Kristus klātbūtne Kristībā un Absolūcijā

Pirms mēs runājam par Kristus klātieni sakramentos, jāatceras, ka pats vārds “sakraments” nav atrodams Svētajos Rakstos. Arī baznīctēvu uzskati jautājumā par sakramentu definīciju un skaitu atšķīrās. Tikai XVI gs. Romas katoļu baznīca noteica, konkrētu sakramentu skaitu ­ septiņi. Luteriskajās ticības apliecībās konkrēts sakramentu skaits nav noteikts.

Luters parasti gan runā par diviem sakramentiem, iekļaujot “trešo sakramentu” ­ Absolūciju ­ Svētajā Kristībā. Savukārt Melanhtons sliecās to nošķirt no Kristības un Svētā Vakarēdiena. Savā būtībā Lutera un Melanhtona uzskati nav pretrunīgi, un abi tie atrodami Vienprātības grāmatā. Tas liecina, ka luterāņu vidū sakaramentu skaits nav tieši noteikts.

Luteriskās ticības apliecība nesākas ar vispārīgu, abstraktu sakramenta definīciju kā tādu, mēģinot tad šai vispārīgai formulai piemērot katru atsevišķo sakramentu, bet tā sākas ar pašu Kristību, Absolūciju un Svēto Vakarēdienu. Tādējādi paši šie sakramenti nosaka to, kas tad īsti ir un kas nav sakaraments. “Mēs uzskatām, ka ceremonijas un rituāli, kas ir iedibināti Rakstos ­ lai kāds arī būtu to skaits ­ nedrīkst tikt noniecināti. Taču mēs neuzskatām, ka būtiska nozīme ir tam, ja mācības nolūkā tiek lietots atšķirīgs sakramentu uzskaitījums, ja vien pareizi tiek saglabāts tas, kas ir nodots mums caur Svētajiem Rakstiem.” Svētie Raksti mums māca par īpašu žēlastības pilnu Kristus klātieni Svētajā Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā, kas atšķiras no Viņa klātienes dabā un cilvēkos. Centrālais ticības notikums ir Dieva nākšana pie mums mūsu cilvēcībā un cilvēku lietās. To Dievs dara ar iemiesoto un rakstīto Vārdu. Cilvēciskums, kurā šis Vārds ir ietverts nemazina tā spēku. Ar šā Vārda starpniecību Dievs īstenoja Sava Dēla miesā nākšanu un ar to Viņš īsteno Savu klātieni sakramentos.

Kristus klātbūtne Kristībā

Kā Luters norāda Lielajā katehismā, tad patiesais Kristības veicējs un pārvaldītājs ir pats mūsu Kungs Kristus. Viņš gan lieto tajā mācītāja rokas un muti, tomēr tas, kurš mūs Svētajā Kristībā dara par Viņa miesas locekļiem, šķīsta mūs ar ūdens mazgāšanā teikto Vārdu, dara mūs svētus un ietērpj pats sevī, ir Kristus [Ef.5:26; Gal.3:27]. Viņš aprok mūs kopā ar Sevi Kristības ūdenī kā kapā un ceļ mūs augšā mūžīgai dzīvošanai. Trīsvienīgā Dieva vārds, kas atskan Svētajā Kristībā nav izkārtne, bet gan paša klātesošā Dieva, kas darbojas Kristībā, manifestācija, parādīšanās. Luters skaidri un nepārprotami kopā ar visu Kristus baznīcu apliecina, ka “Tapt kristītam Dieva vārdā nozīmē tapt nevis cilvēku, bet Dieva kristītam.” Savienojot vienkāršu ūdeni ar Vārdu, Dievs to dara par dievišķu, debešķīgu, svētu, svētīgu, auglīgu un žēlastības pilnu ūdeni. Sekas šādai Kristības ūdens lietošanai ir tādas, ka līdz ar Kristības brīdi mēs ieejam Dieva valstībā un sākam kopā ar Viņu jaunu dzīvi, kas nekad nebeidzas.

Šī jaunā kopība ar Kristu, Viņa klātiene mūsu dzīvēs nav tikai vienreizējs notikums Kristības brīdī. Visu mūžu mums jāvingrinās ticēt Kristībā saņemtajai žēlastībai, jāmācās izprast tās nozīmi un jāpaļaujas uz to Dieva klātienes veidu mūsu dzīvē, kas iesākusies Svētajā Kristībā. Tas ir, ka mēs esam saņēmuši: “Uzvaru pār grēku un nāvi, grēku piedošanu, Dieva žēlastību, Kristu un Svēto Garu līdz ar visām Viņa dāvanām.” Tāpat arī, cīnoties pret veco miesas prātu, kas apšauba šo dāvanu iespējamību, “jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi, ik dienas jāceļas augšā”.

Tādējādi Kristība starp kristīto personu un Dievu ar Svētās Trīsvienības vārdu rada tik ciešu kopību, ka tā pārdzīvo pat cilvēka krišanu nāves grēkā, kas iznīcina glābjošo sirds ticību! Proti, kad ar Dieva žēlastību grēcinieks atgriežas no saviem grēkiem, viņš nav jākrista vēlreiz. Šāds mēģinājums būtu zaimojošs, Dievu apsūdzošs neuzticībā. Tā vietā grēku nožēlnieks atrod nevis promesošu, bet gan klāt-esošu Kungu, kas visu laiku ir gaidījis uz viņa atgriešanos un nekad nav bijis tālu prom no sava maldos iegrimušā brāļa.

Kristus klātbūtne Absolūcijā

Tādēļ ka Absolūcija ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek dāvāta grēku piedošana, tā arī ir Kristus klātbūtnes izpausme.

To mums labāk palīdz izprast Mazā katehisma V sadaļa ­ “Kā vienkāršiem cilvēkiem jāmāca sūdzēt grēkus.” Tajā grēku sūdzētājs tiek mācīts lūgt, lai mācītājs viņam pasludinātu “grēku piedošanu pēc Dieva gribas”. Tālāk viņš vai nu nosauc konkrētus grēkus, vai arī vispārīgā veidā atzīst sevi par vainīgu Dieva un biktstēva priekšā. Mācītājs tūdaļ prasa, lai grēku nožēlnieks apliecinātu savu ticību, ka mācītāja piedošana ir Dieva piedošana. Tad mācītājs trīsvienīgā Dieva vārdā pasludina grēku piedošanu “pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēles”. Vienalga, vai mēs uzskatām Absolūciju par sakramentu vai ne, luteriskā pārliecība ir tāda, ka tajā grēkus piedod nevis klātesošā cilvēka, bet Dieva vārds, jo tas tiek izrunāts Dieva vietā un pēc Viņa pavēles. Saskaņā ar Svēto Rakstu vārdiem: “Kas jūs klausa [dzird], tas klausa [dzird] Mani.” [Lk.10:16] Apoloģijā tiek norādīts, ka: “Absolūcijā dzirdamajai balsij ir jātic tieši tāpat kā balsij, kas skan no Debesīm.” Tieši apliecinādams baznīcas ticību Absolūcijas jautājumā, Luters uzrakstīja vārdus: “Ir stingri jāpaliek pie tā, ka Dievs nevienam nedod savu Garu vai žēlastību citādi kā vien caur vai ar iepriekš runātu ārējo vārdu.” Tādējādi Absolūcijā pasludinātā grēku piedošana ir viens no īpašajiem žēlastības veidiem, kurā Kristus ir klātesošs savai baznīcai. Absolūcijā Viņš uzklausa savas tautas sāpes un nopūtas par grēkiem, savukārt Viņa tauta ­ kristieši, Absolūcijā dzird paša Kunga balsi, kas dāvā tiem grēku piedošanu. Pamats šai ticībai ir Kristus apsolījums, ka šādi izrunātie piedošanas vārdi būs Viņa paša vārdi.