Mācība par attaisnošanu ticībā

Pati svarīgākā tēma attiecas uz pašu Evaņģēlija sirdi jeb būtību – attaisnošanu ticībā vienīgi uz Dieva žēlastību, kas mums dāvāta Kristus nopelna dēļ. Par šo mācību, kas tiek saukts par artikulu, ar kuru Baznīca stāv un krīt. Tas ir ‒ ja šis artikuls pastāv, tad pastāv arī Baznīca; ja šis artikuls krīt, tad līdzi krīt arī Baznīca.

Luters Šmalkaldes artikulos rakstīja:

“Jēzus Kristus, mūsu Dievs un Kungs, ir miris mūsu pārkāpumu dēļ un augšāmcēlies mūsu attaisnošanai (Rom.4:25). Un Viņš vienīgais ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus (Jņ.1:29). Un Dievs visus mūsu grēkus ir uzlicis Viņam (Jes.53:6). Tāpat arī: visi ir grēkojuši un Viņa žēlastībā top bez nopelna attaisnoti un atpestīti Jēzū Kristū, Viņa asinīs utt. (Rom.3:23 un tālāk). Un, tā kā tam jātic un tas citādi ne ar kādu darbu, bauslību vai nopelniem nav iegūstams vai satverams, tad ir skaidrs, un tas ir droši, ka mūs attaisno vienīgi tāda ticība, par kādu runā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem: “.. mēs spriežam, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom.3:28) Tāpat: “.. pats taisns būdams un attaisnodams to, kas tic Jēzum.” (Rom.3:26) No šā artikula ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs – “.. jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” saka Pēteris (Ap.d.4:12). “.. ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:5) Un uz šā artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām pret pāvestu, velnu un pasauli. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam, un pāvests un velns, un visi, kas ir pret mums, gūst uzvaru un tiek attaisnoti.”

Mūsu ticības tēvi Konkordijas formulā par šo ticības artikulu rakstīja:

“Šis artikuls par ticības taisnību (kā Apoloģijā ir teikts) ir svarīgākais visā kristīgajā mācībā, bez tā neviena nabaga sirdsapziņa nevar gūt pastāvīgu, drošu mierinājumu vai patiesi atzīt Kristus žēlastības bagātību, kā arī Dr. Luters rakstījis: “Kur šis artikuls ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un šķīsta, vienprātīga un bez jebkādiem novirzieniem; bet, kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldiem vai fanātiķu gara.””

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]