Norvēģijas tautas baznīca

Noklausies šo e-publikāciju

Zviedrijas luteriskās baznīcas atdalīšanās no valsts, kas notika 2000.gadā, izsauca strauju tās locekļu skaita samazināšanos.No šīs neveiksmīgās tendences grib izvairīties Norvēģijas un Dānijas luteriskā baznīca, kuras stāvoklis savā ziņā ir līdzīgs Zviedrijai, bet savā ziņā – stipri atšķirīgs.

Aplūkosim situāciju Norvēģijā un salīdzināsim to ar Zviedriju.

Zviedrijā līdz 2000.gadam baznīcas nodoklis tika atrēķināts centralizēti, un par Zviedrijas baznīcas locekli no dzimšanas ieskaitīja ikvienu, kuram viens no vecākiem jau tādā pašā veidā skaitījās oficiālās baznīcas loceklis. Baznīcas augstākās varas nesējs, arhibīskaps, bija pakļauts karalim, kurš skaitījās visas baznīcas galva.

Savukārt Norvēģijā, kur politiskā un valsts pārvaldes situācija ir līdzīga, ir būtiskas atšķirības. Šeit svarīgākas ir baznīcas un tautas attiecības. Norvēģijā nav līdzīga tradīcija ar valsts nodokli baznīcai, ko iekasē centralizēti. Norvēģijā arī nav arhibīskapa, bet luterisko baznīcu pārvalda bīskapu sapulce. Pavērsiens Norvēģijas baznīcas vēsturē notika 1814.gadā, kad situācija izmanījās. Ja agrāk tautai bija tā pati reliģija, kas karalim, tad tagad karalim var būt tā pati reliģija, kas tautai.

1845.gadā tika akceptēta oficiālās Norvēģijas luteriskās baznīcas atstāšana un pāriešana kādā citā, oficiāli atzītā kristīgā reliģijā vai konfesijā, bet kopš 1891.gada atļautas ir arī citas reliģijas. 1897.gadā atļāva veidot klosterus, aizliegums bija vienīgi jezuītiem līdz pat 1956.gadam.

Tomēr pašlaik 85% norvēģu skaitās Norvēģu luteriskās tautas baznīcas locekļi, ko veido 1285 draudzes, kas sadalītas 11 bīskapijās. Arī Oslo doma baznīca, kas uzcelta 1697.gadā ir svarīgs oficiālo ceremoniju centrs karaļnamam, parlamentam, valdībai un baznīcai.