekļiem, ar kura palīdzību var dzīvot savu personīgo dzīvi, kā arī dzīvot sadraudzībā ar apkārtējiem. Var minēt arī negatīvu piemēru. Redzot cilvēku, kurš kaut kādu iemeslu dēļ riskē ar savu dzīvību melu dēļ, mēs saprotam, ka agri vai vēlu viss vienalga noies greizi. Ilgā laika posmā meli šim cilvēkam nepalīdzēs un viņu neglābs. Ja šķiet, ka viņam veicas līdz pat dzīves beigām, pilnīga neveiksme atklāsies pēc viņa nāves. Tas mums māca – tikai patiesības labā mēs varam paveikt to, ko vēlamies. Šim principam jāveido un jāvada mūsu ētiskā dzīve. Viens no nozīmīgākajiem kristiešu ieguldījumiem apkārtējā sabiedrībā ir patiesības apliecināšana [Jņ.18:37].

Turēties pie patiesības ir kristiešu pienākums neatkarīgi no dzīves apstākļiem. Nevis meliem, bet patiesībai jāraksturo kristiešu dzīve. Patiesībai ir tādas dimensijas, ka visu dzīvi ticībā un Kristū var nosaukt par “dzīvi patiesībā” [2.Kor. 5:17; 3.Jņ.1:4; Jņ.14:6]. Par spīti šīm atziņām, joprojām paliek arī neatbildēti jautājumi, piemēram: cik bieži, kam un kā mums jāliecina par patiesību?

Pirmkārt, jāsaprot, ka ir liela atšķirība starp “vienmēr runāt patiesību” un “runāt vienmēr”. Tas nozīmē, ka, pirms kaut ko sakām, mums jātiek skaidrībā, vai runāt ir nepieciešams un vai tas ir saprātīgi. Daudzus sarežģījumus ir izraisījuši cilvēki, kas nav izpratuši situāciju, tomēr teikuši vārdus, kas ne tikai nebija nepieciešami, bet bija pat bīstami un kaitīgi. Pat patiesi vārdi dažkārt nav vajadzīgi, piemēram, ja neviens nav lūdzis pēc liecības vai arī ja gaisotne ir tāda, ka neviens nevēlas klausīties un, iespējams, izteiktais tiks tūdaļ sagrozīts un iegūs pilnīgi pretēju nozīmi. Daudzas lietas var būt patiesas, tomēr tās nevajadzētu teikt tieši tajā brīdī vai tajā vietā. Turpretim, ja notikumu gaita iegrozās citādi, var rasties nepieciešamība runāt. Jau kopš seniem laikiem ir zināms: “Katrai lietai ir savs nolikts laiks, [..] savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.” [Sal.māc.3:1, 7].