Baznīca kā sakramentu izdalīšanas vieta

Tā kā modernajos apstākļos ārkārtējas kristības ir kļuvušas retākas, parasti šis sakraments tiek sniegts draudzes vidū dievkalpojuma laikā.

Lutera 1523. gada Kristības rituāla lūgšanās tiek pieņemts, ka kāda draudzes daļa ir klāt. Lai gan agrīnajā baznīcā Kristība netika veikta parastajā dievkalpojuma noturēšanas vietā, tika sagaidīts, ka kristītais pievienosies draudzei Eiharistijas svinēšanā un saņemšanā.

Sakramenti nav tikai baznīcas pazīme, bet tie tai piešķir formu. Baznīca rodas no Kristības, tāpat kā bērns rodas no mātes klēpja. Tādēļ kristīt nevajadzētu ārpus baznīcas. Kristības, kas notiek ārpus baznīcas, ir izņēmumi ārkārtējā situācijā.

Senākā pēcapustuliskā prakse rāda, ka kristības notika sestdienas vakarā pirms Lieldienām, lai simbolizētu Kristus nāvi un augšāmcelšanos, jo Viņa sniegtā pestīšana ticīgajam tika piepildīta Kristībā. Kristīšana Klusajā sestdienā, iespējams, bija populāra jau apustuļu laikā (Rom.6:5–6). Tā kā Kristība joprojām ir iniciācijas rituāls baznīcā un pieder pie baznīcas dzīves norisēm, tad tai parasti ir jānotiek tajā vietā, kur pulcējas draudze.

Tomēr pastāvīgā draudzes dievkalpojuma vieta nedrīkst ierobežot Kristības sniegšanu. Filips kristī etiopiešu einuhu (Ap.d.8:38) situācijā, ko var uzskatīt tikai par privātu ceremoniju. Baptistēriju veidošanas vienīgais mērķis bija Kristības sakramenta sniegšana, un tie nebija piemēroti Eiharistijas svinēšanai.