Novēršanās no patiesā Dieva ceļa

Vispirms atcerēsimies to, ko jau ilgāku laiciņu esam aplūkojuši, proti, Dieva svēto baušļu prasības pret cilvēku, tā lai patiesības vārds būtu pareizi izdalīts un mēs saprastu, kā Dievs vēlas izturēties pret tiem, kas ir Bauslības satriekti un pret Viņa vārdiem izjūt lielu bijību.

Novēršanās no patiesā Dieva ceļa notiek, ne tikai ejot pa labi, bet arī pa kreisi. Pazušanā dodas ne tikai tie, kas evaņģēlisku ticību apliecina bez kādas dievbijības, darot to vieglprātīgi un dzīvojot pēc miesas un pasaules patikas, bet arī tie, kas pret Bauslību izturas liekulīgi un legālistiski, kas nekad nejūtas pazuduši un izmisuši, bet ir gluži apmierināti ar savu garīgumu un svēttapšanu, – arī šie ļaudis atrodas uz nelaimīga ceļa, kas ved pazušanā. Viņi pakļaujas Bauslības verdzības jūgam, tā zaudējot Dieva bērna paļāvību un, visbeidzot, arī pēdējo ticības dzirksti. Tie atdalās no stumbra un sakalst (Jņ.15:6).

Tas jāpasludina, lai modinātu visus pašpārliecinātos un pamācītu taisnībā, kuru jau ilgāku laiku esam mācījušies Dieva svētajā Bauslībā. Mēs esam dzirdējuši no paša Dieva, kas Viņam patīk un Viņu iepriecina un kas Viņam nepatīk un Viņu aizskar. Šajā pasaulē dzīvodami, mēs neesam Dievu pietiekami slavējuši par brīnišķo gaismu un atziņu, ka droši varam zināt Dieva gribu, prātu un labpatiku.

Mēs esam arī aplūkojuši Tā Kunga Bauslības majestātisko nopietnību un liesmojošo degsmi, ar kādu Viņš vēršas pret Savu bērnu pārkāpumiem, ar Savām dusmām draudēdams ikvienam, kas Viņu nievā. Un, no otras puses, Tas Kungs sola labu visiem, kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur, jā, tiem Viņš apsola bezgalīgu žēlastību. Darbu svētuļi raugās tikai uz dievbijīgu dzīvesveidu, bet mēs no Kristus Bauslības skaidrojuma secinām, ka Dieva acis lielākoties skatās uz cilvēka sirds domām, vēlmēm un apslēptajām tieksmēm.

Dod, Dievs, mums visu mūžu to atcerēties un paturēt sirdī, ka Viņa baušļu prasības un draudi nav tikai formas pēc, bet tie sacīti ar majestātisku un dievišķu nopietnību. Ko Dievs ir ienīdis vienreiz, to ienīst vienmēr. Ko Dievs ir mīlējis senatnē, to mīl arī šodien. Dievs paliek tas pats un nemainās. Tam jāmodina ikviena cilvēka pārdomas.

Taču, ak vai! Kungs, apžēlojies! Paša Kristus pilnīgais Bauslības skaidrojums nespēja padarīt cietos farizejus par satriektiem grēciniekiem, nedz arī modināt Viņa mācekli Jūdu no velnišķā apskurbuma. Kas vēlēsies palikt pie sava, tas vienmēr varēs aizdarīt sirdi un novērsties no patiesības gaismas. Un Dievs arī ļauj tiem palikt cietiem, kā Viņš pats saka: “..savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu” (Mt.13:15).

Tajā pašā laikā, kad vieni pavisam neņem vērā Dieva biedējošos draudus, citi dievišķo baušļu dēļ ir tik ļoti izmisuši, pazuduši, nespēcīgi un sirdī satriekti, tik dziļi juzdami savu grēku, sirds nepaklausību, neīstumu un vēsumu, ka viņi nespēj saprast grēka nepielīdzināšanu tiem, kas ir Jēzū Kristū (Rom.8:1–3).

Lietas allaž notiek saskaņā ar parunu: kam nevajadzētu baidīties, tie baidās, bet, kam patiesi vajadzētu baidīties, tie nebaidās. Tādēļ pārdomāsim lielās briesmas, kas ir tik viltīgas un neizprotamas. Tās apstulbina cilvēku, ka tas sāk raudzīties tikai pats uz sevi, viņa acis novēršas no Dieva žēlastības derības un tas atkal grimst verdzības garā un krīt neticībā.