Dievs, kurš maksā netaisnīgi
“Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk [..]” (Mt.20:9–10)
Mēdz runāt par galveno Jēzus līdzībās. Parasti esot viena konkrēta lieta, ko tās grib pateikt. Līdzība taču ir neliels, izdomāts stāsts. Materiāls visbiežāk tiek aizgūts no reālās dzīves. Stāstījums var būt tik dzīvs, ka tiek uzdots pilnīgi pamatots jautājums, vai kaut kas tāds kādreiz ir noticis tieši tādā veidā. Bet visbiežāk tajā ir kaut kas pārsteidzošs, kaut kas, ko cilvēki nav gaidījuši. Tas ir tāpēc, ka līdzībā ir runa par Dieva valstību, par to, kā Dievs darbojas vai kas notiek, kad Jēzus sēj savu vārdu.
Kad Jēzus stāsta par nama saimnieku, kas visiem saviem strādniekiem deva vienlīdz lielu samaksu neatkarīgi no tā, vai viņi tika strādājuši vienu stundu vai divpadsmit, tad viņš ataino pats sevi. To, ko viņš var dot, viņš nedod daļu pa daļai vai gabalu pa gabalam. Ja cilvēks pieder Kristum, tad viņam ir daļa visā, kas ir Kristum. Tas ir spēkā jau šeit, uz zemes. Šeit viņš dāvā grēku piedošanu un tiesības būt Dieva bērnam.
Ja cilvēks tic Kristum, tad viņš saņem šo dāvanu. Un saņem to pilnībā, bez ierobežojumiem. Ir gan raksturā spēcīgi, gan vāji kristieši, taču viņi visi ir saņēmuši visu grēku piedošanu. Visi ir vienlīdz tuvi Dieva sirdij. Un Dieva valstībā jaunajā pasaulē, ko Dievs radīs, ir spēkā šie paši noteikumi. Visiem ir vienlīdz pieejama daļa Debesu valstības dārgumiem, Dieva neizmērojamai labestībai, nekad neizsīkstošam priekam un pastāvīgi jaunai laimei tajā, ka drīkstam dzīvot pie Dieva.
Ir diezgan savādi, ka daudzus cilvēkus kaut kas tāds sadusmo. Varbūt tas nemaz nav tik savādi. Pēc dabas mēs visi esam farizeji, morālisti, dogmatiķi. Mēs zinām, kad paši esam uzvedušies labi. Mēs to labprāt atceramies. Mūsuprāt, cilvēkiem vajadzētu to pamanīt. Mēs apvainojamies, ja mums nepasaka paldies. Mūsuprāt, ir netaisnīgi, ja citi, kas ir darījuši daudz mazāk, iegūst priekšroku attiecībā pret mums. Un, tā kā Dievam ir jāuztur taisnīgums, tad mums šķiet, ka viņam ir jāredz, lai būtu taisnīga kārtība pēc nopelna un izveicības.
Taču Dievs nav tāds. Un ir labi, ka viņš tāds nav. Ja viņš mērītu pēc savas taisnības, tad mums visiem ietu kā pa celmiem.

Ieskaties
Aplamā paļāvība jānovērš
Pārsniedzot piedošanu
Domājiet un saprotiet, kas jums dāvāts Kristū
Zombiji baznīcā
Rūpes, kas apdraud ticīgo
Kristieša dzīve kā svešiniekam šai pasaulē