Kristus kļuvis par ķīlu

Noklausies šo e-publikāciju

“Es esmu zvērējis.. Es tevi svētīdams svētīšu.” [1.Moz.22:16-17]

Mūsu ticība būs pilnīga tad, kad nāve un dzīvība, gods un kauns, laime un nelaime būs līdzvērtīgas. Taču to nepanāksim ar prātošanu un pārdrošām iedomām – tādu ticību nākas mācīties kārdinājumos un Dieva piesaukšanā. Jo šeit netiek diskutēts par vārdiem “Dievs ir Patiesība”, bet tiek sacīts: “Dievs nemelo” – tad Viņš mums zvēr un apsola vislielākos dārgumus, proti, dzīvību, pestīšanu no grēkiem un elles. To Viņš skaidri un noteikti saka ikvienam no mums: tu, cilvēk, noteikti dzīvosi – vai arī nedzīvošu Es pats; elle ir uzveikta un iznīcināta – vai arī Es vairs nebūtu Dievs. Jā, tu nedrīksti šaubīties; un tev ir arī Mans Dēls, ko esmu tev dāvājis.

Ticēt šim lielajam, bagātīgajam apsolījumam un ar drošu paļāvību sagaidīt šos dārgumus – tā ir īsta ticība, un Dievs grib modināt mūsu sirdīs šo paļāvību ne tikai ar Ābrahama un citu svēto tēvu piemēru, ne tikai ar apsolījumu palīdzību, bet arī ar to, ka Viņš mūsu labā devis savu vienīgo Dēlu, lai Dēls kļūtu par debesu dārgumu ķīlu un dāvanu.