Interesanti skaitļi par kristietību
Noklausies šo e-publikācijuPētniecības institūts “Pew Research Center” ir apkopojis interesantus faktus par kristietību un darījis tos zināmus plašākai auditorijai.
Saskaņā ar pētnieku rīcībā esošo informāciju, patlaban uz planētas Zeme dzīvojot apmēram 2,2 miljardi kristiešu, no kuriem puse jeb 1,1 miljardi esot katoļi.
Vislielākais Romas katoļu baznīcai piederīgo iedzīvotāju skaits atrodams Brazīlijā, kur, kā tiek lēsts, katoļticīgo skaits pārsniedzot 130 miljonus un kopā ar pārējo kristiešu konfesiju sekotājiem esot kļuvusi par otru kristīgāko pasaiules valsti. Tai seko Meksika ar nepilniem 100 miljoniem Romas katoļu un Filipīnas ar nedaudz vairāk par 75 miljoniem Romas pāvesta sekotāju.
Otrais izplatītākais kristiešu novirziens pasaulē ir protestanti, kuriem pieder apmēram 800 miljoni sekotāju. Gandrīz 160 miljoni protestantu dzīvo viskristīgākajā zemē – Amerikas Savienotajās Valstīs, aptuveni 60 miljoni protestantu mitinās Āfrikas valstī ar vislielāko iedzīvotāju skaitu – Nigērijā un 57 miljoni sociālistiskajā Ķīnas Tautas Republikā.
Trešā no lielajām kristīgajām konfesijām esot pareizticība ar aptuveni 300 miljoniem sekotāju, no kuriem vairāk nekā trešā daļa jeb 101 miljoni dzīvojot Krievijā. Etiopijā un Ukrainā esot attiecīgi 36 un 35 miljoni pareizticīgo.
Pēdējā gadsimta laikā kristiešu skaits pasaulē ir trīskāršojies, taču ņemot vēra vispārējo iedzīvotāju pieauguma, tas nav atstājis nekādu kristietības īpatsvaru – kristieši joprojām esot trešā daļa no visiem ļaudīm.
Ceturtā daļa jeb 550 miljoni no visiem kristiešiem pašreiz dzīvojot tieši Eiropā, savukārt pirms simts gadiem gandrīz divas trešdaļas no 612 miljoniem pasaules kristiešu bija eiropieši.
Nez kāpēc tā it kā viskristīgākā ir arī vissātaniskākā?
Tāpēc, ka kristietība neder kā pamats kultūrai (links)
Vairāk nekā tūkstoš gadus derēja!
Tagad nepilnus simts vairs neder?
T.s.”mūsdienu cilvēka” lepnības fenomens kristīgā izpildījumā.
Principā, būtiskākās problēmas ar x-tīgo baznīcu uzskatāmi sākās (jau 300+ gadus pēc Jēzus), līdz ar Konstantīna labās gribas izpausmi, aizliedzot visas citas reliģijas un piešķirot kristietībai vienīgās oficiālās reliģijas statusu valstī.
Ja pirms tam baznīcēniem vietumis arī bija sava veida problēmas mācības jomā, tad pārliekot t.s. jaunās mīklas pikuci vecajā arbā, tas neglābjami tika vecā ierauga samaitāts (jeb no otras puses skatoties, viss daudz maz vienmērīgi-pareizā veidā saraudzēts)
Zināms, ne visi iesaistījās šinī labi-domātajā avantūrā; Skaidrs, ka arī tajā laikā bija šķeltnieki, kuri nošķīrās no šādām ārēji svētām (un tomēr būtībā bezdievīgām) sadraudzībām. Tie muka prom, dzīvoja alās un gudrību meklēja Rakstos nevis cilvēku tradīcijās.
ehh.. luteranis, kam es tev to stāstu?
vai tevi kas patiesi interesē?
Eh, šito baznīcvēstures versiju parasti bīda protestantisma radikālais gals un, vēl radikālāk, Jehovas liecinieki.
Bet, patiesībā, problēmas baznīcā sākās jau ar tās nodibināšanos
(kā par to liecina apustuļa Pāvila vēstules) un beigsies ar brīdi,
kad baznīca vairs nebūs nepieciešama, vai ne.
kāpēc ceļš ir šaurs (kā stāv rakstīts Mt. 7:14 ) un maz ir kas to staigā?
– – –
lai nošķirtu skaidro mācību no maldiem ir vajadzīgs tik maz (un tomēr to neiespējams iegūt saviem spēkiem), proti pareiza (pestījošā) ticība.
– – –
Es nerunāju par Baznīcas iekšējām problēmām (proti par to, ka nav neviena taisna; ka ticīgie arvien krituši, krīt un kritīs grēkos līdz pat pastarai dienai, un ka Baznīcas robeža iet cauri tavai sirdij; kur vecais cilvēks tevī cīnās par eksistences tiesībām ar jauno… utml).
Es runāju par baznīcas statusa maiņu pasaulē, kad pēkšņi (kādā ‘brīnumainā’ kārtā) tā no “pasaulē vajātās” kļuva par “pasaules vadošo”.
– – –
Manis pēc vari pieskaitīt mani Jehoviešiem, 7tās dienas adventiņiem, galēji radikāliem protestantiem vai pat apvainot par teroristisku kristieti… Ja reiz esi stabils platā ‘drošās reliģijas’ ceļa gājējs… tiešām, kas tev ar mani var būt kopīgs?
Tomēr tādam, kas sevi sauc par kristieti, muļķīgi ir izlikties, ka vella nav, tad jau arī Jēzus netika sātana kārdināts (Mt.4:9). Būtisks jautājums (arī teorētiskam) kristietim ir: vai es esmu Jēzus māceklis / sekotājs.
Redzi, es nebūt nevēršos pret kristietību kā tādu, es priecājos par katru vietu kur Dievu piesauc un Bībeli lieto (jo tur iespējams evaņģēlija gaismai atspīdēt pat par spīti nepareizai mācībai un aplamai sludināšanai). Un es nebūt nepriecājos par tiem, kas sātana kārdinājumus pieņēmuši iet pazušanā (un vēl citus drošina nākt līdzi bezdibenī). Ja es izsmeju kādu, tad ne jau aiz ļauna prieka, ka esmu labāks ar savu izredzētību, bet lai aizvainotais pie spoguļa piegājis un apčamdījis savas ēzeļa ausis, nedusmotu uz spoguli, bet uz to, kas viņam tās piespēlējis.