308. Vai kristība ir neapšaubāmi vajadzīga, lai izglābtos?


Lieldienu pirmdienā: Kristus augšāmcelšanās svētība

“Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo. Šis ir tas vārds, ko viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu: Tas ir Kungs pār visiem. Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis, ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem. Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu.” [Ap.d.10:34-43]

Šos vārdus Sv. Pēteris sacījis virsniekam Kornēlijam Cezarejā (kas bija pagāns, tomēr ticīgs cilvēks) un tiem, kuri bija kopā ar viņu; apustulis nācis pie viņiem, atsaukdamies šo ļaužu aicinājumam, Svētā Gara atklāsmei un pavēlei – kā lasām iepriekš, šajā pašā nodaļā. Šie vārdi ir skaista liecība, kas vēsta par Kristus augšāmcelšanos, bet – kā jau tam jābūt apustuļu teiktajos Evaņģēlija pasludinājumos – Sv. Pēteris ne vien atstāsta vēsturiskos notikumus, bet arī parāda to spēku un svarīgo nozīmi. Bet, tā kā visi šie vārdi paši par sevi ir skaidri, viegli saprotami un sīkāks izklāsts te nav nepieciešams, īsi aplūkosim šos apustuļa vārdus, kas ir paskaidrojums ticības artikulam par Kristus augšāmcelšanos.

Pirmkārt, šo Evaņģēlija pasludinājumu Sv. Pēteris sāk no paša sākuma, teikdams, ka Kristus jau iepriekš Rakstos ir bijis apsolīts un visi pravieši liecina par Viņu – ka Kristus nāks, atnesdams jaunu pasludinājumu, turklāt apliecinās un apstiprinās to ar brīnumu zīmēm. Pravieši ir teikuši arī to, ka Kristus cietīs, mirs un augšāmcelsies, iedibinās jaunu valstību; apustulis rāda, kā tas ir noticis un piepildījies. Sniegdams šo liecību, Sv. Pēteris atsaucas uz pašiem klausītājiem, atgādinādams, ka viņiem ir zināms, kā Rakstu pravietojumi sākuši piepildīties – ne slepus, nevienam neredzot, bet tā, ka šī vēsts atskanējusi visā jūdu tautā; arī Jānis Kristītājs ar savu sludināšanu un kristību ir sniedzis liecību par Kristu – viņš bija sūtīts, lai ietu pa priekšu un sagatavotu Kristum ceļu, tas ir, vestu un aicinātu pie Viņa visus ļaudis.

Bet apustulis par šo jauno pasludinājumu runā kā par Dieva pavēlētu miera pasludinājumu, tas ir, pestīšanu un visu labo; viņš sauc tos par žēlastības pilniem, priecīgiem un mierinošiem vārdiem un Evaņģēliju, kas mūs vairs neapsūdz, nedz arī draud ar Dieva dusmām vai izbiedē mūsu grēku dēļ, kā to darījis Mozus ar bauslības mācības sludināšanu. Tiem, ko ir izbiedējusi bauslība, Evaņģēlijs dāvā Dieva žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. To pravieši ir iepriekš pasludinājuši, nosaukdami šo vēsti par miera pasludinājumu – tādēļ Sv. Pēteris lieto šos pašus vārdus. Pravietis Caharija 9:10 saka: “.. Viņš nesīs mieru tautu starpā..”, un Jesajas 52:7 lasām: “Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu..”. To pašu Sv. Pāvils izteicis Ef. 2:17: “Un atnācis [Viņš] pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu.” Tas ir jaukais un mīlīgais pasludinājums, kurā Dievs apliecina, ka Viņš aptur savas dusmas un vairs negrib tās vērst pret mums – kā Sv. Pāvils 2. Kor. 5:19-20 saka – Dievs salīdzinājis mūs visus ar sevi un pavēlējis sludināt Evaņģēliju visā pasaulē, pildīt sludināšanas amatu. Apustulis mudina mūs salīdzināties ar Dievu un būt draudzīgiem pret Viņu, lai saņemtu no Viņa žēlastību un visu labo.

Otrkārt, Sv. Pēteris parāda, ko šis pasludinājums saka par Kristu – ko Viņš ir paveicis un sasniedzis, kāds ir Viņa darbs un amats, proti, kā Kristus sludinājis un darījis brīnumus, kalpodams un palīdzēdams ikvienam cilvēkam, tāpat arī, kādu pateicību un atlīdzību Viņš saņēmis no savas tautas; Viņš piesists krustā un nonāvēts, tomēr palicis ne vien pasaules un tās varas nepārspēts, bet arī pašas nāves neuzveikts un atkal kļuvis dzīvs, tā ka cilvēki varējuši Viņu redzēt un dzirdēt; un nu Viņš ir celts godībā, Kungs un Tiesnesis pār visiem.

Tā īsi tiek izteikts viss Evaņģēlija saturs un ticības artikuls par Kristu. Taču īpašu uzmanību apustulis veltījis artikulam par Kristus augšāmcelšanos, jo Kristus ar savu augšāmcelšanos pats – kā persona – pilnīgi un galīgi uzvarējis nāvi; nu Viņš, dzīvības Ķēniņš, dzīvo un valda mūžīgi. Kā apstiprinājumu un apliecinājumu šim ticības artikulam Sv. Pēteris min to, ka Kristus pēc augšāmcelšanās atkal dzīvs parādījies mācekļiem, ēdis un dzēris kopā ar viņiem, turklāt īpaši pavēlējis un piekodinājis, lai viņi sniegtu liecību par šiem notikumiem; caur mācekļiem Kristus darījis brīnumu darbus, kas apstiprinājuši un apliecinājuši Evaņģēlija pasludinājumu.

Treškārt, tālāk seko šā ticības artikula galvenā daļa un nozīme; visupirms, kādēļ un kālab tas viss ar Kristu ir noticis, proti, lai šī vēsts tiktu saņemta un izplatītos; jo to visu Viņš darījis ne savā labā, bet mūsu dēļ un mūsu labā. Bet, lai mēs to zinātu un varētu saņemt šo Kristus žēlastības darbu, ir vajadzīga sludināšana. Tādēļ – apustulis saka – Kristus mums pavēlējis sludināt Evaņģēliju visā pasaulē – tā, lai ikviens to iepazītu un šis dārgums ar sludināšanas amata palīdzību nonāktu pie katra no mums.

Ceturtkārt, Sv. Pēteris rāda, kā mēs šo dārgumu saņemam, ko tas mūsos rada un paveic; to atklāj vārdi, ar kuriem apustulis pabeidz savu runu:


“Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu.”

Tā ir šīs runas svarīgākā daļa un viena no galvenajām tēmām visos apustuļu rakstos; tā māca, kas piederas pie šāda pasludinājuma un kā tas mūsos nes augļus – ka saņemam to, ko Evaņģēlijs mums sniedz, proti, tas notiek caur ticību, kura satver Evaņģēlija dāvāto dārgumu. Tādēļ jau tiek sludināts, lai mēs šo pasludinājumu uzņemtu un paturētu – ar vārdu Evaņģēlija dārgums mums tiek apsolīts, sniegts un dāvināts, bet ar ticību mēs to satveram, tā ka tas kļūst mūsu un var mūsos darboties ar savu spēku.

Bet šis spēks un darbs ir tas, ko Sv. Pēteris sauc par “grēku piedošanu”. Tas ir dārgums un manta, ko sniedz pasludinātā vēsts par Kristu un ticības artikuli, īpaši artikuls par Kristus augšāmcelšanos; Kristus ir izcīnījis mums grēku piedošanu. Tas tiešām saucams par mierinājuma un prieka pilnu pasludinājumu jeb miera pasludinājumu – ka Kristus ar savu augšāmcelšanos uzvarējis mūsu grēku un nāvi, remdējis Dieva dusmas, to vietā iemantodams vienīgi žēlastību, svētību un pestīšanu; Viņš arī pavēlējis mums to sludināt un grib, lai mēs tam ticam, būdami pārliecināti, ka ar ticību šo dārgumu saņemam.

Savukārt ticībai jābūt tādai, ka tā stingri turas pie tā, ko Sv. Pēteris norāda, sacīdams: “Viņa vārdā”, proti – visus nopelnus, grēku piedošanas pamatu un spēku ticība saskata vienīgi Kristū; tā tic, ka saņemam grēku piedošanu nevis mūsu pašu cienīguma vai nopelnu dēļ, bet vienīgi Kristus dēļ un Viņa augšāmcelšanās spēkā. Tā nu šeit pilnīgi skaidri tiek izslēgts un noraidīts viss, kas nav Kristus – lai kādos vārdos šīs lietas būtu saucamas –, un vienīgi Viņam paliek viss gods. Jo vai gan ar visu zemes cilvēku darbiem un spēkiem būtu iespējams panākt vai nopelnīt kaut ko tik lielu (proti, grēku piedošanu, pestīšanu no mūžīgās dusmības un nāves), vai arī cilvēku nopelnus varētu salīdzināt ar Dieva Dēla nāvi un asinīm, Viņa augšāmcelšanās spēku? Vai cilvēka darbi varētu dalīt godu ar Dieva Dēlu – izcīnīt grēku piedošanu un pestīšanu no nāves? Sv. Pēteris grib, lai šī vēsts tiktu sludināta un ticībā uzņemta visā pasaulē; tā viņš novērš jūdu un visu darbu svēto lielīšanos – viņiem jāzina, ka Dieva žēlastību nevar iegūt ar bauslību un viņu pašu darbiem, bet vienīgi Kristus vārdā, caur ticību var saņemt grēku piedošanu.

Un tas – apustulis saka – jau iepriekš apliecināts Rakstos un pasludināts ar visu praviešu starpniecību. Tā ir brīnišķīga liecība, un jūdu tautai gan piederētos ticēt saviem praviešiem – ja vien tā negrib kļūt pavisam cietsirdīga un nolādēta. Vēl jo vairāk tas jādara mums, pagāniem, kam visādā ziņā jāatzīst, ka neesam darījuši, nedz paveikuši neko tādu, lai būtu pelnījuši, ka mums tiek dāvāta šāda žēlastība. Mums vajadzētu būt pietiekami dievbijīgiem, lai dotu godu Kristum, ticētu apustuļiem un visiem Svētajiem Rakstiem; mums būtu jākaunas šaubīties vai strīdēties par to, ka saņemam grēku piedošanu un topam taisnoti Dieva priekšā vienīgi Kristus dēļ (kā to apliecina visi Raksti un kā jāsaka arī mums, ja gribam apliecināt patiesību), nevis ar mūsu darbiem.

Te dzirdam, kāda ir visu Svēto Rakstu galvenā mācība un kopsavilkums, proti – mums jāapliecina un jāmāca šis ticības artikuls –, ka vienīgi Kristus dēļ caur ticību saņemam grēku piedošanu un ka šāda ir bijusi tēvu un praviešu, visu svēto ticība kopš pasaules pirmsākumiem. Kristus un apustuļu mācība un sludināšana atbilst šai ticībai, ko viņiem pavēlēts nest un izplatīt visā pasaulē – arī šodien un līdz pat pasaules galam tāda ir visas kristīgās baznīcas vienprātīgā izpratne un pārliecība. Kristīgā baznīca vienprātīgi un vienoti ticējusi šim artikulam, apliecinādama un aizstāvēdama ticību tam, ka vienīgi Kunga Kristus vārdā var saņemt grēku piedošanu un šādā ticībā kļūstam taisnoti un pestīti Dieva priekšā. Tā ar šādas liecības palīdzību mūsu mācībai ir likts stingrs pamats, kas jau ilgi pirms mums ir ticis izcīnīts, aizstāvēts un pierādīts.

Tādēļ ikvienam, kas grib skaidri zināt, ko kristīgā baznīca visos laikos ir mācījusi un ticējusi – īpaši vissvarīgākajā ticības artikulā, par to, kā cilvēks tiek taisnots Dieva priekšā jeb iemanto grēku piedošanu (šis artikuls arvien ir izraisījis cīņas visā pasaulē) –, šeit ir atbildēts skaidriem un nepārprotamiem vārdiem. Te var dzirdēt īstu, drošu, pastāvīgu visas kristīgās baznīcas liecību kopš tās pirmsākumiem, tādēļ par to nav jāturpina diskutēt, un nevienam nav pamata, nedz attaisnojuma šaubām, tāpat arī nav nepieciešamības gaidīt koncilu lēmumus un spriedumus. Te tu dzirdi, ka tas jau senlaikos ir izlemts un apliecināts (to darījuši pirmie baznīctēvi, pravieši un apustuļi, viņu baznīca); jau tolaik ir likts stingrs un nesatricināms pamats, pie kura visiem cilvēkiem jāturas ar ticību – viņu pestīšanas dēļ –, vienalga, ko citi koncili un visa pasaule diskutētu, spriestu un izlemtu. Jā, jau šajos vārdos mums visiem ir dots šāds spriedums, turklāt arī pavēlēts vairīties un bēgt no visiem, kas māca, iedibina, tic un pavēl ko citu, – kā arī Sv. Pāvils Gal. 1:8 saka: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!”

Te redzi, pret ko tagad saceļas un trako visa pāvestība līdz ar visiem tās piekritējiem un par ko mums jāuzskata šādi ļaudis, kas negrib uzklausīt Sv. Pētera sludināto, visu praviešu un visu Rakstu liecībām apstiprināto ticības artikulu, bet nerimstas vajāt dievbijīgus, nevainīgus cilvēkus, paši izlikdamies par kristīgo baznīcu un lepodamies ar tās vārdu, lai varētu uzbrukt mums. Ar savu mācību, ticību un darbiem viņi paši apliecina, ka ir nostājušies pret visu praviešu, tātad arī pret visas baznīcas liecībām. Tā nu viņi nevar būt Kristus baznīca, ja jau tik dedzīgi un nekaunīgi iebilst Sv. Pēterim un visiem Rakstiem, jā, pašam Kristum, šīs baznīcas galvai, mīdīdami kājām Viņa vārdu. Tie pieder nekrietnā velna nolādēto sekotāju pūlim, kristīgās baznīcas niknākajiem ienaidniekiem, kas ir ļaunāki un postošāki par visiem pagāniem un turkiem.

Visubeidzot, ar šiem vārdiem Sv. Pēteris grib pierādīt un pārliecināt visu pasauli, ka mūsu Kungs (apustulis nosauc Viņu vārdā – Jēzus no Nacaretes) ir patiesais Mesija, Kristus, kas jau iepriekš Rakstos ir apsolīts: “Par Viņu liecina visi pravieši..”, jo pravieši skaidri liecina, ka Viņam jādzimst no Dāvida miesas un asinīm, jānāk no Bētlemes pilsētas, jācieš, jāmirst, jāceļas augšām, jādara un jāpaveic tieši tas, ko ir paveicis un piepildījis Jēzus, turklāt pierādījis un apstiprinājis ar brīnumu zīmēm. Tādēļ jūdiem un nekristīgiem cilvēkiem nebūtu pamata šaubīties par Kristu vai gaidīt kādu citu.

Tāpat, pamatojoties uz šīm praviešu liecībām, Sv. Pēteris paskaidro, kādai jābūt Kristus valstībai, proti: tai nav jābūt laicīgai, redzamai varai un kundzībai, kas līdzinātos citu kungu, ķēniņu un ķeizaru varai pār zemēm un ļaudīm, mantu un laicīgo dzīvi, bet garīgai, mūžīgai valstībai cilvēku sirdīs, varai un kundzībai pār grēku, mūžīgo nāvi un elles spēkiem, varai, kura spēj mūs no tā visa atpestīt; un tai jātiek mums atnestai un dāvātai ar šā amata jeb Evaņģēlija pasludinājuma palīdzību. Mums tā jāsaņem ticībā, kas ir paklausība, kādu ikviens cilvēks ir parādā savam Kungam; šādā ticībā un paklausībā mums jāpakļaujas Viņam, tā kļūstot par Viņa žēlastības un žēlsirdības darbu saņēmējiem, – kā arī Sv. Pāvils Rom. 1:5 runā par pakļaušanos ticībā jeb ticības paklausību.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.