Kristība, ko veikuši neatdzimuši garīdznieki vai krāpnieki

Noklausies šo e-publikāciju

Jautājumus par Kristības derīgumu var uzdot tādā gadījumā, ja šo sakramentu ir veicis krāpnieks, neatdzimis mācītājs vai lajs. Uz katru no šiem jautājumiem ir jāatbild atsevišķi.

Gadiem ilgi pastāvošā baznīcā šarlatāni, kas izliekas par garīdzniekiem, parādās reti. Tas drīzāk var notikt misijas laukā vai jaunās draudzēs, kur cilvēki vēl nav  labi iepazinuši mācītājus. Jaunā Derība liecina par viltus apustuļiem un praviešiem, kas izlikās par pilnvarotiem baznīcas vadītājiem un pretendēja uz Kristus dotu autoritāti, bet tādas viņiem nebija. Tāda pati situācija nebija sveša Amerikā, kad cilvēki, kas sevi sauca par “sludinātājiem”, vēlēdamies iedzīvoties, staigāja no vienas mājas uz otru vai pat no draudzes uz draudzi, sludinot un pasniedzot sakramentus. Uzzinot, ka kāds izdzen ļaunus garus Viņa vārdā, Jēzus Saviem mācekļiem atbildēja, lai viņi to neliedz (Mk.9:38–39), lai gan šis cilvēks netiek pieņemts Jēzus sekotāju vidū. Tas, ka šādiem krāpniekiem nav īstu pilnvaru, vēl nepadara viņu kalpošanu par nederīgu. Ja šādi krāpnieki tiek atklāti baznīcā, tad viņus vajag atcelt no kalpošanas. Par to draudzes tika brīdinātas.

Nevajadzētu apšaubīt Kristību, ko veikuši mācītāji, kuri vēlāk izrādās neatdzimuši. Tāpat arī Kristības derīgums un iedarbība nav atkarīga no tās veicēja ticības vai no ordinācijas.

Sakramenti.. ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni cilvēki.*

Protams, ja izrādās, ka mācītājs nav ticīgs, draudzēs var rasties apjukums un izmisums. Bet Kristībai kā pasludinātam Dieva vārdam piemīt objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mācītāja vai to cilvēku, kuri dzird Dieva vārdu un saņem Kristību, ticības. Luterāņi noraida baptistu priekšstatus, ka Kristība ir kaut kas tāds, ko dara kristītais, un ka tas, kurš kristī, šim notikumam pievieno kaut ko no sevis. Luterāņi uzskata Kristību par objektīvu realitāti, kur darbojas vienīgi Dievs.

Šī paša iemesla dēļ ārkārtas situācijā kristīt var arī lajs, lai gan parastos apstākļos tas jādara aicinātam mācītājam. Kristīgas medmāsas ir likumīgi un pareizi kristījušas zīdaiņus, kas piedzimuši smagi slimi, pat ja bērna ģimene to nav zinājusi vai nav viņas pilnvarojusi. Daudzās slimnīcās, īpaši Romas katoļu slimnīcās, medmāsām tiek pieprasīts to darīt. Šādos gadījumos īpaša atļauja nav vajadzīga. Dzīvībai bīstamās situācijās protokolam nav nozīmes. Līdzīgi ir ar ārkārtas medicīnisku palīdzību bērniem, kad vecāki nav klāt, lai to pilnvarotu. Kara un  izsūtījuma laikā no lajiem tiek pieprasīts ne tikai sludināt Evaņģēliju, bet arī kristīt tos, kas tic.** 

Šķietami daudz grūtāka problēma var rasties, ja kāds nekristīgs cilvēks sniedz ārkārtas Kristību pēc ģimenes vai kāda kristieša lūguma. Tomēr šāda nekristīga cilvēka veikta Kristība ir tikpat derīga kā baznīcā mācītāja veikta Kristība. Arī šī ir Kristība, jo to, kas kristī, ir pilnvarojis cilvēks, kurš ir baznīcas loceklis. Lai cik dīvaini tas neliktos, šādos gadījumos pat zvērināts neticīgais ir Evaņģēlija “kalps” (minister). Kristības, ko veikuši laji vai kas ir veiktas ārkārtas situācijās, neatkarīgi no apstākļiem ir jāapstiprina baznīcā. Tas jādara nevis tāpēc, ka tās citādi nebūtu iedarbīgas, bet lai apliecinātu, ka baznīca atzīst kristīto par draudzes locekli, un lai kristītais varētu zināt, ka baznīca ir viņu pieņēmusi.*** Paralēlu un savā ziņā līdzīgu situāciju var redzēt agrīnajā baznīcā, kur apustuļi Pēteris un Jānis, uzlikdami rokas, apstiprināja Filipa, kas parasti tiek saukts par diakonu, veikto Kristību (Ap.d.8:12–17). Visdrīzāk šis Filips nebija lajs un nepiederēja diakonu kārtai, kas tika iedibināta tikai pēcapustuliskajā baznīcā. Viņš bija mācītājs (minister), nevis apustulis, bet viņš pildīja apustuļu pienākumus, sludinot un pasniedzot sakramentus. Uzliekot rokas tiem, ko Filips bija kristījis, apustuļi atzina, ka viņa veiktā Kristība ir tikpat derīga kā tās, ko veica apustuļi, kurus Jēzus bija izraudzījies pirms Savas augšāmcelšanās. Laju Kristības apstiprināšana baznīcā ar roku uzlikšanu ir līdzīga funkcija, lai atzītu, ka Kristība ir derīga. Šis jautājums tiek aplūkots arī citur, kur tiek runāts par Kristības nepieciešamību.

Ar nepārprotamu patiku Deivids Bartlets piemin kādu mācītāju, kas atļauj baznīcas locekļiem, savstarpēji mainoties, kalpot par palīgiem Kristības rituālā. Viņš nekritiski piemin arī līdzīgu praksi attiecībā uz Svēto Vakarēdienu un uzdod jautājumu, vai tā ir anarhija vai Svētā Gara darbība. Šādi izteikumi nebūtu pelnījuši atbildi, bet tie ir atrodami luterāņu izdevniecībā publicētā grāmatā ar jezuītu priestera priekšvārdu. Nezinot šo situāciju tuvāk, nav iespējams droši pateikt, kad sektantisms, kas šeit ir skaidri redzams, pārvēršas par atkrišanu no ticības. Ja šāda situācija ir anarhija un nevis Svētā Gara darbība, tad visdrīzāk tā vairs nav baznīca. Šādos gadījumos katram mācītājam ir jāmēģina ņemt vērā visus apstākļus un jāapspriežas ar amata brāļiem, lai noteiktu, vai šeit notikusī Kristība ir īsta.

** – Kalvins vēršas pret ārkārtas Kristību. Ja viņš pieļautu, ka šāda Kristība ir derīga un nepieciešama, viņš tai piešķirtu pestījošu iedarbību. Bet to viņš nevar un arī nedara.

*** – Lai atzītu laju veiktu Kristību, ir jāizmeklē situācija, kurā tā notika, un jāpārbauda lietotā Kristības formula. Par nesen notikušo Nebraskas bīskapa konsekrāciju tiek stāstīts, ka pieņemšanā, kas notika pēc šī bīskapa konsekrācijas, kāda mūķene teikusi, ka viņa bijusi tā, kura viņu slimnīcā kristījusi. Acīmredzot šī bija pirmā reize, kad viņa pastāstīja par to sīkāk. Auditoriju pārsteidza un varbūt pat uzjautrināja tas, ka viņa kristījusi bīskapu “Jēzus, Marijas un Jāzepa vārdā” (šis izteikums ir raksturīgs Romas katoļu populārajai dievbijībai). To uzzinot, klātesošie bīskapi ievilka šo bīskapu blakus istabā un veica Kristību, konfirmāciju, ordināciju un tad konsekrēja viņu par bīskapu. Šis jocīgais stāsts liecina par to nopietnību, ar kādu tiek izvērtēta Kristība, ko nav veicis mācītājs ierastajā kārtībā. Minētais bīskaps nav pirmais, kas saņēmis tik daudzus sakramentus vienā dienā. Sv. Ambrozijs, Augustīna skolotājs un pazīstamās Ziemassvētku dziesmas “Nāc, tautu Pestītāj” autors, tika kristīts, ordinēts un kosekrēts par bīskapu vienā dienā.