Dieva tiesājošā un šausminošā taisnība

Vārdi – “neieved mūs kārdināšanā” – mums māca vēl ko būtisku, kas norāda uz vienu nopietnu un biedējošu apstākli. Aplūkosim šos vārdus vēlreiz! Vai Tas Kungs tiešām būtu izvēlējies vārdus, kas neatbilst apstākļiem un lietas būtībai? Kādēļ Viņš lieto tieši šādus vārdus?

Šajā ziņā apustuļa Jēkaba vārdi (Jēk.1:13) paliek nemainīgi patiesi – ka kārdinājums grēkot nekad nenāk no svētā Dieva, “jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina”. Taču mēs esam redzējuši visu mūsu kārdinājumu patieso avotu, un jāpiebilst, ka velns savā patiesajā būtībā nes vārdu “kārdinātājs” (Mt.4:3), kas ir ļoti būtiska patiesība.

Ko saka Svētie Raksti? Tie māca, ka tā ir Dieva svētā un tiesājošā taisnība, ka cilvēki, kas nievā un aplami izmanto Dieva žēlastību un neuzklausa brīdinājumus par grēka un velna kārdinājumiem, saņem sodu un tiek ievesti kārdinājumā.

Apcietināšana, spēcīga maldināšana, bezkaunīgas kārības – tas viss savā patiesajā būtībā ir velna darbs, taču Svētie Raksti arī apgalvo, ka pats mūsu Kungs šo ļaunumu sūta pār cilvēkiem. Jā, pat nāve un elle, velns un viņa kārdinājumi var kalpot Tā Kunga nodomam. Visas šīs lietas kļūst par sodu tiem, kas ir nekrietni un liekulīgi Viņa vaiga priekšā.

Turpretī Dieva bērniem šis ļaunums ir veselīga pārmācība un pazemojums, gluži kā, piemēram, kārdinājumi kalpoja par pārmācību taisnajam Ījabam. Tas Kungs gan skaidri noteica ļaunuma mēru un robežas, ciktāl tas var kaitēt dievbijīgajam vīram, tomēr šie kārdinājumi bija tik smagi, ka pat Ījabs apgrēkojās nepacietībā, jā, pat tā, ka nolādēja dienu, kad bija nācis pasaulē.

Mēs lasām arī to, ka Kristus bija devis atļauju sātanam sijāt mācekļus: “..redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus” (Lk.22:31). Bet kā spilgtu piemēru kārdinājumiem, kas atklāj tiesājošo Dieva taisnību pret nepaklausīgajiem, apdomāsim vārdus, kurus apustulis Pāvils raksta Vēstulē romiešiem (1:21–24):

“Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas” utt.

Un tālāk viņš saka:

“Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas” (Rom.1:28).

Ievēro Pāvila vārdus – “jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā”, “viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu”, “tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai”!

Otrajā vēstulē tesaloniķiešiem (2:10–12) apustulis Pāvils raksta: “..tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” Un Otrajā Mozus grāmatā (4:21) Tas Kungs par faraonu saka: “..Es nocietināšu viņa sirdi, un tas neatlaidīs tautu.” Salamana pamācībās (22:14) Tas Kungs par ielasmeitas kārdinājumiem saka: “Netiklu sieviešu mute ir dziļa bedre; ko Tas Kungs ienīst, tas tajā iekrīt.”

Tāda ir Dieva tiesājošā un šausminošā taisnība. Dieva bērni ir vienīgie, kas pa īstam spēj lūgt Tēvreizi arī tad, kad atrodas briesmās atkal krist pārdrošībā un liekulībā, no kā viņi, Dieva Gara brīdināti, bieži izbīstas. Tāpēc mēs saprotam, ka sestajam lūgumam – “neieved mūs kārdināšanā” – ir patiešām liela nozīme.

Kas nebīstas par sevi, tam patiesi ir iemesls bīties (1.Kor.10:12)! Kamēr Tā Kunga bijības gars vēl mīt mūsos, mēs bīstamies no visa, kas ir bīstams.