Jēzus kā Metaforisks Teologs
Kopš vismaz IV pirms Kristus dzimšanas, Rietumu prāts savu domāšanu veic konceptos. Vairumā gadījumu mēs iesākam ar idejām un tad dažkārt ilustrējam ideju ar līdzību. Konceptuāla valoda ir primāra, līdzības ir sekundāras. Ja cilvēks var saprast idejas un konceptus bez līdzībām, tad vēl jo labāk. Arī teoloģiskā domāšana tiek veidota vienu konceptu pievienojot otram konceptam ar loģikas palīdzību. Šādā gadījumā katra laika filozofija bieži ir kļuvusi par teoloģiskā materiāla struktūru jeb rāmi. Piemēram, agrīnajos kristietības pastāvēšanas gados, teoloģiskā domāšana norisinājās Platonisma terminos un rāmjos, viduslaikos – Aristotelisma rāmjos. Mēs varam pateikties cilvēkiem, kuri cīnījās ar dominējošām filozofiskām sistēmām un kuri tās lietoja kā ceļus evaņģēlijam. Taču ir cits veids kā “taisīt teoloģiju”.
Tuvos Austrumos nozīmi rada ar līdzības vai metaforas, dramatiskas darbības palīdzību. Primārā valoda ir līdzību valoda un sekundārā valoda ir konceptuālā līdzības interpretācija, kura bibliskā literatūrā bieži dota blakus līdzībai. Piemēram, Jes.55:8-9:
- Jo manas domas nav jūsu domas,
- un jūsu ceļi nav Mani ceļi.
- Cik augstākas debesis ir pār zemi,
tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem,
Manas domas pār jūsu domām.
- un jūsu ceļi nav Mani ceļi.
Otrs piemērs:
- Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts,
- Viņš padevās un neatdarīja savu muti,
- kā jērs, ko ved nokaušanai,
un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā,
tā Viņš apklusa
- kā jērs, ko ved nokaušanai,
un neatdarīja savu muti.
- Viņš padevās un neatdarīja savu muti,
- Tātad Rietumos domāšana ir šāda:
- koncepts + ilustrācija
- Turpretim Tuvos Austrumos:
- līdzība + konceptuāla interpretācija
Atkal līdzība atrodas centrā un ir ietverta konceptos, kuri palīdz saprast līdzības nozīmi.
Metafora vienmēr pasaka vairāk nekā koncepti un idejas. Konceptuālā, interpretējošā valoda ir svarīga, taču, otršķirīga. Koncepti, kuri ietver kādu līdzību Bībelē skar tikai daļu no līdzības. Varētu prasīt: “Kas ir lielāks – apelsīns, vai izspiestā sula no apelsīna?” Bibliskās līdzības var tik “izspiestas”, taču līdzība vienmēt būs kaut kas lielāks par “izspiestām” koncepcijām. Piemēram, neviens ideju saraksts nespēs pilnībā satvert metaforas “dzimis no Dieva” dziļāko nozīmi.
Svarīgi ievērot, ka Bibliskie autori/runātāji bieži grib komunicēt ne tikai, ko viņi domā, bet arī ko viņi jūt. Rietumu pasaulē jūtas parasti tiek uztvertas kā šķērslis patiesības nodošanai, pat patiesības sagrozītājs. Savukārt, Tuvos Austrumos patiesība nav padarījusi savu, ja tā neiedarbojas arī uz jūtām. Tādējādi, pārdomāt to, kā cilvēki līdzībās jūtas, ir ļoti svarīgi, lai saprastu nozīmi, kuru grib radīt šī līdzība.
Rietumu teoloģijā ir teiciens Theologia parabolica non est theologia argumentative. Rietumos teologi bieži domā apmēram šādi: Pāvils ir pirmais nopietnais teologs, turpretim Jēzus ir stāstu un līdzību stāstītājs vai mīlestības piemērs. No šāda viedokļa Jēzus nebija veikls, intelektuāls teologs, kāds bija Pāvils, bet tikai perfekts mīlestības piemērs un labu stāstu stāstītājs, Pāvila teoloģijas labākais ētiskais paraugs. Ja tiek pieņemts, ka Jēzus bija neizglītots jauns cilvēks, kurš stāstīja stāstus bērniem un zvejnieku tautai, tad tās jau ir lēcas, kuras Bībeles teksta lasītājs uzliek sev uz acīm, un kuras noteikti iespaidos teksta izpratni. Turpretim, ja Jēzus bija pirmais prāts Jaunajā Derībā [Pāvils tikai otrais], ja Viņa līdzības uztver kā nopietnu teoloģiju, kuras tika piedāvātas galvenokārt tā laika intelektuāļiem, tad ar pavisam citām lēcām lasītājs tuvojas Jaunās Derības tekstam.
Ieskaties