Maldīgi uzskati attiecībā uz Kristus pazemošanos

Pazemošanās nav jāuzskata par identisku inkarnācijai, jo tādā gadījumā pazemošanās attiektos arī uz dievišķo dabu, tā kā tā ir uzņemta cilvēciskajā dabā (brīvprātīgs upuris), un paaugstināšana nozīmētu atteikšanos no cilvēciskās dabas. Jā, Kristus iemiesošanās patiešām saistījās ar neparastu labvēlību un reizēm pat ortodoksās aprindās šī patiesība tiek apzīmēta ar terminu “pazemošanās” (pazemināšanās baznīciski akceptētā nozīmē).

Tomēr, runājot par Kristus pazemošanos šī termina patiesajā nozīmē (pazemināšanās bibliski akceptētā nozīmē), kurā tas ir pretstatīts paaugstināšnanai, tas nozīmē, ka Kristus kļuva cilvēks nabadzībā un nožēlojamībā, jeb ka Viņš pieņēma kalpa veidu [formu], lai arī Viņam piemita Dieva veidu [formu], kā to apliecina Fil.2:6-7. Strongs pamatoti saka:

Mēs varam nopietni neņemt vērā uzskatu, ka tā [pazemošanās] pamatā sastāvēja no λόγος savienošanās ar cilvēcisko dabu; jo šī vienība ar cilvēcisko dabu turpinās paaugstināšanas stāvoklī.

Kristus pazemošanās nesastāvēja no tā, ka Dieva Dēls, lai varētu iemiesoties, uz kādu laiku atsacījās no saviem operatīvajiem jeb relatīvajiem atribūtiem, tādiem kā visuspēcība, viszinība un visuresība, tā ka iemiesošanās samaznināja jeb sašaurināja dievišķo dabu. Tāda ir moderno kenoticistu mācība (Tomasiuss, Deličs, Luthards u.c.). Ekstrēmiski noskaņotie kenoticisti (Gess, Hofmans, Franks) pat apgalvo, ka Dieva Dēls iemiesojoties iztukšoja sevi no visiem dievišķajiem atribūtiem, vai ka Viņa dievišķā persona tika aizstāta ar cilvēcisku personu.

Tādēļ kenoticisms atņem Kristum Dieva statusu, pamatojoties Viņa cilvēciskās dabas “patiesi cilvēciskā attīstībā.” Taču tādējādi tas ir pretrunā visām tām Rakstu vietām, kuras, no otras puses, apgalvo, ka Kristus savā pazemošanās stāvoklī un Tēvs būtībā bija vienots vesels (Jņ.10:30, 38; 14;10), tā ka iemiesošanās nemainīja Viņa dievišķo eksistēšanas veidu (Kol.2:3, 9), un ka Viņš veica dievišķos darbus kopā ar Tēvu, tā ka arī iemiesošanās neizmainīja arī Viņa dievišķo darbošanās veidu (Jņ 5:17-19). Tādēļ kenoticisma mācība ir racionālistiska un nebibliska.

Patieso Kristus cilvēcisko attīstību (Lk.2:52), kā arī Viņa atbildētās lūgšanas (Lk.22:43; Jņ.17:5) Raksti adekvāti izskaidro, darot mums zināmu, ka mūsu Pestītājs ne vienmēr lietoja dievišķos atribūtus, kas bija komunicēti uz Viņa cilvēcisko dabu; jo, tā kā Cilvēka Dēls ne vienmēr lietoja savu dievišķo majestātiskumu, Viņš varēja lūgt un saņemt no Tēva tāpat, kā ikviens cits cilvēks (Fil.2:7).

Tomēr modernais kenoticisms, līdztekus tam, ka tas noliedz skaidrus bibliskus faktus attiecībā uz iemiesošanos, izdara vēl vienu nopietnu kļūdu, pārveidojot nemainīgo Dievu (Ps.102:26-27; 1.Tim.6:16; Mal.3:6) būtnē, kura pakļauta izmaiņām un tādējādi sagrauj pašu Dieva koncepciju. Taču pat tas nepiepilda viņu mērķi; jo, kamēr kenoticisti apstiprina Dieva un cilvēka vienību, iemiesošanās mistērija saglabājas, pat ja Dievam tiek atņemti daži atribūti. Iemiesošanās noslēpumu var anulēt, vienīgi pilnībā noliedzot inkarnāciju, vai uzskatot Kristu vienīgi par cilvēku, kuram nepiemīt nekādi dievišķi atribūti (modernisti).

Šo faktu ir atzinuši cita tipa racionālistiskie teologi (Dorners u.c.), kuri, lai izskaidrotu iemieošanās noslēpumu, piedēvēja Kristus cilvēciskajai dabai neatkarīgu personīgu pastāvēšanu. Taču šāds racionālistisks risinājums ir tikpat neapmierinošs kā kenoticisms; jo tas sagrauj pašu iemiesošanās, jeb cilvēka dabas uzņemšanu Dieva Dēlā, koncepciju. Šādā gadījumā nebūtu personīgās vienības, bet, labākajā gadījumā, vienība adoptācijas ceļā (adopcionisms).

Pazemošanās nav vienīgi cilvēciskajai dabai piešķirtā dievišķā majestātiskuma pielietojuma apslēpšana, bet gan patiesa atsacīšanās pilnībā pielietot piešķirto dievišķo majestātiskumu saskaņā ar cilvēcisko dabu (pielietojuma iztukšošana). Kriptistu – kenotistu kontraversē (1619.-1627.) starp Tībingenes teologiem (Ozianders, Nikolajs un Tummiuss) un Gīsenes teologiem (Mencers un Foierborns), kurā tieši šis jautājums bija centrālais. Tībingenes teologi piedēvēja Kristus cilvēcīgajai dabai sēdēšanu pie Tēva labās rokas pat pazemošanās stāvoklī, kas nozīmē, ka pat tajā laikā mūsu Kungs pilnībā pielietoja savu dievišķo majestātiskumu, lai arī tas notika apslēptā veidā un tādēļ viņus iesauca par kriptistiem. Šādai nostājai nav pamatojuma Rakstos, kur sēdēšana pie Dieva labās rokas tiek attiecināta uz Kristus dabu paaugstināšanās stāvoklī. Tomēr Tībingenes teologi atzina, ka Kristus, pildot savu priesteriško amatu, jeb ciešot un mirstot, atteicās no uz Viņa cilvēcisko dabu komunicētā dievišķā majestātiskuma pilnīga pielietojuma. Turpretī Gīsenes teologi apgalvoja, ka Kristus cilvēciskā daba pazemošanās stāvoklī nebija klātesoša pie visas radības, tādēļ viņiem piemita tendence izslēgt to no visuma uzturēšanas un saglabāšanas, apgalvojot, ka Kristus pēc savas cilvēciskās dabas bija tik lielā mērā sevi iztukšojis (Fil.2:7) no dievišķā majestātiskuma. Šī iemesla dēļ viņus iesauca par kenotistiem. Taču viņi nepiekrita moderno kenotistu uzskatiem, ka Kristus pēc savas cilvēciskās dabas atsacījās no saviem dievišķajiem atribūtiem. Viņi nemācīja pilnīgu atsacīšanos no dievišķā majestātiskuma pielietošanas, bet labprātīgi atzina tā pielietojumu brīnumu veikšanā. Viņu nostāja nesaskan ar Jņ.5:17.

Runājot par terminoloģiju, kuru Baznīca lieto saistībā ar Kristus pazemošanās un paaugstināšanās stāvokļiem, mums ir jāatzīmē šādi fakti:

• Konkordijas formula, runājot par uz Kristus cilvēcisko dabu komunicēto dievišķo majestātiskumu, kā sinonīmus izmanto izteicienus apslēpšana un nelietošana (VIII, 26, 65: “Tas bija apslēpts un aizturēts [lielāko daļu] pazemošanās laika.”). Šo divu terminu pielietošana ir bibliski pamatota, jo Kristus pazemošanās saistījās ar Kristus dievišķā majestātiskuma reālu apslēpšanu, tā kā Viņš bija patiess un īsts Dievs (Kol.2:9), un tomēr atklājās kā vienkāršs cilvēks (Jņ.19:5). No otras puses, Kristus pazemošanās saistījās arī ar reālu atteikšanos nevis no dievišķās dabas atribūtiem, bet gan no atklāšanās Dieva veidolā, jeb no Viņam piešķirto dievišķo atribūtu pilnīga pielietojuma, jo Viņš vienmēr parādījās kalpa veidolā.
• Izteicieni “būt debesīs” (Jņ.3:13) un “sēdēt pie Dieva labās rokas” (Mk.16:19) nav sinonīmi, jo pirmais attiecas uz Kristu Viņa pazemošanās stāvoklī, savukārt otrais – uz Viņu triumfālo paaugstināšanās aktu.
• Aprakstot Kristus visuresību pēc Viņa cilvēciskās dabas, mūsu teologi ir lietojuši izteicienus iekšēja visuresība un vistālākā, visaugstākā klātbūtne. Izteiciens vistālākā, visaugstākā klātbūtne tiek lietots pareizi, ja tas tiek lietots kā sinonīms atrašanās [sēdēšana] pie Dieva labās rokas. Bet, ja tas tiek izprasts tādā nozīmē, ka Kristus savā pazemošanās stāvoklī nebija klātesošs pie radības, tad tas noliedz personīgo vienību. Šie termini tiek lietoti pareizi, ja viens apzīmē Cilvēka Dēla klātbūtni pirms paaugstināšanās, bet otrs – Viņa godības pilno klātbūtni pēc paaugstināšanās.
• Ir ticis teikts, ka Kristus pirms savas paaugstināšanās, atrodoties pazemošanās stāvoklī, cilvēciskajā dabā un līdz ar to (iekš un ar miesu), taču ne vienmēr caur to (caur miesu). Izteiciens caur miesu šeit ir biblisks, ja tas apzīmē Kristus cilvēciskajai dabai piešķirtā dievišķā majestātiskuma pastāvīgu un triumfālu pielietošanu (pilnīga, pabeigta pielietošana), jeb Viņa cilvēciskās dabas paaugstināšanu pie Dieva labās rokas. Tas ir nepareizs, ja to lieto, lai noliegtu biblisko patiesību, ka Kristus arī pazemošanās stāvoklī veica brīnumus, profētisko kalpošanas amatu, uzturēšanas un pārvaldīšanas darbu (Jņ. 5:17; 1:18), atrodoties miesā vai caur to (Jņ.1:14; Kol.2:3, 9), jo visu, ko Kristus dara pēc iemiesošanās, Viņš dara nevis ārpus miesas, bet gan kā Dievcilvēks, jeb kā miesā nākušais Kristus (1.Jņ.1:7; Ebr.9:14, 2:8-9; Jņ.5:26-27; Lk.22:69; Fil.2:9 utt.), citiem vārdiem, atrodoties miesā un, līdz ar to, caur to.