Dieva čuksti

Dievs parasti nekliedz, lai iegūtu cilvēku uzmanību. Viņš bieži runā “lēnā balsī” (1.Ķēn.19:12). Daži ieklausās Dieva balsī, citi tai nepievērš uzmanību.

Arī sātans runā, jo viņam nav nekādu nodomu klusēt. Sātans reizēm paceļ savu neglīto galvu un tieši uzrunā cilvēkus. Dažreiz viņš runā caur saviem dēmoniem. Taču neatkarīgi no tā, vai sātans runā tieši vai caur citiem, tie, kas viņā ieklausās, ir nolemti grūtsirdībai, šausmām un apjukumam.

Paradīzē Dievs ierobežoja mūsu senču izvēli tikai ar vienu koku. Liktenīgajā dienā sātans kārdināja Ievu, un viņa ēda no šī koka augļiem un dalījās tajā ar savu vīru, kas arī labprāt ēda. Likās, ka sātans ir uzvarējis. Viņš bija kārdinājis pirmos divus Dieva radītos cilvēkus, likdams tiem apšaubīt Dieva vārdu un novērsties no Dieva. Dievam bija visas tiesības viņus atmest, taču vispirms viņš runāja ar sātanu, ko Ādams un Ieva noteikti dzirdēja: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu” (1.Moz.3:15). Dievs nolādēja sātanu: “Tas tev sadragās galvu”, lai gan “tu viņam iekodīsi papēdī” (1.Moz.3:15).

Dievs virzīja vēstures gaitu uz notikumu, kas noritēja pēc daudziem gadiem. Piepildot savu solījumu, mūsu debesu Tēvs lēma savu Dēlu nāvei par mums. Viņš redzēja savu Dēlu mirstam pie krusta un, asinīm pilot zemē, sakaujam un uzvaram sātanu. Tēvs dzirdēja vārdus: “Viss piepildīts!” (Jņ.19:30).

Sātans zināja, ka nekad nespēs uzvarēt Dievu, tādēļ viņš turpināja uzbrukt Dieva ļaudīm. Kopš tiem laikiem sātans dedzīgi “meklē, ko tas varētu aprīt” (1.Pēt.5:8). Tādēļ mums nemitīgi jāatceras Dieva solījums: “Tas (Jēzus) tev (sātanam) sadragās galvu” (1.Moz.3:15). To zina gan sātans, gan mēs! Atgriezieties pagātnē līdz Ījaba grāmatai. Vai jūs esat neizpratnē, kādēļ Dievs atļāva sātanam būt brīvībā? Dievs pajautāja: “No kurienes tad tu nākdams?” (Īj.1:7). Dievs nebija zaudējis uzraudzību pār sātanu, viņš zināja, kur tieši sātans bija bijis. Un plāns, kuru sātans perināja pret Dievu un Ījabu, neizdevās.

Sātans ir vienmēr pakļauts Dievam. Tad kādēļ viņš turpina karu, ja viņš zina, ka nevar tajā uzvarēt? Sātans nevar neko zaudēt, taču var iegūt pilnīgi visu individuālās cīņās. Ja kāds seko viņa viltīgajam ceļam, sātans ir guvis vēl vienu uzvaru. Taču, kad sātana ceļi tiek atmaskoti un tiek uzsvērta Jēzus mīlestības gaisma, Dievs svin vēl lielāku uzvaru.

Mārtiņš Luters ir teicis: “Sātans vienmēr ir Dieva velns.” Lai gan sātans vienmēr klejo apkārt, viņš vienmēr atrodas Dieva uzraudzībā. Taču, līdzko mēs iedodam sātanam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku. Esiet modri, lai sātans nespētu jūs pārsteigt! “Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk.4:7)!

Sātana visdrosmīgākais uzbrukums bija vērsts pret Dieva Dēlu, Jēzu Kristu (Mt.4:1-11). Ja Jēzus būtu padevies kārdinājumam “pierādīt”, ka Viņš ir Dieva Dēls, nevis uzticējies Tēva vārdiem, sātans būtu uzvarējis. Bet kādēļ, kārdinot Jēzu, sātans izmantoja tādus muļķīgus kārdinājumus kā maizi, lekšanu no torņa vai klanīšanos viņa priekšā? Tie nešķiet visai grūti noraidāmi. Iedomāsimies sātana nožēlojamo stāvokli. Lai gan cīņa Ēdenes dārzā sātanam bija īslaicīgas uzvaras un sakāves sajaukums, parādās Dieva Dēls, lai atklātu viņa plānus. Sātans bija pārbijies! Ja vien viņš varētu uzveikt Jēzus ticību Tēvam un Viņa nodomam, tad Jēzum klātos tikpat slikti kā sātanam. Sātans vairākkārtīgi izaicināja Jēzu, un katru reizi Jēzus atbildēja: “Jo stāv rakstīts…” Lai gan Viņam piederēja vislielākā vara, Jēzus izmantoja tikai to, kas ir pieejams arī mums, proti, Dieva vārdu. Taču mums visjaukākie vārdi visā atstāstā seko tā beigās: “Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja” (Mt.4:11). Lai gan sātans bija pietiekami pārdrošs, lai uzbruktu Jēzum, viņš neguva uzvaru. Un viņš to nekad negūs!

Kādēļ Dievs pieļāva, ka Viņa Dēls nonāk šādā situācijā? Lai Jēzus varētu būt pilnībā cilvēks, kā arī pilnībā Dievs, šādi ieņemot mūsu vietu, pakļaujoties bauslībai un tās tiesāšanai.

Mēs pieņemam, ka ikviens, kas ir dzirdējis par sātanu un to, ko viņš pārstāv, nekavējoties pagriezīsies un dosies pretējā virzienā, piesaucot Dieva vārdu, kā to darīja Jēzus. Diemžēl daudzi ieklausās sātana balsī un seko tai. Viņi seko velnam un tiek ievilkti viņa ļaunajos tīklos. Okultā nākotnes pareģošana un maģija liekas nevainīgas nodarbes. Šķiet, ka tie, kas nodarbojas ar spiritismu vai ir saistīti ar Jaunā laikmeta kustību, pakļaujas tikai īslaicīgām iegribām, taču sātans līdzīgi zirneklim vērpj ļoti stipru intrigu, pievilcības un nevainības tīklu, kas gala rezultātā arvien ciešāk saista ar sātanismu.

Visu makšķerauklu galā ir piestiprināts makšķeres āķis. Kad sātans dodas makšķerēt, viņš mums neļauj skatīt āķi, bet gan apslēpj to ar pievilcīgas ēsmas palīdzību. Būdams izcils krāpnieks, sātans viltīgi atdarina Dieva garīgās dāvanas kā ēsmu. Piemēram, bibliskajā vēsturē Dievs sniedz dažiem pareģa dāvanas; okultisms apgalvo, ka tas dod tādu pašu spēju skatīt nākotnes notikumus. Dievs ļāva dažiem darīt brīnumus, arī sātans piedāvā to pašu. Ņemiet vērā Jēzus izteikumu par šiem brīnumdarbiem: “Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji” (Mt.7:22-23)!

Sātans nevienam nepalīdz. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu” (Mt.7:21). Neskatoties uz Dieva brīdinājumu, daži joprojām skrubina ēsmu – kādu laiku nevainīgi, neapzinoties, ka viņi vēršas pret savu Radītāju, taču viņi nekad nevar zināt, kad sātans paraus makšķerauklu un pievilks āķi sev klāt.