Jo mīļāks bērns, jo asāka rīkste

Es pats šo mīklu nevaru atrisināt un atbildēt, kādēļ nelabojamiem neliešiem izdodas pieredzēt vieglas dienas, ilgu laiku dzīvot bezrūpībā, pēc sirds patikas, un Dievs tiem dod mantu, varu, miesas veselību, skaistus bērnus.

Turpretī krietni, dievbijīgi cilvēki, kas ir gudri un apgaismoti, visu mūžu dzīvo lielās bēdās, briesmās, bailēs un trūkumā. Daļa no viņiem pat nomirst briesmīgā nāvē.

Bet Dievs rīkojas kā labs tēvs, kas vēlas audzināt savu dēlu Dieva atziņā, bijībā, īstā ticībā un godājamos tikumos, tā, lai dēls kļūtu par viņa mierinājumu un prieku, par mantinieku, kas saņems visus viņa dārgumus, visu, kas tēvam pieder. Tādēļ tēvs dēlu pārmāca un soda biežāk nekā kalpu.

Tā radies arī sakāmvārds: jo mīļāks bērns, jo asāka rīkste.

Jā, nepaklausīgu kalpu viņš kādu laiku atstāj nesodītu, izlikdamies, ka nemana viņa nekaunību, bet pie sevis domādams: ilgi gan tu tā neturpināsi, kundziņ! Kad laiks ir pienācis, viņš kalpu pliku un nabagu padzen no sava nama.