64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Nepatiesa liecināšana tiesā

Kā tiesas priekšā tiek nepatiesi liecināts pret savu tuvāko?

nepatiesa liecināšana tiesā


Kad tiesnesis pieņem netaisnīgu spriedumu, vai apsūdzētājs sniedz nepatiesas apsūdzības pret nevainīgu cilvēku, vai apsūdzētais noliedz to, ko viņš zina patiesībā, vai liecinieks sniedz nepatiesu liecību, vai advokāts novilcina lietu, apzināti kavējot taisnīga sprieduma pieņemšanu.

Apdomājiet, kā jūs to darāt, jo jūsu tiesa nāk nevis no cilvēka, bet no Kunga, kurš ir ar jums, kad pasludināt spriedumu! [2.Lku.19:6]

Kas ļaundari attaisno, kas taisno nopeļ – riebj Kungam tie abi! [Sal.pam.17:15]

Neizceliet tiesā nevienu, uzklausiet gan mazu, gan lielu – nebaidieties no cilvēka, jo tiesa pieder Dievam! Bet to lietu, kas jums par grūtu, nododiet man, un es to izklausīšu. [5.Moz.1:17]

Neņem kukuli, jo kukulis dara ierēdņus aklus un sagroza taisnīgas lietas! [2.Moz.23:8]

Tie sāka viņu apsūdzēt: “Mēs atradām, ka viņš kūda mūsu tautu un aizliedz maksāt nodokļus cēzaram, un apgalvo, ka ir Kristus, Ķēniņš.” [Lk.23:2]

Jau tā jūs esat zaudētāji, ka tiesājaties savā starpā. Kādēļ tad labāk nepanesat netaisnību? Kādēļ nepanesat krāpšanu? Bet jūs paši esat tādi, kas darāt pārestības un krāpjaties un vēl pret saviem brāļiem. [1.Kor.6:7-8]

Ja kādam no jums ir tiesājama lieta pret otru, vai viņš uzdrošināsies iet tiesā pie netaisnajiem, nevis pie svētajiem? Vai tad jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja nu jums ir jātiesā pasaule, vai tad jūs neesat cienīgi spriest arī vismazākās tiesājamās lietas? Vai jūs nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Un vai ne vēl vairāk laicīgās lietas? Ja jums ir tiesājama laicīga lieta, kādēļ pie tiesāšanas liekat tos, kas draudzē nav cienīti? Kauns jums! – es saku. Vai tad starp jums nav neviena tik gudra, kas varētu spriest tiesu starp brāļiem? Brālis tiesājas pret brāli – un tiesātāji turklāt būs neticīgie? [1.Kor.6:1-6]

Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. [Rom.12:18]

Nākamajā rītā jūdi sanāca uz slepenu sapulci un ar zvērestu apzvērēja, ka nedz ēdīs, nedz dzers, kamēr nebūs nogalinājuši Pāvilu. To, kas tā vienojās, bija vairāk nekā četrdesmit, un, atnākuši pie virspriesteriem un vecajiem, viņi sacīja: “Mēs esam zvērējuši neko nebaudīt, līdz nomaitāsim Pāvilu. Tādēļ tagad jūs kopā ar sinedriju lieciet, lai tribūns atved viņu pie jums, it kā jūs gribētu par viņu kaut ko skaidrāk uzzināt; bet mēs esam gatavi viņu nogalināt, pirms viņš te ieradīsies.” Par šo sazvērestību dzirdēja Pāvila māsas dēls un, ieradies karaspēka mītnē, paziņoja to Pāvilam. Pieaicinājis kādu centurionu, Pāvils tam sacīja: “Aizved šo jaunekli pie tribūna, jo viņam ir tribūnam kaut kas pavēstāms.” [Ap.d.23:12-17]

“Ja esmu darījis ļaunu un pelnījis nāvi, tad es neatsakos mirt, bet, ja man nav nekādas vainas, par ko viņi mani apsūdz, neviens nevar mani tāpat vien viņiem atdot; es piesaucu cēzaru.” [Ap.d.25:11]

Jozua teica Āhānam: “Mans dēls, pagodini jel Kungu, Israēla Dievu, teic viņam pateicību un stāsti man, ko esi izdarījis, – neslēp man neko!” [Jos.7:19]

Viltus liecinieks netiks attaisnots, melkulis nepaglābsies! [Sal.pam.19:5]

Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, bet neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Visbeidzot atnāca divi un teica: “Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.” [Mt.26:59-61]

Viņi atveda viltus lieciniekus, kuri sacīja: “Šis cilvēks nemitas runāt zaimus pret šo svēto vietu un bauslību. Mēs paši dzirdējām viņu sakām, ka Jēzus, Nācarietis, nopostīšot šo vietu un mainīšot ieražas, ko mums mantojumā devis Mozus.” [Ap.d.6:13-14]

Tad nāca divi nelieši, nosēdās tam pretī un nepatiesi liecināja tautai pret Nābotu, sacīdami: “Nābots ir zaimojis Dievu un ķēniņu!” Viņi to izveda ārpus pilsētas, nomētāja akmeņiem, un tas mira.” [1.Ķēn.21:13]

Nebaumo! Necel zvērestā roku kopā ar ļaundari, kļūdams par viltus liecinieku! [2.Moz.23:1]

Pēc piecām dienām ieradās augstais priesteris Hananja ar dažiem vecajiem un kādu runasvīru Tertullu. Viņi iesniedza zemes pārvaldniekam apsūdzību pret Pāvilu. Kad Pāvils bija ataicināts, Tertulls sāka apsūdzības runu: “Daudz miera dienu mēs esam piedzīvojuši, un tavas tālredzības dēļ daudz uzlabojumu ir noticis tautā. To mēs, augsti godātais Fēlikss, ar vislielāko pateicību vienmēr un visur uzņemam. Bet, lai tevi pārlieku neapgrūtinātu, es lūdzu, lai tu savā laipnībā uzklausi mūs pavisam īsu brīdi. Mēs esam pārliecinājušies, ka šis vīrs ir kā sērga un musina uz dumpi jūdus visā pasaulē, ka viņš ir nācariešu sektas vadonis un mēģināja apgānīt templi. Mēs viņu sagūstījām un gribējām tiesāt pēc mūsu likuma, bet ieradās tribūns Lisijs un ar lielu pārspēku viņu no mūsu rokām izrāva, likdams šī vīra apsūdzētājiem nākt pie tevis. Viņu iztaujājis, tu pats varēsi uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.” [Ap.d.24:1-8]

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.