Ko lai dara izmisis cilvēks

Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! [Ps.42:6]

42. psalms ir palīgā sauciens. Tā runā cilvēks, kas jūtas tālu no Dieva. Daudzi kristieši no savas pieredzes zina, cik šāda sajūta ir smaga.

Cilvēks var justies Dieva pamests vairāku iemeslu dēļ. Mūsu emocionālo stāvokli var ietekmēt slimība. Arī vecums cilvēkam sniedz arvien mazāk prieka un atvieglojuma.

Un, protams, cilvēks var justies Dieva atstāts arī savas vainas dēļ. Grēks, vieglprātība, pasaulīga dzīve un nolaidība pret Dieva vārda lasīšanu un klausīšanos cilvēku var aizvest tālu prom no sadraudzības ar Viņu.

Taču šķiet, ka psalma autora situācija bija citāda. Viņš bija krietns vīrs, kas no sirds ilgojās pēc Dieva. Viņa dvēsele sauca pēc Dieva “kā briedis brēc pēc ūdens upēm” [Ps.42:2].

Autors atceras brīnišķīgo laiku, kad lielā ticīgo pulkā gāja uz svētkiem Dieva namā (5. pants). Toreiz, baudot labas dienas, viņa sirds bija iesilusi ticībā, taču tagad viss mainījies. Tagad, bezspēcības pārņemts, viņš savā sirdī jūt vienīgi aukstumu un tukšumu.

Ko šādā stāvoklī cilvēkam darīt?

Psalma autors labi zināja, kas darāms. Viņš iedrošināja sevi: ceri uz Dievu! Nezaudē drosmi! Neļaujies izmisumam, jo reiz tu atkal slavēsi glābšanu Viņa vārdā.

Jā, ikvienam kristietim tā jāsludina pašam sev – Neļaujies smagām domām; Neļauj velnam izvirzīt tev apvainojumus un apsūdzības, jo viņš meistarīgi prot mulsināt, laupīt drosmi un darīt grūtsirdīgu. Velns tev saka: tu nekad nenāksi debesīs! Dievs tevi ir pametis, un tev ir jāpadodas!

Nē, uz šādām runām neklausies. Labāk saki sev: es norimšu un gaidīšu uz Dieva laiku. Es ticēšu, ka Jēzus dēļ Viņš ir mans mīļais Tēvs. Pat ja mākoņi būs tumši un smagi, es tomēr es zinu, ka virs tiem spīd saule.

Kas dzīvo ticībā Jēzum, tam ir žēlastības pilns Kungs un Dievs.

Slavēsim Viņa vārdu!