Jēzus vara palīdzēt vētrā un briesmās

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam jūs esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?” [Mt.8:23-27]

Daudzkārt, dzīvojot šai pasaulē, cilvēki jūtas it kā būtu Dieva atstāti un pamesti. Tie jautā, kur tad ir Dieva palīdzība un mīlestība… Pasaulē notiek tik daudz kas, ko nespējam izskaidrot. Un nereti dzīve mēdz būt tik nežēlīga pret mums un tā mums nemaz nešķiet rožu dārzs. Šādas izjūtas pārņem ne tikai neticīgus cilvēkus, bet arī ticīgus, kad tiem uz Dievu ir jāsauc kādēļ Tu apslēp no mums savu vaigu un aizmirsti mūsu bēdas un ciešanas? Un cilvēkam tā vien šķiet, ka viņš ir atstāts kādu nezināmu spēku varā, kuriem nav nekāda sakara ar Dievu. Notiek vētras un dabas katastrofas. Izceļas kari vai kāds cits cilvēku izraisīts ļaunums. Daudzi varbūt dzīvo bez darba un nabadzībā. Citiem ir kāda smaga slimība vai jūtams nāves tuvums. – Ko Dievs par visu to domā? Vai Dievs redz mūsu raizes un rūpes? Vai varbūt Viņš ir iemidzis? – tie ir spontāni cilvēka jautājumi.

Atbildi uz šādiem jautājumiem mēs lasām šīsdienas Evaņģēlijā. Atbilde ir atrodama pašā Jēzus personā. Viņam ir vara palīdzēt vētrās un briesmās. Un tas attiecas ne tikai uz apustuļiem, kas toreiz bija kopā ar Viņu, bet gan uz visiem kristiešiem visos laikos un visās vietās. Jo Jēzus, būdams patiess Dievs, ir apsolījis savu klātbūtni un palīdzību visiem, kas uz Viņu paļaujas.

Mēs lasījām par to, kas toreiz notika uz Galilejas ezera. Jēzus ar saviem mācekļiem laivā devās pāri Galilejas ezeram (ko vietējie mēdza saukt arī par jūru). Kuģot pa šo ezeru bija diezgan bīstami. Galilejas ezers atrodas augstu kalnu ielokā, dziļi Jardānas ielejā. Pat pašā vasaras svelmē apkārtējo kalnu smailes ir klātas ar sniegu. Un nereti šai vietā mēdza gadīties tā, ka stipras vēja brāzmas kaukdamas nāca lejup no ledus aukstajām virsotnēm un pēkšņi sacēlās ezerā īsta vētra. Dažu minūšu laikā rāmais ezers varēja pārvērsties trakojošā mutulī, kur mazajās zvejnieku laiviņās cilvēki izmisīgi cīnījās par savu dzīvību.

Tieši tā arī notika tajā vakarā, kad Jēzus ar mācekļiem devās šajā ceļojumā. Pēkšņi sacēlās liela vētra, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Jēzus – pārguris pēc grūtās dienas – stūres galā uz spilvena mierīgi gulēja. Visu dienu Viņš bija sludinājis un mācījis ļaudis, un nu Viņš bija noguris un vēlējās atpūsties. Kad mācekļi redzēja nogurušo un guļošo Jēzu un kad redzēja vētras saceltos viļņus un ūdens pilno laivu, – viņu ticība sašķobījās. Vētra bija sacēlusies ne tikai ārēji. Baiļu un neticības viļņi bija pārņēmuši arī mācekļu sirdis.

Jēzus mācekļi visu laiku bija sekojuši Jēzum un redzējuši visus Viņa brīnumu darbus, kā arī dzirdējuši Viņa mācības, un viņi bija kļuvuši ticīgi. Mācekļi zināja, ka Jēzus vārdi un darbi bija vareni, un nu viņiem bija iespēja apliecināt savu ticību, paļaujoties uz Jēzu šajā brīdī kā uz savu drošo klinti. Taču te izrādījās, ka mācekļu ticība nav nemaz tik liela un stipra, lai uzticētos Viņam īstās briesmās. No vienas puses viņi bija ticīgi, bet no otras puses viņi rīkojās kā mazticīgi vai pat neticīgi… Tāpat tas notiek ar mums visiem. Kamēr mums iet labi un dzīvē viss rit gludi, mēs droši ticam un paļaujamies uz Dievu. Taču, kad nāk bēdas, nelaimes un vajāšanas, mēs izmistam un rīkojamies kā neticīgi, mēs ticībā nepaļaujamies uz Dievu, bet meklējam palīdzību visur citur, kur vien varam iedomāties, tikai ne pie Dieva. Un tā ir visīstākā neticība, kuru Jēzus pārmet saviem mācekļiem: Kur ir jūsu ticība, jūs mazticīgie?

Daudzi sacīs: Šaubas, neticība kas tad tie par grēkiem? Bet patiesībā, ja ieklausāmies Bībeles vēsti, tad redzam, ka neticība ir visu grēku sakne tas ir grēks pret 1. bausli (Es esmu Dievs Tavs Kungs, tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā), tas ir grēks, kas šķir mūs no Dieva, no Kristus, no pestīšanas, no mūžīgās dzīvības un ved mūs pazušanā. Tāpēc Jēzus tik asi nosoda neticību.

Tomēr tajā pašā laikā Jēzus nenoraidīja šo mazticības saucienu: Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam! Viņš piecēlās, apsauca jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Šajos vārdos mēs varam gūt iepriecinājumu, ka Jēzus labprāt grib mums palīdzēt un Viņam ir vara mums palīdzēt. Ar savu brīnumu Viņš grib vairot mums ticību un paļāvību Viņa mīlestībai. Šis notikums no jauna mums apliecina, ka Kristum rūp savu mācekļu liktenis Viņš dara mums labu, Viņš vēl mums labu un Viņš pats ir labs bez jebkādām iebildēm. Vienīgā iebilde ir neticība.

Ar šo notikumu mācekļu ticība tiek pārbaudīta un norūdīta. Tas pats attiecas arī uz mums. Visas mūsu dzīves vētras un sarežģījumi nav bezjēdzīgi, bet caur tiem Dievs grib mūs stiprināt un norūdīt, lai mēs varētu uzvarēt visas šaubas un neticību ar Kristībā mums doto žēlastību.

Un tas ir neizbēgami, ka, dzīvojot kristīgu dzīvi, mēs noteikti varam sagaidīt dažādas vētras dzīvē. Kādēļ tā? Tas ir tādēļ, ka velns nevar paciest Kristu un Viņa ticīgos un savā ļaunumā cenšas tiem uzbrukt kad un kā vien iespējams. Neviens cits nevar pretoties šim briesmīgajam ienaidniekam kā vienīgi Kristus. Kad Viņš saka savu visuvareno vārdu: Klusu, paliec mierā! – tikai tad apklust visi Dievam pretnieciskie spēki un iestājas miers. Tikai, paliekot ticībā Kristum, Viņa Baznīcā, mēs esam pasargāti no velna ļaunprātībām. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs. (Ps.46.)

Ja gribam būt kristieši, tad mums ir jāņem vērā, ka varam sastapties ar dažādām velna radītām vētrām un ka reiz mums jāiet cauri nāves ēnas ielejai. Par to lasām arī 42. psalmā: Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pār manu galvu. Mums kā Dieva ļaudīm ir jābūt gataviem lieliem pārbaudījumiem un garīgiem kārdinājumiem. Un dažkārt šajos pārbaudījumos mums var izlikties, ka tas Kungs ir iemidzis vai pat pametis savus ļaudis. Tomēr mēs vienmēr varam būt droši par to, ko saka Raksti, ka mūsu Dievs nesnauž un neguļ. Lai arī daudzkārt liekas, ka Baznīca ir maza un vāja, kristieši pārlieku grēcīgi un Kristum šai pasaulē nav nekādas teikšanas, tomēr reiz mēs pieredzēsim to, ka Kristus teiks savu pēdējo vārdu pagodinās savu svēto Draudzi pie sava godības troņa un sodīs tos, kas noraidījuši Dieva dāvāto glābšanu.

Šī Rakstu vieta mums māca, ka mūsu grēki un dzīves problēmas ir tā vētra, kurā velns grib noslīcināt mūsu ticību, bet, tveroties pie Dieva, šī vētra norimst un iestājas miers. Šis miers pie mums nāk no Kristus Evaņģēlija, kad mūsu ausis dzird grēku piedošanas vēsti un kad ēdam un dzeram Kristus miesu un asinis. Tā Dievs mums dod savu mieru un apklusina grēka vētru mūsu sirdīs. Tā pats Kristus nāk šodien pie mums, mierina mūsu sirdi un iemājo tajā, un vērš visu ļaunu, kas notiek mūsu dzīvēs, par labu. Visas lietas taču ir Viņa ziņā, un Viņam pieder pēdējais vārds.

Āmen.