Līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek īstenota svētdarīšana

Līdzeklis, ar kura palīdzību tiek nonāvēts vecais cilvēks un stiprināts jaunais, ir Dieva Vārds, tomēr konkrētāk izsakoties – nevis bauslība, bet gan Evaņģēlijs. Bauslība patiešām atklāj grēku (Rom.3:20), taču tā nevar atbrīvot grēcinieku no grēka lāsta un varas (Rom.7:5-13).

Tomēr arī svētdarīšanas procesā ticīgajam ir cītīgi jālieto bauslība kā līdzeklis, kurš sagatavo ceļu Evaņģēlijam, atklājot viņā mītošo grēku, kā arī norādot, kādi darbi Dievam ir patiešām patīkami (1.Kor.6:1-10). Tādējādi, ticīgais lieto bauslību kā spoguli, lai “gūtu grēka atziņu” (Rom.3:20); kā grožus, lai “norūdītu un kalpinātu savu miesu” (1.Kor.9:27) un kā likums, kuram viņš pakļauj visu savu dzīvi (Ps.119:9).

Konkordijas formula trāpīgi paziņo:

“Jo, lai arī viņi [ticīgie] ir atdzimuši un atjaunoti garā un prātā, tomēr šajā dzīvē šī atdzimšana un atjaunošanās nav pilnīga, bet gan ir vienīgi sākusies un ticīgie ir pēc sava prāta gara atrodas pastāvīgā cīņā pret miesu, proti, pret mūsu samaitāto dabu un nosliecēm, kuras mūs nepamet līdz pat nāvei. Sakarā ar šo veco Ādamu, kurš joprojām mīt cilvēka sapratnē, gribā un visās viņa spējās, viņam ir nepieciešams allaž paturēt acīs Tā Kunga bauslību [spoguli], lai no cilvēku izgudrotas Dieva pielūgšanas netiktu ieviestas visādas nešķīstības un pašizdomāti kulti [likums]; un arī tādēļ, lai vecais Ādams arī nevarētu likt lietā savu gribu, bet pretēji tai varētu tikt pakļauts ne tikai ar bauslības piekodinājumiem un draudiem, bet arī ar sodiem un triecieniem [groži], lai viņš varētu sekot Garam un padoties Viņam gūstā (1.Kor.9:27; Rom.6:12; Gal.6:14; Ps.119:1 un tālāk; Ebr.13:21; 12:1).”

Ja bauslība tādējādi atklāj grēku (spogulis), ārēji ierobežo miesu (groži) un vada kristieti tā, lai viņš veiktu labos darbus (likums), tad svētdarīšana un spējas darīt labos darbus nāk vienīgi no Evaņģēlija (Rom.12:1; 1.Jņ.4:10-11). Saskaņā ar Rakstiem, pats Evaņģēlijs ieraksta bauslību ticīgā sirdī un dod viņam spēku to ievērot (Jer.31:31 un tālāk). Lai arī bauslība patiešām spēj izraisīt cilvēkos ārēji labus darbus, kuru pamatā ir bailes no Dieva dusmām un soda, vienīgi Evaņģēlijs spēj izraisīt garīgi labus darbus jeb darbus, kuru pamatā ir patiesa ticība Kristum un patiesa mīlestība uz Dievu.

Runājot par laicīgajām grūtībām, kādas Dievs uzliek saviem svētajiem uz zemes, tādām kā nabadzība, slimības, bēdas utt., mēs varam sacīt, ka, lai arī tās pašas par sevi nedara ticīgos svētus, tās tomēr ir līdzekļi, ar kuru palīdzību Dievs pamudina viņus meditēt par savu vārdu, tā ka, studējot bauslību, viņi uzzin, ka patiešām ir pelnījuši šādas grūtības, bet, studējot Evaņģēliju, viņi no jauna spēcina sevi ar sava debesu Tēva bezgalīgo mīlestību (Rom.8:35-39). Vēl tām svētībām, ar kurām Dievs apvelta savus ticīgos šeit, uz zemes, būtu jāvedina viņus uz grēku nožēlu (Rom.2:4), proti, jāpamudina viņus meklēt Rakstos, kuros Jēzus Kristus izskatā atspīd dievišķās žēlastības godība un no kuriem viņi var pastāvīgi gūt spēcinājumu lielākai ticībai un svētākai kalpošanai (Ps.119:9-16, 105-112).