Luteriskā mācība par Svēto Vakarēdienu un tā iestādīšanas vārdi

Mēdz sacīt, ka dažādās mācības par Svēto Vakarēdienu ir izraisījusi vienīgi iestādīšanas vārdu dažāda interpretēšana. Tomēr patiesībā luteriskā mācība nav iestādīšanas vārdu “interpretācija,” bet gan vienīgi vienkāršs un skaidrs šajos vārdos izteiktās bibliskās mācības izklāsts.

Pāvestiešiem patiesi ir nepieciešama krietna “interpretēšana,” lai pierādītu, ka maize tiek transsubstanciēta miesā, ka lajiem ir jāatsaka biķeris (konkomitācija) un ka viss sakramentālais akts ir jāveic kā bezasiņu upuris par dzīvo un mirušo grēkiem. Lai pierādītu šīs maldu mācības, izmantojot Rakstu vietas, kuras skaidri māca pilnīgi pretējo [1.Kor.10:16; Lk.22:19-20; Ebr.9:11-15], ir nenoliedzami nepieciešama īpatnēja interpretācija un “eiseģēze” [ietulkošana].

Tāpat arī reformāti ar saviem daudzajiem pretrunīgajiem uzskatiem ir pierādījuši, ka pamatot savus maldus Rakstos viņiem patiešām ir “elles darbs”. Viņiem ir nepieciešama gara un mokoša “interpretācija,” lai pierādītu, ka vārdi: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek nodota; šīs ir manas asinis, kas par jums tiek izlietas,” nenozīmē to, ko tie saka, bet gan to, ko tiem vēlas piedēvēt šaubu pilno cvinglijiešu dumpīgie prāti, proti, ka ticīga cilvēka ticībai ir jāpaceļas līdz debesīm un tur garīgi jāsavienojas ar Kristu, kura cilvēciskā daba pēc viņu domām, atrodas debesīs.

Īpaši grūti viņiem nākas uzskaidrot 1.Kor.10:16 un 1.Kor.11:27-29. Vēl vairāk, viņiem ir jāpaskaidro arī tas, kādēļ iestādīšanas vārdos Kristus nepateica to, kas pēc viņu domām Viņa bija jāpasaka. Tad viņiem ir vēl jāpaskaidro, kādēļ Svētais Vakarēdiens vispār ir nepieciešams, ja reiz tas vienīgi simbolizē ticībā notiekošu vienību, kura notiek ārpus šī Sakramenta. Īsāk sakot, viņiem ir jāpaveic neiespējamais – jāpierāda, ka Kristus miesa nav klātesoša Vakarēdienā, neskatoties uz to, ka Raksti tik viennozīmīgi māca un pierāda reālo klātbūtni.

Luterāņi, turpretī, pieņem vārdus saskaņā ar to vienkāršo nozīmi, tā, kā tie ir rakstīti, un tic, ka Kristus, kurš ir devis šo solījumu, pats spēj to arī piepildīt. Šeit viņi seko laika pārbaudītajam hermenētiskajam (Rakstu izskaidrošanas) principam, ka mēs nedrīkstam novirzīties no teksta burtiskās jēgas, ja vien to nespiež pats teksts. Tādēļ luteriskā mācība pamatojas Bībelē un atbilst ne tikai iestādīšanas vārdiem, bet arī ikvienai citai Rakstu vietai, kur tiek runāts par Svēto Vakarēdienu.

Oponējot luterāņu apgalvojumiem, ka viņu mācība balstās iestādīšana vārdu burtiskā nozīmē, reformāti (tai skaitā Hodžs) ir izvirzījuši pretēju apgalvojumu, proti, ka arī luterāņi “ir atsacījušies” no šo vārdu burtiskās nozīmes. Šī apgalvojuma pamatā ir luterāņu atzinums, ka vārds “biķeris tek lietots kā metonīmija, lai apzīmētu kausā esošo vīnu.” Uz to mēs atbildam, ka mēs patiešām atzīstam šo metonīmiju (sinekdohu), kur apvalks (biķeris) tiek dēvēts tajā esošā objekta vārdā, jo paši Raksti mums saka, ka “tie visi dzēra no tā” [Mk.14:23]. Mācekļi nedzēra biķeri, bet gan tajā esošo vīnu. Citiem vārdiem, šajā gadījumā metonīmija ir jau pašos Rakstos. Taču tas nesaistās ar jautājuma būtību, jo burtiskais skaidrojums, par kuru runā luterāņi, neattiecas uz vārdu biķeris, bet gan uz frāzēm: “Šī ir mana miesa, šīs ir manas asinis.” Maize patiešām ir Kristus miesa un vīns ir Kristus asinis, tomēr ne tā, kā māca pāvestieši, ne transsubstanciācijas dēļ, bet gan sakramentālās vienības dēļ.

Vēl vienu apstiprinājumu savai apsūdzībai pret luterāņiem (“viņi ir atsacījušies no burtiskā skaidrojuma”) reformāti mēģina gūt, norādot uz vārdiem “ar, līdz un zem.” Taču šī izteiciena lietošana nenozīmē novirzīšanos no iestādīšanas vārdu burtiskās nozīmes. To pašu dara Hodžs, pastiprinot vārdus: “Pie Tēva krūts”[Jņ.1:18], ar frāzi:

“Kurš ir, bija un vienmēr būs pie Tēva krūts.”

Tas, ko šeit saka Hodžs, ir patiesība un nedz reformātu, nedz luterāņu teologi šeit viņu neapsūdzēs par “pārnestas valodas” lietošanu. Frāze “ar, līdz un zem” lieliski palīdz atspēkot pāvestiešu maldīgo transsubstanciācijas mācību, oponēt reformātu maldiem un apstiprināt biblisko mācību par sakramentālo vienību.

Tomēr Hodžs atrod saviem apvainojumiem vēl kādu pamatojumu. Viņš raksta:

“Ja Kristus vārdi ir jāsaprot burtiski, tad tie māca transsubstanciāciju. [..] Ja maize ir burtiski Kristus miesa, tad tā vairs nav maize, jo neviens nemēģinās apgalvot, ka viena un tā pati lieta var vienlaicīgi būt gan maize, gan miesa (Kristus miesa).”

Šo argumentu mēs jau apskatījām, runājot par norādošo runas veidu, norādot, ka arī pats Hodžs kādā citā vietā (Lk.1:35: “Tas [..] būs svēts un taps saukts Dieva Dēls”) nav ar mieru pieņemt to, ko pieprasa viņa arguments. Taču viņa apgalvojums: “Ja maize ir Kristus miesa, tad tā vairs nav maize, bet vienīgi miesa,” nav pamatots, jo Sv. Pāvils Dieva iedvesmots mūs pārliecina, ka maize paliek maize pat pēc konsekrācijas [1.Kor.10:16]. Tādēļ Hodža arguments nav vērsts pret Luteru, bet gan pret Rakstiem. Uz apsūdzību, ka ir zaimojoši sacīt, ka “maize ir Kristus miesa,” mēs atbildam, ka to saka pats Kristus, tādēļ šie vārdi pamatojas tieši Viņā pašā. Svētie Raksti nekad nezaimo Dievu, bet allaž pagodina Viņu.

Visai izplatīts ir apgalvojums, ka luteriskā mācība par reālo klātbūtni pamatojas nevis iestādīšanas vārdos, bet gan mācībā par Kristus personu. Tas ir absurds, jo patiesībā ir gluži otrādi. Luterāņi nekad nebūtu iesaistījuši diskusijā par Svēto Vakarēdienu mācību par Kristus personu, ja viņu oponenti nespiestu viņus pierādīt, ka Kristus miesa var būt patiesi klātesoša Svētajā Vakarēdienā.

Tā kā reformāti piedēvēja Kristus miesai vienīgi lokālu un redzamu klātbūtni, tad luterāņi bija spiesti pierādīt, ka Raksti attiecina uz Dieva Dēlu ne tikai lokālu (lokāla klātbūtne, [fiziski] ierobežota (burt.- ‘ar riņķa līniju apvilkta’) klātbūtne.), bet arī ilokālu (ilokāla, neredzama, definitīva) un īpašu dievišķu [piepildošu] klātbūtni. Par pirmo tiek runāts Jņ.4:4, par otro – Jņ.20:19, par trešo – Ef.4:10 (un tās ir tikai dažas no attiecīgajām Rakstu vietām). Tādēļ, lasot Mt.28:20 luterāņi nedomā par Kristus klātbūtni vienīgi saskaņā ar Viņa dievišķo dabu, kā to dara kalvinisti, bet arī par Viņa cilvēciskās dabas klātbūtni, kura ir iespējama, pateicoties komunicētajai ilokāli dievišķai klātbūtnei. Dievišķi cilvēciskais Kristus ir visā pilnībā klātesošs savā Baznīcā līdz pat laiku beigām.