Godības valstība jau tagad
Lai nāk šī Ķēniņa valstība! To mēs vēlamies un lūdzam svētajā lūgšanā. Tā nav no šīs pasaules, to neaizstāv nekādi cilvēku kara pūļi. Tā nav tā cilvēciskā ķēniņvalsts, kuru dibinot tiek izlietas daudzu cilvēku asinis. Mūsu Ķēniņa Kristus valstība ir dibināta uz Viņa paša asinīm. Cilvēku asinis dibina cilvēciskas valstis. Dieva valstība ir dibināta uz viena cilvēka, kas pats ir Dievs, asinīm.
Jēkabs par vienu sievu kalpoja septiņus gadus un kļuva bagāts. Kristus sūri grūti kalpoja un zaudēja visu jaukumu un izskatu Viņš kļuva nabags un nelaimīgs, cieta par visu cilvēku grēkiem un par visiem cilvēkiem gāja nāvē. Dāvids tika vajāts ilgi no sava ganāmā pulka silītēm līdz viņam apsolītajam ķēniņa tronim, bet Kristus pats gulēja silītē un cieta cilvēku apsmieklu un ņirgas visā dzīves gājumā.
Kristu pieskaitīja ļaundariem, un ļaundaru vidū Viņš tika sists krustā. Viņš nevarēja valdīt, pirms nebija nomiris, Viņa valdnieka scepteris Viņam nāca no krusta, no tās zemes, ko Viņš slacīja ar savām asinīm, lai Viņa pavalstnieki augtu un vairotos kā zāle pēc lietus. Dāvids meklēja apsolīto valstību, bet nemeklēja tās pavalstniekus, bet mūsu Ķēniņš Jēzus nenoguris un nepiekusis pa vienam vien meklē tos, ko Tēvs Viņam piešķīris kā ciešanu algu. Viņš nerēķina, kādu grūtumu, cīniņu, laiku, pacietību tas prasīs, lai atgrieztu kaut vienu pašu pazudušu grēcinieku. Viņš pazīst un sauc katru atrasto grēcinieku vārdā, baro ar savu miesu, dzirdina ar savām asinīm. Viņš dara tos par savas Valstības locekļiem. Tāds ir Dieva valstības Ķēniņš, un tā Viņš valda savā Valstībā! Ak, cik cienīgs Viņš ir, un cik cienījama ir Viņa valstība! Tāpēc lūgsim bez mitas: “Lai nāk Tava valstība pie mums.”
Šī mūsu Ķēniņa valstība ir divkārša tā ir gan žēlastības, gan godības valstība, un mēs lūdzam pēc tām abām. Mēs lūdzam pēc žēlastības valstības, jo Jēzus Kristus valstībā valda žēlastība.
Cilvēks jau no savas dabas tic savai dalībai un tiesai Dieva valstībā, sevi ļoti augstu vērtē un tāpēc pieprasa Dieva labvēlību un algu. Bet, lai ieietu Dieva valstībā, tas viss ir nederīgs. Dieva priekšā nevienam cilvēkam nav ne nopelnu, ne vērtības. Pie šīs pasaules robežām visur vārdi ir “Žēlastības valstība”. Visur Dieva vārds atspīd kā ugunīgs zobens, kura tuvumā visas nelietīgās cilvēku sirdsdomas, visas pašu izgudrotās tiesas un dalības savīst un iznīkst kā trausli ziedi saules svelmē. Tam cilvēkam, kurš kāro pēc Dieva valstības un saskata labumu pats sevī, Dieva svētais vārds uzrāda neskaitāmus viņa grēkus un pārkāpumus. Tur, kur cilvēkam šķita, ka viņš dedzīgi tiecies pēc visa laba, tagad redzami daudzi neizdarīti un aizkavēti darbi, ko Dievs bija licis darīt. Dieva vārds atdara viņa acis, un viņš savos labākajos darbos vairs neredz nekā cita, kā vien savas dvēseles apgānīšanu. Dieva vārds māca savas vērtības vietā ieraudzīt savu necienību, tādēļ cilvēka iedomātā tiesa un dalība izzūd, viņš bauslības gaismā redz, ka visa viņa pašcieņa un pašlepnība ir jāatmet, ka nevienu nedrīkst ienīst.
Cilvēks saprot, ka viņš nestāv vis dievbijīgo un cienīgo rindā, bet atrodas bezdievīgo, pazudināto un nolādēto pulkā. Žēlastības valstībā visa cilvēka paštaisnība iet bojā, un viņam Dieva, sava Kunga, priekšā nepaliek nekas cits, kā vien kliedzoša un brēcoša netaisnība. Kad cilvēkam ap sirdi ir tā un kad viņš bēdīgs un sagrauzts neatrod sevī vairs nekā cita, kā tikai samaitātību, tad ir labi. Pirmais rūgtais solis ceļā uz žēlastības valstību tad ir sperts vārti ir atrasti: nabags, kails, nejauks, akls un tukšs viņš laužas cauri posta dziļumiem, lūgdams pēc tālākas žēlastības. Žēlastība pazemina cilvēku, un žēlastība to atkal paceļ. Liekas, ka žēlastības valstība mūs novedusi pat līdz bojāejai, bet nu uzlec tās saule, un glābiņš un svētība ir zem viņas spārniem. Žēlastība atņem visas mūsu pašu izdomātās tiesības un nopelnus, žēlastība apdāvina mūs ar daudz labākām tiesībām Kristus tiesībām. Žēlastība apdāvina mūs ar tā Kunga svētībām, kuras mēs nebūt neesam pelnījuši. Visu, ko vien savā nekristīgajā ceļā bijām iedomājušies kā savu, to tagad saņemam mūsu Līgavaiņa Kristus šķīstītu, svētītu, paaugstinātu un daudzkārt pavairotu kā mīļi dāvinātu dāvanu. Šeit piepildās tā Kunga vārds: “Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.” (Mt.19:29)
Žēlastības valstībā iedami, sev līdzi mēs atnesam tikai grēkus un kā aicināti kāzu viesi saņemam grēku piedošanu un atpestīšanu no mūžīga soda. Atnācām pilni netaisnības, bet nu visa mūsu netaisnība tiek mums atņemta lūgšanā: “Dievs, esi man, nabaga grēciniekam, žēlīgs! “,”Lai nāk Tava valstība!”
Mīļās ar Dieva Dēla taisnību apdāvinātās dvēseles! Pats Dieva Dēls tiek atdots par taisnību. Mēs atzinām, ka neesam cienīgi būt par mūsu Debesu tēva kalpiem un nu kā bērni saņem Viņa apsolījuma vārdus, kas ierakstīti mūsu sirdīs, ka esam Svētā Gara apliecināti, apžēloti Dieva mīļie bērni. Līdz šim sajutām tādu mieru, kas vienā acumirklī nāk, bet otrā izgaist un nemūžam vairs neatgriežas. Nu mūsu sirdis tiek iepriecinātas ar grēku piedošana, mums dāvināto Kristus taisnību, ko apliecina mūžīgi pastāvošais Dieva vārds, piepildīts ar tādu mieru, kas paceļas pāri visai saprašanai. Kā Viņa svētie apsolījumi to apliecina, mēs saņemam mūžīgu mieru. Jā, mēs redzam savu mieru, celtu uz Dieva vārdu klints un apjoztu ar svētiem Dieva apsolījumiem, lai mēs tiktu pasargāti no visiem ienaidniekiem. Mēs gavilējam: “Tavas avis neviens nevar Tev atņemt!” Kad patieso Dieva vārdu paturam savās sirdīs, tad arī jūtam stipru paļāvību uz Dievu, tāpēc visās pārmaiņās, visās šķelšanās reizēs esam klusi un mierīgi. Šī paļāvība mūs pārliecina, ka Dievs savus apsolījumus nemaina arī tad, ja dažreiz klūpam. Tāpēc lai sakām: “Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps.73:23-26) Tāda paļaušanās ir ticība, kas uzvar pasauli un nāvi. Kur ir tāda ticība, tur ir Dieva mīlestība, kas pamudina uz pretmīlestību, un šajā mīlestībā ticīgie jau šeit dzīvo žēlastības valstībā. Tie kalpo savam Kungam ar svētītām rokām, svētītām sirdīm un labu prātu jaunajā esībā.
Varbūt dažs, šīs rindas lasot, nopūzdamies sitīs sev pie krūtīm un atzīs, ka viņam no visa tā vēl ļoti daudz trūkst, un vēl dedzīgāk sauks: “Kungs, apžēlojies! Lai nāk Tava valstība!” Kurš tā pazemojas un nopūzdamies paļaujas uz Kristu, kas par visiem krustā sists, tas jau ir žēlastības valstībā. Atvēli sevi visā patiesībā tai žēlastībai, kas mums, nabaga grēciniekiem, apsolīta svētā Dieva vārdā! Neiekārosim Dieva priekšā nekādas tiesības un taisnības, lai mums pietiek ar to taisnību, ko Viņš mums apliecinājis Savā Vārdā, tad arī mūsos notiks Viņa slavas un godības žēlastība! Bet lai cenšamies tikt vaļā no jebkuras grēcīgas vergošanas un patiesi kalpojam vienīgi Tam Kungam! Jo tas ir Dieva prāts, ka mēs topam atsvabināti no grēku verdzības. Mums jātop svētiem, jo Viņš ir svēts. Mums jācīnās par to, kas stāv priekšā, jākļūst pilnīgākiem un jāpieaug Kristū. Jā, tas laiks nāks, un tas laiks būs, kad mēs pazemībā un no visa spēka kalposim vienīgi Tam Kungam. Tas notiks Viņa godības valstībā.
Šī godības valstība ir jau tagad. Jau tagad mūžīgais Ķēniņš sēž savā Tronī, un tūkstošreiz tūkstoši eņģeļu Viņam kalpo, un visi svētie Debesu pulki dzied Viņa slavai un godam. Bet Viņš un Viņa valstība mūsu acīm vēl ir apslēpti. Tie, kuri mirst Viņā un dodas savās dusas vietās, ieiet no redzamās pasaules neredzamajā godības valstībā. Svētīgi ir tie, viņi atstāj iznīcīgo un saņem mūžīgo dzīvību. Kamēr ļaundaris savās mokās un sāpēs karājās pie krusta, šī valstība viņam vēl bija apslēpta, bet no žēlastības tam bija dāvināta ticība, ka pie krusta piesistajam Jēzum ir Viņa valstība, tāpēc tas lūdza un sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā Valstībā!” Un Kungs tam apsolīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”
Mīļās dvēseles! Lai arī mēs, tāpat kā tas ļaundaris, allaž lūdzam pēc Viņa godības valstības! Arī tas, ko lūdzam šajā otrajā lūgšanā, piepildīsies vārds vārdā. Tas Ķēniņš kopā ar saviem svētajiem Debesu pulkiem celsies un nāks uz šo veco zemi, un mēs līgsmi gavilēsim: “Lai nāk Tava valstība, ak Kungs, mūsu Dievs!” Tad nebūs vairs grēku, jo nebūs vairs nekādas vēlēšanās grēkot, visi kārdinājumi zaudēs spēku. Tad neviens vairs kopā ar svēto Pāvilu nežēlosies: “Kas atpestīs mani no šis mirstīgās miesas?” Tādas mirstīgas miesas vairs nebūs, mums tiks dāvināta jauna, apskaidrota miesa. Mūs būs apņēmusi svēta Dieva telts, un mēs paši būsim apskaidroti. Tad mēs vairs neraudāsim aiz kauna un bēdām kā pašreiz, kad atskāršam un aptveram Jēzus svētās mīlestības priekšzīmi, jo tad mēs būsim kā viņš. Tad tā žēlastība, kas tagad mums tikai nedaudz izgaismojas, atspīdēs un parādīsies visā savā lielumā un godībā. Pēc dziļas pazemošanas nāks krāšņa paaugstināšana, asaru sēja nesīs prieka pļauju visā plaukumā. Paradīze ir atvērta. Ir atgriezies viss, kas kādreiz jau bija. Tā svētlaimes pilnā dzīve, kurā Ādams dzīvoja pirms grēkā krišanas, caur Kristu kļuvusi vēl jaukāka un košāka.
Ieskaties