Es gaidīšu

“Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu!” [1.Moz.49:18]

Es šo lietu saprotu tā, ka šis lielais vīrs un tēvs Jēkabs ir iepriekš pa redzējis to, cik lielas nelaimes un briesmas piemeklēs tautu, no kuras jāpiedzimst Kristum, tādēļ Dievam vajadzēs to pārvaldīt un uzturēt īpašā veidā; tas nevarēs notikt bez lielām cīņām un grūtībām, dzīvojot pagānu un ienaidnieku vidū, par kuriem Jēkabs ir zinājis, ka tie dienu un nakti pūlēsies, cik spēdami, iznīcināt un padzīt šos jaunienācējus no Kanaäna zemes.

Tā nu šie vārdi tiek pievienoti, lai modinātu ticību, kas būs nepieciešama arī laicīgas lietās. Gluži tāpat Īzākam vispirms vajadzēja tikt ieņemtam ticībā un tikai tad viņš varēja miesīgi piedzimt no Abrahāma. Ja Abrahāms nebūtu ticējis, ka šis dēls viņam noteikti piedzims, tas ir, ka Dievs savos apsolījumos ir patiess, tad Izāks nebūtu dzimis.

Tā ticība laicīgām, acīmredzamām lietām ir vienota ar ticību attaisnošanai un grēku piedošanai – ticību, kas mums ļauj spriest un būt pārliecinātiem, ka Dievs ir mums žēlīgs un labvēlīgs, tādēļ uzticīgi un pavisam noteikti dara to, ko apsola.

Tādēļ Jēkabs šai vieta lūdz par Israēla bērniem, saviem pēcnācējiem, novēlēdams un sacīdams: Kungs, es gaidīšu Tavu uzvaru. Bet kur? – savos pēcnācējos un šajā zemē, kas viņiem ir apsolīta, – līdz nāks Šilo.