140. Kā mums, pakļautiem mantotajam iedzimtajam grēkam, izbēgt no mūžīgas pazudināšanas?


Kristus valdīšana

Mēs atkal iesākam ar mūsu Kunga vārdiem, kurus Viņš kā Augšāmceltais saka saviem mācekļiem pirms uzbraukšanas debesīs: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes..” (Mt.28:16) Tādu vārdus var izteikt tikai augstākā diženuma un varas nesējs.

Kristus valdīšana


Tomēr tos, kas tos dzird, nebūt nav pārņēmis triumfs – tie piedzīvo sakāvi, vilšanos, šaubas, pat izmisumu. Jēzus mācekļiem tāpat kā visiem cilvēkiem nāve ir absolūta un nepārvarama robeža. Tādēļ viņiem Jēzus krusts, nāve un kaps parādījās kā beigas. Arī ja viņi bija dzirdējuši mūsu Kunga pasludināto vārdu par Viņa augšāmcelšanos, tā viņiem aizvien šķita neticama, un neviens pats no sevis nespēja sazīmēt Augšāmcelto, bet gan Viņam pašam bija jāatklājas: sievietēm pie kapa, kuras turēja Viņu par dārznieku (Jņ.20:14), mācekļiem ceļā uz Emavu – tikko kad tie viņu sazīmēja, Viņš jau bija nozudis viņu acīm (Lk.24:13-35), arī neticīgajam Tomam (kas iegājies jau kā sakāmvārds) Kungs atklājās acīm un rokām tveramā veidā (Jņ.20: 24). Kad sievas atgriezās no kapa pie mācekļiem un stāstīja, ko bija piedzīvojušas, “šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja”. “Pasaciņas jeb pasakas” – tā tulkojuši Luters un Gliks, bet precīzs šī grieķu vārda tulkojums būtu “blēņas”. Arī Mateja 28.nodaļā mēs lasām: “Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.”

Arī šajā vietā ir svarīgi uzmanīgi sekot Rakstu vārdam, jo tad kļūst skaidrs: šaubas, nesaprašana un noraidīšana nekādā gadījumā nav tikai jauno laiku cilvēkam raksturīga problēma, bet gan visai cilvēcei visos laikos. Mūsu ticība Augšāmceltajam allaž ir brīnums, tā ir dāvana katram ikvienam. Augšāmceltais pats atklādamies dāvā mums sevi, viņš pats ierosina ticību – gan toreiz, gan šodien. Mums arī nekad nevajadzētu meklēt apstiprinājumus, kurus mēs paši nekad nespētu sagādāt, un tie tikai novērstu mūs no tā, kas atklājas caur mūsu Kunga vārdu. Vienīgi klausoties tajā, mēs nākam pie saprašanas. Šajā gadījumā Kunga vārds māca mums saprast, kas tad ir vara, un visuprims, kam pieder vara – debesīs un virs zemes.

Tas ir mūsu Kunga vārds, kas trešajā dienā augšāmcēlies, kā to Dievs ir pasludinājis caru praviešu vārdiem (Jon.2:1; Hoz.6:2). Līdz ar Augšāmcelšanos nāves vara ir sagrauta. Vara pār debesīm un zemi aptver visu, ko Dievs radījis, ieskaitot arī to varu jeb tās varas, ko debesīs un virs zemes kultivē Viņa radītās un no Viņa atkritušās būtnes – gan jēdzīgo, gan nejēdzīgo. Tās nav tikai politiskās varas, kā uzreiz mēdzam domāt, izdzirdot vārdu “vara”. Tās ir arī, piemēram, debesu ķermeņiem piedēvētās un caur horoskopu sastādītājiem darbojošās varas un iespaidošanas spējas. Te pieskaitāmas ir arī dažādo dabas spēku gan dziedinošās, gan graujošās ietekmes: ūdens, uguns, vējš, zeme. Tāpat arī te ir jāpieskaita tie spēki, kas urda cilvēku un liek tam dzenāties riņķī apkārt – tātad visu, ko mēs saprotam un izjūtam kā dziņas un kaislības. Arī veselība un slimība pieskaitāma pie tā, kam ir vara vai kas pauž varu – nekas nepaliek ārpusē, kas vien ir sastopams zem debess un uz zemes un zem tās. Kopā ņemot: nav it nevienas varas, kas nebūtu dota augšāmceltajam Kungam un kas nepakļautos Viņam. Tādēļ jau arī Jaunajā Derībā tiek nemitīgi apliecināts un norādīts, ka visas pasaules varas un pirmspēki ir bezspēcīgi Kristus priekšā un nespēj vairs nenieka darīt pret Viņu, kālab kristiešiem no tiem vairs nav jābīstas un tie kaut kādā veidā jāgodina. Tā, piemēram, stāv rakstīts: “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol.1:16) Vai arī par to pašu mēs varam lasīt: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom.8:38-39)

Kā gan mēs paši no sevis varētu saprast to, ko nepieļauj un noraida visa mūsu pieredze par pasaules īstenību? Tādas lietas nenāk no mums pašiem, mēs varam tikai ļauties ar tām apdāvināties, kad tās mums tiek sacītas, un tādā pat sacīšanā dāvāt tās arī citiem. Mēs drīkstam pie tām turēties un mums vajadzētu to darīt, jo šīs lietas patiesībā notur mūs. Tam ir izšķiroša nozīme mūsu tēmā par abām valstībām.

Jo Krustā sistā un augšāmceltā Kunga valdīšanas spēks aptver visu kristīgās draudzes patreizējo uzdevumu un tās eksistenci šīs pasaules laikā. Taču tam ir arī kāds mērķis, kā Dieva vārds to vēsta Mt.28:18 teksta turpinājumā, kad mūsu Kungs noslēdz ar mierinošu solījumu:” Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. Telpa un laiks ir pakļauti šai Kristus valdīšanai, bet tālākajām pārdomām ir ļoti svarīgi paturēt vērā: šī pasaule ir galīga, tai ir beigas un par to mēs vēl runāsim trešajā priekšlasījumā.

Tāda nu ir Jēzus Kristus visapatverošā vara un valdīšana. To vispār nevar salīdzināt ar mūsu zemišķo izpratni par varu un valdīšanu. Mēs varam tikai brīnīties, kā par to brīnījās arī Pilāts. Taču ar to nav pamatojamas nekādas kristiešu ambīcijas pārņemt varu pasaulē vai nodibināt pasaules valstību. Pasaules gudrības un varas priekšā vārds par krustu ir un paliek muļķība, bet “mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1.Kor.1:18). Kristiešu uzdevums, par ko tagad būs jāspriež, ir pakļauts šai valdīšanai, kas pieder krustā sistajam un augšāmceltajam Kungam, kas sēž pie Dieva labās rokas un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Bet kas tad īsti ir tā Kristus vara, kas Viņam ir dota debesīs un virs zemes? Kristus vara ir piedot grēkus, glābt no nāves un dāvāt mūžīgo dzīvību.

Mēs atceramies stāstu par triekas ķertā dziedināšanu no Marka evaņģēlija (2:5), kuram Jēzus saka: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” Šos vārdus Jēzus saka cilvēkam, kam vajadzīga dziedināšana no kādas miesiskas vainas un to sagaida arī tie, kas viņu ir šurp atnesuši. Tomēr protests, kas rodas līdzās stāvošo Rakstu mācītāju sirdīs, ir daudz asāks. Tas neattiecas uz Jēzus palīdzības novilcināšanu slimajam cietējam, bet gan izskan kā pārmetums Dieva zaimošanā. “Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Šie Rakstu mācītāji sprieda pilnīgi pareizi, ka tikai Dievs var piedot grēkus, jo Viņš ir tas, kas dod baušļus un saskaņā ar šo baušļu mērauklām tiesā un soda. Farizeju iebildums balstās kādā pilnīgi pareizā jautājumā: ar kādām tiesībām lai kāds cilvēks teiktu, ka grēks vairs nav grēks un ka tas Dieva tiesā netiks nosodīts? Protams, to darīs tikai tāds, kas nerēķinās ar Dieva tiesu, kam grēku piedošana ir tukša skaņa, un kura augstākais labums ir veselība un labklājība.

Triekas ķertā dziedināšana ir acīmredzams Jēzus dievišķās pilnvaras apstiprinājums. Taču aiz tās slēpjas daudz kas vairāk, kā tikai kāda cilvēka zemišķā veselība, lai vai cik vērtīga tā arī būtu. Šajā stāstā, protams, parādās arī tas, ka grēks un slimība ir savstarpēji saistīti un ka nāve ir grēka alga.

Šo dievišķo pilnvaru Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir arī nodevis tālāk saviem mācekļiem. Jņ 20, 21 f. Viņš stāda viņiem uzdevumu, teikdams: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:21-23; sal. Mt.16:19; 18:18).

Grēku piedošana nav sīka vienība, pat ja kristīgā draudzē tas bieži tiek aizmirsts. Jau no mūsu ikdienas dzīves mēs zinām, cik grūti ir paveikt, ko lūdzam “Mūsu Tēvs lūgšanas” 5.lūgumā un ko mums arī vajadzētu pildīt: “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam mūsu parādniekiem…” Turklāt jāliek vērā: nevis mēs noņemam/atceļam paši savas vainas vai pārnodarījumus, bet gan mums ir jāatceļ un nav jāpiemin mūsu pārnodarītāju vainas un parādi. Bet vai reizēm visa cilvēka dzīve netiek pavadīta citu vainas pieminēšanā, atriebšanā un nosodīšanā? Šeit mēs, kristieši, kas esam saņēmuši savu uzdevumu un līdz ar to iekļauti Kristus valdīšanā, esam apstājušies pie tās vietas, kur tieši mūsu apkārtnē un visnotaļ bieži nesamierināmi sadurās Kristus valstība ar pasaules valstību. Evaņģēlijs par grēcinieka apžēlošanu, kurš atgriežas no grēkiem un likums (Bauslība), kas draud ar sodu, lai aizšķērsotu grēku un tomēr nespēj to novērst.

Kristus vara tātad ir, ka Viņa Vārdā grēki var tikt piedoti un tie vairs netiks pieskaitīti Dieva tiesā. Turpretim pasaules vara ir ar likuma un soda palīdzību aizšķērsot grēku, tomēr Dieva griba un baušļa darbība paliek spēka arī pār to.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.