Dieva Dēla pazemošanās

Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas ir Dieva spēks un Dieva gudrība. [1.Kor.1:23-24]

Visa pasaules gudrība ir viena vienīga bērnišķība, jā, tikai muļķība, salīdzinot ar Kristus atziņu. Jo kas gan ir vēl brīnumaināks nekā – zināt un atzīt lielo, neizteicamo noslēpumu, ka Dieva Dēls, mūžīgā Tēva attēls, ir pieņēmis cilvēka dabu un dzīvojis tajā, kļūdams līdzīgs ikvienam cilvēkam?

Bet vissvarīgāk ir, lai mēs, kristieši, ar vislielāko uzcītību mācītos un zinātu, ka mūžīgā Dieva Dēls ir pazemojies tik dziļi, piedzimis tik nabadzīgs un necils, un darījis to visu mūsu grēku dēļ, mūsu labā tik ilgi apslēpdams savu godību.

Tādēļ, kas grib pareizi uzņemt šo Bērnu, tam jāatceras, ka nav augstākas gudrības kā – atzīt Kristu un neapgrēcināties, kaut arī pasaulei šis pasludinājums par Dieva Dēlu, kas tapis Cilvēks, ir krustā sists un miris, šķiet muļķība un piedauzība; mums jāzina, ka ticīgajiem šis pasludinājums ir Dieva gudrība un spēks, kas mūs atpestī un par ko priecājas arī mīļie eņģeļi.