Mīlestības trūkuma laikmets

“Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” (Mt.24:12)

Nekad cilvēki nav tik daudz runājuši par mīlestību kā mūsu laikos. Vārds “mīlestība” tagad ir kļuvis par atslēgas vārdu, ko izmanto gan tie, kas vēlas būt kristieši, gan tie, kas ir no pasaules un nevēlas nekā kopīga ar baznīcu.

Bet ko daudzi kristieši domā, kad viņi lieto terminu “mīlestība”? Viņi, galvenokārt, saprot to šādā nozīmē: kad vien cilvēks izpauž sevi ticības lietās, viņam ir jābūt iecietīgam, tas ir, pacietīgam, pielaidīgam un mērenam. Viņam nevajadzētu uztvert mācības tīrību tik nopietni un aizrādīt citiem par novirzīšanos no Dieva Vārda tik asi, kā tas darīts agrākos Baznīcas gadsimtos. Viņam vajadzētu uzskatīt par dārgiem ticības brāļiem arī tos, kas pieņem dažus galvenos ticības artikulus, bet nevēlas visās lietās pakļauties Dieva Vārdam.

Kā tas viss saskan ar Rakstiem? Itin nemaz nesaskan.

Patiešām, Dieva Vārds apgalvo tieši pretējo: “[Mīlestība] nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.” (1.Kor.13:6) Tie, kas sludina iecietību un neievēro novirzīšanos no mācības, ir kā cilvēks, kurš izrāda mīlestību un dāsnumu pret nabadzīgajiem, bet vēlāk atklājas, ka viņš savas dāvanas ņēmis nevis no savām mantām, bet gan nozadzis tās citiem. Viņi izmanto Dieva Vārdu, Viņa patiesību un Viņa godību saviem mērķiem, un, tos izmantojot – precīzāk nepareizi izmantojot, viņi ārēji izrādās kā tādi, kam ir vairāk mīlestības nekā citiem. Taču lielākā daļa no viņiem ir aizvainojuma, ļaunprātības un naidīguma pilni pret tiem, kas viņus nosoda par to, ka viņi nicina patiesību.

Tie, kas nevēlas būt kristieši un vēlas piederēt pasaulei, uzskata mīlestību tikai par ārēju žēlsirdības darbu veikšanu. Turklāt viņi saka, ka indivīdiem, kuri tiecas tikai uz savu izaugsmi, izdodas izpildīt mīlestības prasības, ja labums, ko viņi iegūst, nonāk arī līdz tiem, kam tas ir vajadzīgs. Tādējādi viņi apmeklē teātrus, koncertus, labdarības vakariņas un citus priekus. Daži no viņiem dibina slepenas biedrības un sniedz ieguldījumu savu biedru atbalstīšanā, bet tikai ar cerībām, ka ar laiku viņi saņems tikpat daudz vai vairāk, nekā ir devuši. Viņi uzskata, ka tā ir skaista brāļu mīlestības derība. Ar nicinājumu viņi skatās uz ticīgo kristieti un pie sevis domā: “Jūs lepojaties ar ticību, bet mēs, gluži pretēji, mīlam.”

Kā gan šādi darbi var būt mīlestības darbi? Nabaga, maldos slīkstošie cilvēki! Mīlestība ir tik pilnībā pazudusi no viņu sirdīm, ka tie, kuri ir trūkumā, var gaidīt palīdzību tikai tad, ja tie, kuriem ir pietiekami, var gūt papildu labumu no “labdarības akcijas”. Tie, kas saskaras ar nelaimi, var meklēt palīdzību tikai pie tiem, ar kuriem viņi ir noslēguši līgumu par savstarpēju atbalstu. Un bēdas tiem, kas neaicināti nāk ar lūgumiem pēc palīdzības. Viņus šādi cilvēki sagaida ar nosodošu naidu. Tomēr šie cilvēki tik un tā lepojas ar mūsu laikmetu kā ar mīlestības laikmetu! Šīs pasaules bērnu dzīvi raksturo meli, skaudība un naids.

Nav šaubu, ka ir pienācis laiks, par kuru mūsu Kungs savulaik pravietoja: “Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” Šis nav mīlestības laikmets, bet gan mīlestības trūkuma laikmets.