Kļūt par pilntiesīgu kristieti

Noklausies šo e-publikāciju

Kā man vēl trūkst? [Mt.19:20]

Daudz ir reliģisku cilvēku, kas nav ne garīgi atmodināti, ne arī kristieši. Daudzi, kas tikuši kaut drusku atmodināti un atgriezti, ir novērsušies no parastās, vaļīgās, bezdievīgās pasaules dzīves un pievērsušies nopietnai dievbijības dzīvei. Bet tie vēl joprojām nav īsti kristieši, jo viņi nav tapuši brīvi un svētīgi Kristū.

Daudzi tic un apliecina, ka Kristus ir mūsu taisnība, gudrība, svētdarīšana un pestīšana, jo viņi zina, ka tā jāliecina, lai kļūtu par pilntiesīgu kristieti. Taču, par spīti šai ticības apliecībai, viņu sirdis mierinājumu un dzīvību joprojām gūst no citām lietām – no atgriešanās, grēknožēlas, lūgšanas un ticības cīņas nopietnības.

Jo, kad svētie ir tādi, kādiem tiem jābūt, tie savu mierinājumu un paļāvību gūst no Kristus. Turpretī, ja viņu ticībā ir kādas vainas un trūkumi, tad viņu mierinājums nebūs vienīgi Kristus, jo viņos ir apslēpta arī maldinošā paštaisnības čūska, viltus ticība, kuras patiesais mierinājums nav Kristus.

Brīnišķīga un trāpīga ilustrācija tam lasāma 1.Ķēniņu grāmatā 19:11–13: “Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un, tiklīdz Elija to dzirdēja, viņš aizsedz savu seju ar savu apmetni.”

Šajā majestātiskajā attēlojumā pravietis saskatīja ne tikai norādījumu un skaidrojumu konkrēti sev, bet arī Dieva vispārēju rīcības veidu, kas raksturīgs Viņa žēlastības valstībai virs zemes. Vētra, zemestrīce un uguns ļoti labi attēlo bauslību, tās laiku un iedarbību. Savukārt lēnā balss attēlo Evaņģēliju un tā laiku.

Attēlojums ir patiess vispirms ārējās un kopējās līnijās. Tas parāda atšķirīgo Vecās un Jaunās Derības laiku un Dieva namturību. Un tad šis attēlojums ir patiess arī detaļās pie ikviena cilvēka viņa iekšienē, kur Vecās Derības laiks ar tā likumiem, piespiešanu, daudzo upuru kalpošanu un gaidīšanu nāk pa priekšu Kristus žēlastības atklāsmei, kas pie vieniem ir ilgāks un pie citiem īsāks.

Daudzos kristiešos jūs redzat garīgu atklāsmju, ieskatu, vēlmju un vārdu vētras. Un šāds kristietis sāk sevī vētru pret citiem Tā Kunga vārdā. Tas sāk “skaldīt kalnus un šķelt klintis”. Un tur ir daudz kaisles, bet maz prāta un izpratnes, maz personiskas pieredzes. Tāds cilvēks pat nav tā pa īstam atmodināts, jo viņš paļaujas pats uz sevi un sagaida lielus panākumus no savas atgriešanās. Tur ir tikai liels vējš un spēcīga vētra. Taču Tas Kungs nebija vētrā.

Un viss iet tālāk savu gaitu, un viņš patiešām tiek atmodināts. Viņa iekšējā būtībā – viņa sirdī notiek zemestrīce. Viņš pieredz, ka ar visu šo vētru viņš nav kļuvis labāks un nedara to, ko māca Dieva vārds. Tad viņš izbīstas un sāk nopietni domāt, kas jādara un kādam jākļūst. Bet arī tas viņam neko daudz nelīdz, jo tur nav īsta spēka, kā vien zemestrīces postījumi. Jo Tas Kungs nebija arī zemestrīcē.

Bet viss kļūst arvien ļaunāk, jo, kad nāk bauslis, grēks atdzīvojas un rada viņā visa veida kārības [Rom.7:8–9], un grēks kļūst vēl spēcīgāks kā iepriekš. No tā rodas uguns – mokošu liesmu agonija un degošu pūliņu ugunis. Bet arī tas viss ir velti, jo Tas Kungs nebija ugunī. Nu viņa drosme saplok, jo visi mēģinājumi paliek neauglīgi. Visas cerības ir pieviltas. Viss ir zaudēts. Un tagad viss, kas viņā dega, sākt izdegt, proti, paštaisnais es! – Man pašam tas jādara! Es pats to darīšu! Man tas jāizdara! “Un tad es nomiru,” saka Pāvils.

Un tagad mazā, klusā balss – mierinošā, mieru nesošā un glābjošā Evaņģēlija balss – šādā brīdī ļoti labi kalpo izmisušai sirdij. Nu tā priecājas dzirdēt par nepelnīto žēlastību pret cilvēkbērnu, kas ir pavisam zudis un guļ savās asinīs. Tagad, kad viss mierinājums ir izsmelts, cilvēka sirdī vietu atrod īstais mierinājums. Nu vētrainās domas, sirdsapziņas pārmetumi un vēlmes tiek apklusinātas. Tagad ienāk jauna dzīve, prieks, miers, mīlestība, ticības vientiesība un tuvība ar To Kungu, laipnas acis, svētīgi vārdi un jauni garīgi spēki.

Tagad tur tiešām ir Tas Kungs, un cilvēks slēpj savu seju svētīgā kautrībā par negaidīto palīdzību un nepelnīto žēlastību, un saka: “Es nekad to negaidīju! Es nezināju, ka viss izvērtīsies šādi, un, būdams visnecienīgākā stāvoklī, es iemantošu tīru žēlastību.” Cilvēks apklust svētīgā kaunā par tik lielu žēlastību. Ecēhiēla grāmatā 16:63 ir sacīts šādi: “Lai tu pieminētu to un kaunētos un aiz kauna neatdarītu savu muti, kad Es tev piedošu visu, ko tu esi darījusi,” saka Dievs Tas Kungs.”

Kad mazajā, klusajā balsī Elija apjauta Tā Kunga klātbūtni, viņš “aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā”, it kā izteikdams savu padevību Tā Kunga gribai: “Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” [1.Sam.3:9].

Tikai tas cilvēks, kas ir saņēmis Evaņģēliju, patiesi kļūst par kristieti un spēj nest jaunās derības kalpošanu nevis pēc burta, bet pēc Gara. Tagad arī mēmā cilvēka mēle tiek atraisīta slavēt un apliecināt Kristu. To pašu saka arī Dāvids: “Ticību es esmu turējis, kaut es arī sacīju: “Es esmu jo zemu noliekts.”” [Ps.116:10].