Kristus pazemošanās stāvokļa definīcija

Kristus iemiesošanās pamatā bija neaptveramais brīnums, ka Dieva Dēls visā Dievības pilnībā stājās nesaraujamā personīgā vienībā ar cilvēcisko dabu (Jņ.1:14; Kol.2:9). Tādējādi, sākot ar pašu ieņemšanas brīdi (Lk.1:35), Kristus cilvēciskajai dabai piemita (īpašums) visi dievišķie atribūti, dievišķais majestātiskums un godība (Jņ.1:14; 2:11).

Tomēr, lai varētu mūs pestīt ar savas vissvētākās paklausības palīdzību (aktīvās, Gal.4:4-5; pasīvās, Jes.53:4-6), Kristus kopš savas ieņemšanas brīža līdz pat brīdim, kad Viņš augšāmcēlās no kapa, atturējās no pilnīgas un konsekventas savu komunicēto atribūtu, majestātiskuma un godības lietošanas (Fil.2:6 un tālāk). Visas savas zemes dzīves gaitā, līdz pat sava pestīšanas veikuma noslēgšanai, Viņš atradās kalpa formā, panesot visas pēc grēkā krišanās izmantotās cilvēka dabas vājības un trūkumus, un esot pakļauts dievišķās bauslības pienākumiem (Mt.3:15; Gal.4:4) un lāstam (Gal.3:13).

Šo pašuzupurēšanās stāvokli mēs apzīmējam kā “Kristus pazemošanās stāvokli”. Kristus pazemošanās nenozīmē pamatā Viņā iemiesošanās aktu, lai arī tā bija visužēlīga Dieva Dēla labvēlība – pieņemt cilvēka dabu, jo, lai arī pazemošanās stāvoklis beidzās līdz ar Viņa apbedīšanu (Fil.2:8 un tālāk), personīgā vienība, kura bija personīgās vienības rezultāts, nekad nebeidzās (Ef.1:20-23; 4:10). Tāpat arī, lai gan iemiesojoties Dieva Dēls stājās patiesā un reāla vienībā ar cilvēcisko dabu, pazemošanās stāvoklis neattiecas uz Kristus dievišķo, bet gan vienīgi cilvēcisko dabu (oponējot mūsdienu kenoticismam). Baiers definē pazemošanās stāvokli šādi:

“Pazemošanās stāvokļa pamatā ir tas, ka Kristus uz zināmu laiku patiesi un reāli, tomēr brīvprātīgi atturējās no dievišķā majestātiskuma pilnīgas pielietošanas, lai varētu ciest un mirt pasaules dzīvības dēļ”.

Mācība par Kristus pazemošanos, kā tā ir izklāstīta luteriskās baznīcas ticības apliecībās, ir patiesi bibliska. Raksti ne tiki skaidri izklāsta mācību par Kristus diviem stāvokļiem vispār (Fil. 2:6-11), bet arī pilnībā attiecina uz Viņa cilvēcisko dabu ciešanu dienās dievišķoa atribūtus, majestātiskumu un godību (Jņ.1:14; 2:11; 5:17; Mt.11:27; Kol.2:3, 9 utt.), savukārt citās Rakstu vietās tas pats Kristus nelieto savas dievišķās prerogatīvas, tādējādi viens un tas pats Kristus, kurš ir neaprakstāmi bagāts, bija arī nabags (Mt.8:20; 2.Kor.8:9); Viņš, kas ir visuspēcīgs Dievs (Jņ.6:68-69; Jes.9:6), bija arī vājš (Lk.22:42-43); Viņš, kas ir visu lietu Radītājs (Jņ.1:1-4; Mt.8:27-29), bija arī pakļauts cilvēkiem (Lk.2:51-52); Viņš, dzīvības Ķēniņš (Ap.d.3:15; Atkl.1:18), tika cilvēku sagūstīts un nonāvēts (Lk.22:54-63; 23:33-37, 46).

Šos šķietami pretrunīgos izteikumus Raksti izskaidro ar to faktu, ka Dieva Dēls ne vienmēr un ne pilnībā lietoja Viņam kā cilvēkam komunicētās dievišķās prerogatīvas (Jņ.10:18: Kristus mira tādēļ, ka nelietoja savu varu dzīvot; Fil.2:6-8: Kristus mira tādēļ, ka pats pazemojās). Tādējādi, pazemošanās stāvoklis kļuva iespējams un reāls tādēļ, ka Kristus labprātīgi atturējās no tā, lai pilnībā un nepārtraukti lietotu Dievības pilnību, kura kopš pašieņemšanas brīža Viņā mita miesiskā, redzamā veidā.

Iemesls, kādēļ mūsu Pestītājs atturējās no sava pilnīgā, komunicētā dievišķā majestātiskuma pilnīga pielietojuma, ir tas, ka Viņš, saskaņā ar Rakstiem, veica pestīšanas darbu ar savu vietniecisko gandarīšanu (Jes.53:1-6; 2.Kor.5:19-21). Ja Viņš vienmēr un pilnībā būtu lietojis savu dievišķo majestātiskumu, kā Viņš to darīja savas apskaidrošanās laikā un pēc augšāmcelšanās (Mt.17:1-8; Jņ.20:17-19), tad Viņš nevarētu kļūt par Vietnieku (Fil.2:6-8; Jes.53:1-6) un nespētu mūsu vietā izrādīt pilnīgu paklausību (Gal.4:4-5; 3:13) savam debesu Tēvam. Bet, tā kā Viņš pazemojās, atturoties no pilnas un nemitīgas sava dievišķā majestātiskuma izmantošanas, pieņemot kalpa formu, atklājoties cilvēka tēlā un tādējādi pilnībā paklausot savam Tēvam (Fil.2:6-8), Viņš ir kļuvis par mūsu patiesu Pestītāju (Jer.23:6: “Tas Kungs mūsu Taisnība”), kura nabadzība ir mūsu bagātība (2.Kor.8:9), kura paklausība ir mūsu pestīšana (Gal.4:4-5) un kura nāve ir mūsu salīdzināšana (Rom.3:24-25).

Protams, ik reizi, kad tas bija nepieciešams Viņa pestīšanas uzdevuma interesēs, Kristus lietoja savu majestātiskumu un godību, ne tikai veicot brīnumus pirms savām lielajām ciešanām (Jņ.2:11), vai pildot savu pravietisko kalpošanu (Jņ.1:18), bet arī tad, kad Viņš kā mūsu Augstais Priesteris nodeva sevi kā upuri par mums (Lk.23:24), jo Viņam piešķirtās dievišķās īpašības ne tikai uzturēja Viņa cilvēcisko dabu šausmīgo ciešanu agonijā (Mt.26:38-39; 27:46), bet dievišķās godības stari atspīdēja arī ārēji, caur Viņa ciešanu tumsu (Jņ.19:25-27; Lk.23:43).