:: e – BAZNICA ::

Izglābšanās no verdzības jūga

“Jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus.” [1.Kor.5:7]

Israēla bērni cieta smagu un nepanesamu verdzības jūgu. No Ēģiptes vergu nama pie Tā Kunga cēlās nemitīgas lūgšanas par bēdām un postu, no kura neviens viņus nespēja izglābt. Faraons un viņa armija bija pārāk vareni. Pirms Mozus parādīšanās viņu verdzības posts vēl nebija sasniedzis savu kulmināciju.

Taču, kad Mozus sāka aicināt tautu pamest verdzības zemi un sacīja faraonam: “Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid manu tautu!” [2.Moz.5:1] – tieši tad verdzība un tirānija kļuva pavisam briesmīga. Tauta gauži raudāja, vaimanāja un sūdzējās par Mozu, kas ar saviem vārdiem bija izaicinājis faraonu padarīt jūgu vēl smagāku, – tik ļoti bezcerīga izskatījās viņu izglābšanās no Ēģiptes verdzības. Un tieši šai brīdī iestājās Tā Kunga stunda.

Kā notika viņu izglābšana? Tā notika, pateicoties vienīgi Dieva visvarenajam brīnumam. Tumšā un briesmīgā naktī Tas Kungs atrieba Savas tautas apspiedējus, nokaujot visus Ēģiptes pirmdzimtos. Un tikai Pashā jēra asinis izglāba apspiestos ļaudis no taisnā Atriebēja zobena.

Vai tas brīnišķīgi neattēlo visas pasaules glābšanu Jēzū Kristū? Vai arī mums nav jāsvin lielā izglābšana? Iepriekš aprakstītais ir tikai vāja atblāzma no lielās glābšanas, kas notika Jēzus nāvē. Pārdomāsim to! Grēkākrišanas dēļ visa pasaule nonāca velna varā. Dieva tēls un brīvā griba bija pazaudēta! Cilvēks kļuva par vergu pazemes faraonam [tumsas kungam], tā valdībām un varām, kas pēc savas gribas vada cilvēku pēc viņa kārībām un maldiem. Visa cilvēce cieta un nopūtās šai verdzībā.

Tomēr cilvēki pilnībā neaptvēra savu postu, iekams nāca bauslība un skaidrāk par sirdsapziņu runāja par Dieva prasībām. Tad sirdsapziņas posts kļuva patiešām dziļš. Ne burts, ne rakstu gals no Dieva svētās bauslības nevarēja tikt atcelts, un neatceļamais bauslības spriedums skanēja, ka jāmirst visiem, kas grēkojuši, un ka nav neviena taisna, it neviena. Tas bija neizsakāms un vispārējs posts.

Bet tad lielais un mīlestības pilnais Dievs apžēlojās. Viņš nevarēja pieļaut, ka Viņa tēls un bērns – cilvēks, ko Viņš radījis, iet mūžīgā pazušanā. “Bet, kad laiks bija piepildīts, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība” [Gal.4:4-5].

Tie bija viņi, par kuriem praviešu Gars bija tik līksmi dziedājis: viņi “priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā.. Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis kā Midiāna laikā” [Jes.9:2-3]. “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls” [Jes.9:5]. Redziet, kā Tā Kunga Gars skatās atpakaļ uz Israēla verdzības jūgu Ēģiptē, kad Viņš runāja par “viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti”. Un te Viņš runā arī par Kristus pestīšanas darbu visas pasaules labā.

Kā tas izteikts Jaunajā Derībā? Vēstulē ebrejiem [2:14-15] sacīts: “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.” Vēstulē galatiešiem 3:13 ir teikts: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka.” Tālāk Vēstulē efeziešiem 1:7 rakstīts: “Viņā [Kristū] mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības.”

Tā Kunga Gars ir īpaši pieminējis verdzību un apspiedējus, no kuriem Kristus mūs izglābis. Viņš piemin grēku, bauslības lāstu un velnu. Beidzot Tas Kungs runā arī par pēdējo ienaidnieku, nāvi, un saka: “Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” [Hoz.13:14].

Tie ir patiesi vareni un majestātiski draudi mūsu ienaidniekam! Ak, mūžīgā, cildināmā mīlestība! Mūžīgais, cildināmais mierinājums mūsu nabaga grēcīgajām sirdīm! Te ir mūsu Pashā, mūsu lielā un mūžīgā glābšana! Visas pasaules grēks – visu cilvēku grēka verdzība un bezdievība no Ādama līdz pēdējam cilvēkam pasaulē – tika likts uz šķīsto Dieva Jēru, un šī nepanesamā nasta Viņu tā nospieda, ka Viņš svīda asins sviedrus.

Viņš nopūšas un lūdz, Viņš padodas kā kaujamais jērs, bet Viņš uzticīgi iet šo ceļu līdz galam. Viss bauslības lāsts, visi tās draudi un viss sods par grēku bija uzlikts Viņam, tā ka Viņš kļuva par lāstu mūsu vietā. Bet līdz ar to Viņš izglāba mūs no bauslības lāsta, lai mēs varētu iemantot svētību. Tavā priekšā cilvēki līksmosies, jo Tu esi salauzis nastas jūgu, viņu iejūgu un dzinēja rīksti. Beigu beigās arī grēka alga – nāve – nāca, uzbruka un nogalināja Mūžīgo Dzīvību, bet līdz ar to pati tika aprīta uzvarā. Tā Dievs pazudināja viņu, kam bija nāves vara, proti, velnu, un izglāba mūs, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bijām padoti verdzībai. Tas ir mūsu Lieldienu prieks, un tā ir mūsu uzvaras dziesma: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? .. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” [1.Kor.15:55, 57].