Krusta noslēpums

Nav nekāds noslēpums, ka krusts ir svarīgākais un visvairāk izplatītais kristietības simbols. Bet vai tas nav savādi? Padomājiet kas ir krusts? Sākotnēji krusts nebija vis jauks rotājums, ko cilvēks ķēdītē nēsāja ap kaklu, bet tas bija – moku un nāvessoda rīks. Daudz nežēlīgāks un briesmīgāks nekā karātavas! Pakāršanu un karātavas mums ir vieglāk iztēloties, jo šis soda veids bija sastopama ne tik tālā pagātnē. Mēs esam to redzējuši vēsturiskās filmās, un diemžēl pazīstam to arī jaunākos laikos no pašnāvības mēģinājumiem.

Padomājiet – vai jums nešķistu savādi un atbaidoši, ja karātavas kļūtu par skaistu rotājumu un simbolu, ko pakarināt sev kaklā vai novietot uz sava rakstāmgalda?

Kristīgās ēras pirmajos gadsimtos krusta nāve un krustā sišana nebija nekas neparasts. Taču fakts, ka krusts kļuva par kristietības galveno simbolu, nebūt nebija tik pašsaprotams. Patiesībā pagāja ilgs laiks, līdz kristieši sāka izmantot krustu kā savu simbolu. Bija vajadzīgs laiks, lai viņi ar ieturētu distanci varētu palūkoties uz Golgātas notikumiem bezkaislīgāk, bez tik spēcīgām emocijām.

Skaidrs, ka krusts kā moku rīks radīja zināmu nepatiku un pretestību. Krusta sišana kā soda veids netika piemērots kuram katram, kas bija pārkāpis valsts likumus. Šis brutālais sods tika piemērots tikai īpaši ļauniem noziedzniekiem. Tāpēc ir skaidrs, ka krusts bija gana pretrunīga zīme. Sabiedrības acis krustam bija ļoti slikta slava.

Dziļākam ieskatam vēlos jums piedāvāt kādu salīdzinājumu – Kristus krusta nāvi un filozofa Sokrāta nāvi. Sokrāta nāves cellē mēs redzam gluži citu noskaņu un atmosfēru, nekā tas bija pie krusta. Tur šis senais domātājs nosvērtā mierā iztukšoja savu indes kausu, tajā pašā laikā turpinādams filozofiska rakstu saviem draugiem. Tā, lūk, pēc senās pasaules uzskatiem bija nāve ar cieņu un godu! Tā bija nāve, kas ieturēta savā stilā!

Bet par krustā sišanu neko tamlīdzīgu nevar sacīt. Tur nebija nekāda goda, cieņas vai stila. Tā bija noziedznieka sodīšana. Tur bija viens vienīgs kauns un negods – atbaidoša, mokpilna nāves agonija.

Taču, ja reiz krusts ir kļuvis par kristietības simbolu, tad acīmredzot tam ir kāds svarīgs iemesls. Jā, un šis svarīgais iemesls ir saistība ar kristietības centrālo vēsti. Aiz šīs šķietamās krusta bezgaumības un stila trūkuma slēpjas kāds būtisks noslēpums.

Tuvojoties šā noslēpuma izpratnei – krusta izpratnei, mēs varētu sākt ar kādu epizodi, kuru mums atstāsta evaņģēlists Marks. Vakarā pirms Lielās piektdienas, Kristus nāves dienas, Jēzus ņēma savus mācekļus sev līdzi uz kādu vietu pie Eļļas kalna. Bet ļausim, lai Marks stāsta pats:

“Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Getzemane, un viņš saviem mācekļiem saka: “Palieciet šeitan, kamēr es Dievu lūgšu.” Un viņš paņēma līdz Pēteri, Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt un tiem saka: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeitan un esiet nomodā.” Un nedaudz pagājis, viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda viņam aizietu gājām. Un viņš sacīja: “Aba-Tēvs! Tu spēji visu. Ņem šo kausu no manis! Tomēr ne ko es gribu, bet ko Tu gribi.”” (Mk.14:32-36)

Lai labāk saprastu šos notikumus, vēlreiz parunāsim par Sokrāta nāvi. Nāves brīdī viņš bija mierīgs un savaldīgs. Viņa draugi raudāja un sēroja par notiekošo, bet pats varonis – ne. Viņš nomira tā, kā bija sagaidāms. Daudzi senatnes reliģiskie un filozofiskie skolotāji labprāt “apzīmogoja” jeb apstiprināja savu mācību ar šādu nāvi. No viņiem tas pat tika gaidīts.

Pretstatā tam mēs Marka evaņģēlijā lasām, ka Jēzus tai brīdī bija vājš un izbijies. Evaņģēlists Marks ļoti labi apzinājās, ka viņš, to visu stāstot, cēla Jēzum neslavu daudzu viņa laikabiedru acīs, proti – ka Viņš nav bijis pilnīgi mierīgs un savaldīgs savas nāves priekšā. Un tomēr Marks neko neslēpa un stāstīja to atklāti.

Un atkal mēs nojaušam, ka aiz visa šeit notiekošā – saistībā ar Ģetzemanes dārza un krusta notikumiem – ir meklējams kāds noslēpums, kas atklāj jēgu un nozīmi šai šķietami bezjēdzīgajai krusta nāvei. Aiz visa tā ir jābūt kam tādam, izšķirīgi svarīgam, kādēļ ir nepieciešams stāstīt gan par Ģetzemanes bailēm un drebēšanu, gan arī par krusta mocībām.

Vispirms jautāsim: no kā tad Jēzus baidījās? No pašas krustā sišanas? No spīdzināšanas? Jā gan, tas nebija nekāds joks. Taču, klausoties šos notikumus, nerodas iespaids, ka tas būtu galvenais Viņa baiļu iemesls. Un mēs redzam, ka Lielajā piektdienā Jēzus bija mierīgs un nosvērts. Bija jābūt kam vairāk, kam lielākam, kas lika Viņam baiļoties un trīcēt Ģetzemanes dārzā.

Un to mēs noskaidrojam, lasot tālāk: Ņem šo biķeri no Manis! – Ko Viņš ar to grib teikt? Kas tas ir par biķeri? Pašam Jēzum, apustuļiem un pirmajiem evaņģēlija lasītājiem tas nebija nekāds noslēpums, jo viņi ļoti labi pazina Vecās Derības tēlu un simbolu pasauli. Taču mums ir nepieciešams paskaidrojums.

Iedomājieties – visu netaisnību, kas notikusi pasaulē, visus pasaules grēkus, ļaunumu, nežēlību, visus ļaunos vārdus, aprunāšanu, visas tumšākās domas un vēlmes. Iedomājieties, ka tas viss ir iepildīts vienā biķeri. Dabiski, ka mēs to nespējam reāli iedomāties, ko šāds biķeris nozīmē. Šis atbaidošais cilvēku grēku okeāns sniedzas pāri mūsu saprašanai.

Taču tas, ar ko šis kauss ir piepildīts, mums visiem ir kaut nedaudz pazīstams no mūsu pašu dzīves un darbiem, grēkiem un pārkāpumiem. Visi mūsu dzēlīgie vārdi – arī tie ir šajā biķeri. Visas mūsu savtīgās, egoistiskās domas, kad mēs domājam tikai par sevi, par sevi un atkal par sevi – arī tās visas ir šai biķeri. Visa mūsu neticīgā un bezdievīgā dzīve, kad uzvedamies tā, it kā Dieva nemaz nebūtu – arī tas ir šajā biķerī.

Jūs varbūt nespējat iztēloties šo biķeri, bet jūs taču nojaušat, – ko nozīmē to visu iztukšot. Izdzert to. Tas nozīmē – ne tikai nest visu šo pārkāpumu smagumu, bet arī saņemt sodu par tiem, – ciest un vēl reiz ciest visu šo grēku atbaidošās sekas. Jā, par visiem grēkiem pienākas sods, un tobrīd Viņš gatavojās izciest šo sodu mūsu vietā. Viņš taisījās pilnībā iztukšot šo biķeri.

Tagad mēs kaut daļēji spējam saprast, kas tas bija par biķeri, no kura tā bijās Jēzus. Vecajā Derībā praviešu grāmatās tas tiek nosaukts par “Dieva dusmības biķeri.”

Tieši par to Viņš lūdza Debestēvu, lai šis biķeris iet Viņam garām. Tāpēc Marks to visu stāsta, lai visi varētu redzēt un nojaust, ko tas Viņam maksāja – cik liels bija Viņa upuris par to, lai grēka vara tiktu salauzta un mēs varētu saņemt piedošanu. Tās nebija parasta cilvēka, pa- rastas nāves bailes. Tas bija pats Dieva Dēls, kas baiļojās un drebējā šā lielā uzdevuma priekšā, ko bija saņēmis no Tēva – izpirkt visus pasaules grēkus.

Kāds gan varētu jautāt, vai tas viss patiešām bija nepieciešams. Vai tiešām nebija vienkāršāka veida, kā atvērt mums ceļu uz Debesu valstību? Daudziem šķiet, ka visi šie notikumi par krusta nāvi un Jēzus upuri ir, tā sakot, – pārāk barbariski, pārāk primitīvi. Vai tiešām bez tā nevarēja iztikt? Tā – runā un vaicā cilvēka “loģiskais, veselais saprāts”.

Taču Dievs mums atbild nevis ar veselā saprāta argumentiem, bet ar mīlestības argumentu.

Iedomājieties situāciju, ka jūs – slīkstat un kāds izglābj jūsu dzīvību. Vai tiešām jūs šim glābējam pēc tam jautātu: vai viņam obligāti bija jālec ūdenī? Vai viņam nebija cita veida, kā to izdarīt? Jā, viņš taču pats varēja noslīkt! Vai – nevarēja izmantot glābšanas riņķi? – Var jau arī tā jautāt, taču – jums ir jāpiekrīt, ka tas, maigi izsakoties, ir savāds jautājums no izglābtā mutes.

“Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:5)

Tas ir kā liels noslēpums. Krusta noslēpums. Pie Golgātas krusta tika izcīnīta visas pasaules pestīšana. Krustā ir mūsu pestīšanas noslēpums.