Par labo un pret slikto

Laicīgā valdība viscaur ir balstīta uz likumu, ko Dievs licis cilvēka dabā. Likums apstiprina to, kas ir taisnība. Tas prasa sodīt grēcinieku un sola atalgalgot to, kas rīkojas taisnīgi. Likuma būtība ir taisnība un sods.

Tāds arī ir Dieva dotais valdības uzdevums: tai ar savas varas palīdzību ir jāuztur taisnība. Tai ir jāaizstāv savu padoto dzīvība un labklājība. Tai ir jārūpējas par bērnu un vecu ļaužu tiesībām. Tai ir jāiestājas par neaizsargātiem un jāgādā par slimajiem un nabagajiem. Tai ir jāgādā par normāliem darba apstākļiem un labu mājas dzīvi. Cik vien iespējams, tai ir jārūpējas par to, lai gan tiesības, gan pienākumi tiktu sadalīti vienlīdzīgi. Ar spēku un piespiešanu tai ir jāsauc pie kārtības viss un visi, kas noziedzas pret savstarpējo solidaritāti, taisnību un žēlastību. Tā ir, runājot Pāvila vārdiem, Dieva iecelta, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu.

Tādēļ valdība “nenes zobenu velti”. Dievs ir licis to kā sargu ļaunajā pasaulē, un ir devis valdībai varu šos likumus uzturēt. Tā var būt arī ieroču vara, kas vērsta pret cietsirdīgiem un stūrgalvīgiem cilvēkiem. Piedot septiņdesmit reiz septiņas reizes tas nav laicīgās valdības uzdevums. Tai ir jārīkojas tūlīt, nekavējoties un izlēmīgi. Tā nedrīkst atstāt ļaunumu nesodītu. Citādi tā nebūs izpildījusi savu uzdevumu. Bet vienlaikus valdībai ir jārīkojas ar apdomu un gudrību, ka tā ne tikai soda, bet arī ņem vērā to, kas pārkāpējam varētu nākt par labu. Arī mīlestība un žēlsirdība pieder pie likuma, kuru uzturēt ir aicināta laicīgā valdība.