Kas esam mēs?

Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni (Rom.8:16).

Cik liela un varena lieta – būt Dieva bērnam un apzināties, ka dievbērnība tev dod ciešu sadraudzību ar Dievu! Tā runā apustulis, tā runā visi Raksti, tā runā visu atsvabināto kristiešu svētīgā pieredze: “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.”

Kā ir ar mums – ar mani – šai svarīgajā lietā? Vai tu, lasītāj, pazīsti Dieva Gara liecību savam garam, ka esi Dieva bērns? Pat ja esi kristietis, mīli Dieva vārdu un dzīvo nevainojamu dzīvi, – kā ir ar Gara liecību? Kā ir ar sirdi? Vai pazīsti Dievu tik cieši, ka uzrunā Viņu: “Aba, mīļais Tēvs!” Tas ir svarīgākais.

Redzi! Kristīgā dzīvē galvenais ir, lai tava sirds būtu tuvu pie Dieva Kristū, draudzīgā kopībā un vienībā ar Viņu! Jā, tā ir visas kristietības sirds un dzīvība. Tā ir atjaunotā paradīzes dzīve, ko cilvēks pazaudējis, krītot grēkā, – paļāvīgo dievbērnības garu, kas pievērsts Dievam un runā ar Viņu – kā bērns runā ar savu Tēvu.

Vai arī tev ir paļāvīgais dievbērnības gars? Nepamet šo jautājumu, pirms neesi ticis skaidrībā. Dievbērnības gars ir visas garīgās dzīves sirds, no kā izriet viss labais. Bez šī gara viss paliek auksts un miris, nespēcīgs un verdzisks. Kāds gan ir labums no visa garīguma, ja neesi mierā un tuvās attiecībās ar Dievu? Kristus ir skaidri sacījis, ka visas labās lietas neko nelīdzēs mūsu glābšanai, ja nebūsim iepazinuši Viņu.

Tieši šīs tuvās attiecības ar Glābēju ir visas kristīgās ticības spēks, gan lai darītu labus darbus, gan lai panestu ciešanas. Tas ir avots svētai un Dievam tīkamai dzīvei. Cik gan vāja, smagnēja, negribīga un nespēcīga ir kristīga dzīve tajos, kam trūkst ticības pārliecības un kopības ar Dievu! Varbūt viņiem ir daudz labu nolūku, nodomu un apņemšanos, bet no tiem nav nekāda labuma. Tie arvien paliek pasaules verdzībā, tie kalpo saviem grēkiem, un velns tos vada pēc sava prāta. Viņos nav gara.

Dažkārt pat tur, kur cilvēkam ir radusies īsta ticība, bet vēl ir vāja; kur ir izsalkums un izslāpums, bet tas vēl nav apmierināts; vai arī, kur vecākiem kristiešiem zudusi Evaņģēlija drosme un kristietība kļuvusi smagnēja, moralizējoša, – tur arvien valda nespēks un grēka verdzība, cilvēks ir vājš, kūtrs un kā bez dzīvības, ticības apliecināšana apklust, lūgšana kļūst mazdūšīga, bet sirds auksta un tukša.

Kad sirdij nav šo dārgumu, kas to piepilda, kad tai nav Drauga pāri visiem draugiem, tad sirds drīz vien atkal izslāpst pēc grēkiem un nīcības. Vēl daudz lielākā mērā tas attiecas uz dvēseli, kas nav baudījusi ticību, bet atrodas grēka verdzības jūgā.

Un otrādi. Kad dvēsele ir iemantojusi priecīgu pārliecību par apžēlošanu Dieva priekšā un atrodas tuvā kopībā ar Glābēju, – kas gan tā ir par brīnišķīgu dzīvi, spēku un labprātību, slavēšanu un godāšanu, un cilvēks tūlīt bēg no pasaules netaisnības!

Par to runāja Kristus, sacīdams: “Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ.15:4–5). Un Jānis saka: “Un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4). Un apustulis pravietis saka: “Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums” (Neh.8:10).

Tādēļ ir tik svarīgi iegūt pārliecību par Dieva žēlastību un būt ciešā vienībā ar Pestītāju, lai saņemtu spēku svēttapšanai, ticības apliecināšanai, pasaules atmešanai, kā arī pacietībai un izturībai ciešanās! Jā, cik gan svarīgi un nepieciešami ir saglabāt īstu bērna paļāvību, ko apustulis dēvē par dievbērnības garu, kas sauc: “Aba, mīļais Tēvs” (Rom.8:15), un paturēt to kā vērtīgāko dārgakmeni un savu acuraugu.

Vai ikvienam no mums nevajadzētu apstāties un pajautāt sev Dieva priekšā: vai man ir dievbērnības gars? Vai Dieva Gars liecina manam garam, ka esmu Dieva bērns?