196. Par kādu cenu Kristus tevi izpirka?


IV adventes svētdienā

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. [Jņ.1:19-28]

Lai gan Herods Jāni Kristītāju turēja cietumā kā noziedznieku, Dieva acīs Jānis bija krietns un uzticams vīrs – nelokāmi patiess, tāds, kurš nicina šīs pasaules godību. Tādēļ Dievs viņu bija izvēlējis par galveno liecinieku sava Dēla atnākšanai, izceļot Kristītāju visu pārējo praviešu vidū. Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām Jēzus liecību par Jāni Kristītāju. Ir tikai pašsaprotami, ka Svētais Gars mudinājis apustuli Jāni, Jāņa Kristītāja liecību par Jēzu ir ievietot sava evaņģēlija pirmajā nodaļā. Tikpat saprotama ir arī baznīcas tēvu izvēle par šo evaņģēlija tekstu sprediķot tieši pirms pašām Kristus dzimšanas svētku svinībām. Tā baznīcai katru gadu no jauna pats diženākais pravietis apliecina, ka Kristus ir atnācis.

Jāņa Kristītāja liecībai ir ne tikai garīga, bet arī juridiska un vēsturiska nozīme, jo tā tika sniegta īpašai priesteru un levītu delegācijai, kuru „jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa”, un to pierakstījis viens no Kristītāja mācekļiem, vēlākais apustulis Jānis. (1.Jņ.1:19)

„Jūdi no Jeruzālemes”, kas sūtīja šo delegāciju, nebija parasti Jeruzālemes iedzīvotāji, bet jūdu augstākā tiesa – Sinedrijs. Tā bija ebreju pašpārvaldes augstākā institūcija, kuras pilnvaras gan ierobežoja Romas okupācijas vara, tomēr Sinedrija lēmumi reliģiskos jautājumos tika respektēti. Sinedrija galvenais uzdevums bija pārraudzīt jūdu reliģisko dzīvi, jo sevišķi – sargāt jūdu tautu no viltus praviešiem. Pildot šo uzdevumu, Sinedrijs nosūtīja oficiālu delegāciju pie Jāņa Kristītāja, kurš nesen bija uzsācis aktīvu darbību tuksnešainajā Jordānas upes augšteces rajonā, satraucot Jeruzālemes un Jūdejas iedzīvotājus. Tautā izplatījās baumas, ka ir atnācis sen gaidītais jūdu Kristus (Mt.3:5). Delegācijas sastāvā ietilpa tempļa priesteri, kurus kā sargi pavadīja zemākie tempļa kalpotāji levīti, bet farizeji, acīmredzot neuzticēdamies priesteriem, bija nosūtījuši vēl paši savus īpaši izraudzītus pārstāvjus (Jņ.1:19; Jņ.1:24). Evaņģēlista Jāņa vārdi, kas ievada šā notikuma atstāstu – „Šī ir Jāņa liecība” – norāda, ka Kristītāja liecība arī pašam evaņģēlistam ir bijusi ļoti nozīmīga (Jņ.1:19).

Un tā, sekojot Jāņa stāstījumam, mēs varam stādīties priekšā, kā iespaidīgā delegācija tuvojas vietai, kur Jānis kristīja tuksnešainajos Jūdejas apgabalos pie Betānijas, viņpus Jordānas (Jņ.1:28), kā ļaudis godbijīgi pašķiras, dodot valdības vīru sūtņiem ceļu, kā Jānis apklust un uzmanīgi pievēršas svarīgajiem viesiem. Vēsturiskas intereses labad jāpiebilst, ka visticamākais šā notikuma gads bijis 780. gads pēc Romas dibināšanas, jeb 27.gads pēc Kristus dzimšanas.

Tiklīdz delegācija sasniedz Jāni, tā bez liekas vilcināšanās seko jautājumi: “Kas tu esi?” (Jņ.1:19). Jautājums ir strups, tiešs un lakonisks. Tieši tāds, kādu varam sagaidīt no aizdomu māktas izmeklētāju grupas. Jautājumā gan nav jaušama negatīva attieksme, bet tas vienkārši ir tiešs, juridiski tehnisks jautājums, ar kuru iesākas oficiāla nopratināšana. Labi apzinoties jautājuma būtību, Jānis tūdaļ noliedz jebkuras pretenzijas, ka viņš pats varētu būt Kristus. Tikpat īsi un lakoniski, cik īss un lakonisks bija jautājums, Jānis atbild: „Es neesmu Kristus.” (Jņ.1:20) „Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” – seko nākošais pratinātāju jautājums. Šis jautājums sakņojas pēdējos Vecās Derības vārdos, kur apsolīts, ka pirms Mesijas nākšanas Dievs Viņam sūtīs īpašu priekšvēstnesi – pravieti Ēliju (Mal.3:23). Lai gan Jānis bija šis priekšvēstnesis, kas nāca Ēlijas garā, tomēr viņš atbild: „Es tas neesmu.” (Jņ.1:21) Jāņa noliegums ir saistīts ar veidu, kādā farizeji uzdod šo jautājumu, proti, viņi pieņem, ka Ēlijas atgriešanās jāsaprot burtiskā nozīmē, tieši kā izcilā jūdu pravieša fiziska atgriešanās šeit uz zemes. Tādēļ atbildēdams uz šo jautājumu pēc tā satura, Jānis saka: „Nē!” Bez vilcināšanās seko nākamais jautājums: „Vai tu esi gaidāmies pravietis?” (Jņ.1:21). Arī šis jautājums bija radies pārpratuma rezultātā. Proti, Mozus bija apsolījis, ka Dievs dos jūdu tautai pravieti, lielāku par viņu (5.Moz.18:15). Ar šo pravieti Mozus bija domājis pašu Kristu, bet jūdi viņa vārdus bija pārpratuši un gaidīja kādu īpašu pravieti, kurš ievadīs jaunu laikmetu. Tādēļ Jānis arī uz šo jautājumu atbild noliedzoši: „Nē.” (Jņ.1:21) Līdzīgi vēlāk rīkojās arī pats Jēzus, kurš sevi parasti sauca par Cilvēka Dēlu, bet nelietoja vārdu Kristus, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, jo jūdu izpratne par Kristu bija kļuvusi neskaidra un pat izkropļota. Šādu priekšstatu dēļ arī Jānis nevar pieņemt Ēlijas vārdu, jo viņš burtiskā nozīmē nav Vecās Derības Ēlija, bet gan nāk Ēlijas garā. Tāpat viņš arī noliedz, ka būtu gaidāmais pravietis, par kuru bija runājis Mozus, jo Mozus bija runājis par pašu Kristu.

Nedaudz samulsuši priesteru delegācijas vīri turpina izjautāt Jāni Kristītāju: „Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” (Jņ.1:22) Arī šoreiz Jānis nekavējas ar tiešu atbildi: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisiet Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja sacījis.” (Jņ.1: 3) Attiecinādams uz sevi diženā Vecās Derības pravieša Jesajas vārdus, Jānis apliecina, ka viņš ir tiešs Kristus priekšvēstnesis, vienlaicīgi uzsvērdams, ka viņa paša persona ir maznozīmīga.

Līdz ar to oficiālās delegācijas jautājumi ir izsmelti un savus jautājumus tagad var uzdot farizeju pārstāvji. Farizeji bija dedzīgi likuma burta kalpi, tādēļ viņi neinteresējas par jautājuma būtību, bet tūdaļ sāk runāt par likumiem un tiesībām. Jāņa vārdu patiesais saturs viņus interesē maz. Daudz vairāk tie satraucas par iespējamo likuma pārkāpumu: „Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” (Jņ.1:24) Citiem vārdiem – kas tev devis tādas tiesības? Šādi farizeji pauž arī savu nepatiku pret Jāņa Kristību vispār, jo Jānis kristīja grēciniekus, bet farizeji sevi jau uzskatīja par šķīstiem, viņiem šāda Kristība šķita pilnīgi nevajadzīga.

Arī šoreiz Jānis atbild uz jautājumu pēc būtības. Viņš negrasās iedziļināties juridiskās detaļās, bet saka to, kas ir pats svarīgākais: Lai gan man nav cilvēku izsniegtas atļaujas, es tomēr kristīju ar ūdeni, jo man ir atļauja no kāda cita, proti, paša Dieva. Jūs Viņa sūtīto Kristu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja jūs būtu pazinuši Viņu, vai vēlētos Viņu iepazīt, jūs nevaicātu, kas man devis tiesības kristīt, bet paši būtu nākuši pie manis kristīties. Mana kristība ir saistīta ar Viņa nākšanu, un Nācējs ir tik liels, ka es neesmu cienīgs pat atraisīt Viņa kurpju siksnas (1.Jņ.1:26-27). Ar šiem vārdiem Jānis oficiāli un publiski apliecina, ka Vecajā Derībā apsolītais un praviešu sludinātais Kristus ir atnācis. Neraugieties nākotnē, Viņu vairs nav jāgaida. Viņš ir jau klāt un mīt mūsu, tas ir, jūdu tautas vidū. Tādēļ, ka jūs Viņu nepazīstat, es esmu nācis, lai jums Viņu parādītu. Tā Kristītājs vada savus klausītājus pie Kristus, lai tie saņemtu ticību un grēku piedošanu. Jāņa liecība tika sniegta laikā, kad velns kārdināja Jēzu tuksnesī, tātad tieši pirms Jēzus publiskās darbības sākuma. Tai bija izteikti oficiāls juridisks raksturs.

Tāpat kā toreiz Jēzus nāca jūdu tautas vidū cilvēka miesā, tā Viņš tagad nāk mūsu vidū sludinātajā Vārdā un sakramentā. Tādējādi Jāņa Kristītāja vārdi arī mūs šodien brīdina no farizeju akluma un māca ar ticības acīm Vārdā un Sakramentā saskatīt atnākušo Kristu. Cilvēka grēcīgā daba ir tāda, ka tā Jēzu nepazīst, ne tad, kad Viņš stāvēja jūdu tautas vidū, ne tad, kad Viņš tiek sludināts no kanceles un nāk pie mums Sakramentā. Tāpat kā toreiz Jāņa vēsts par atnākušo Kristu skan tuksnesī. Tas ir, tā nav savienojama ne ar ko, kas nāk no šīs pasaules. Tā nevar papildināt cilvēka gudrību, tā nav savienojama ar zinātni, psiholoģiju, filozofiju vai citām reliģijām. Tā padara pašu cilvēku par tuksnesi, par garā nabagu un māca tam klausīties saucēja balsī, kas vēsta par atnākušo Glābēju. Kur šī vēsts tiek dzirdēta un uzklausīta, tā nes augļus un padara tuksnesi par auglīgu oāzi. Tur šajā oāzē, ko sauc par kristiešiem jeb kristīgo baznīcu, ir dzīvības ūdens papilnam, tur viss plaukst, zied, zeļ un cauru gadu nes bagātīgus augļus. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.