Dažādi lūgšanu veidi

Svētais Augustīns ir teicis, ka lūgšana ir saruna ar Dievu, norādot uz mūsu lūgšanu būtisku aspektu: saistību ar Dievu, vienotību ar Viņu un atvērtību pret Dievu – mēs atveram savas lūpas, sirdi un prātu Visuvarenajam. Vienīgi šādi varam atzīties Dievam visā, ko esam darījuši nepareizi, varam lūgt Viņa palīdzību, aizlūgt par citiem cilvēkiem, pateikties Dievam un slavēt Viņu.

Taču Svētā Augustīna vārdus var arī pārprast, piemēram, ja sarunu ar Dievu saprotam kā daudzvārdību vai ilgu runāšanu. Tā ir viena no lielākajām mūsu lūgšanu problēmām. Par šādiem “garīgiem” ļaudīm Jēzus ir teicis: “Tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi.” (Mt.6:7–8) Protams, lai Dieva priekšā izteiktu savas vajadzības un jūtas, mēs varam runāt tik daudz vārdu, cik nepieciešams. Taču tas, vai mūsu lūgšana tiks sadzirdēta, nav atkarīgs no vārdu daudzuma. Te jāpiebilst, ka lūgšana var būt ne tikai runāšana, bet arī norimšana un klusēšana Dieva priekšā, ieklausīšanās Dievā un apcere Viņa svētajā klātbūtnē.

Šie lūgšanas aspekti ir saistīti ar mūsu cilvēciskajām īpašībām. Tomēr mēs neesam tikai smadzenes un saprāts. Kā garīgām būtnēm mums piemīt vēl daudz kas vairāk: griba un jūtas, ilgas pēc mīlestības un sadraudzības utt. Tāpēc lūgšanā mums jāiesaistās ar visu savu būtību – miesu, dvēseli un garu. Sirdij, gribai un jūtām, visiem mūsu garīgajiem spēkiem vajadzētu būt līdzdalīgiem mūsu lūgšanās.

Taču jāatceras, ka lūgšanas ir dažādas. Minēsim četrus vai piecus atšķirīgus lūgšanas veidus.

Vienkāršākais lūgšanas veids ir lūgums – mēs lūdzam dažādas lietas un visu, kas vajadzīgs un palīdz mūsu miesai vai garam. Šādas lūgšanas nav nepareizas, taču nevajadzētu lūgt vienīgi par sevi un savām vajadzībām.

Vēl kāds vienkāršs lūgšanas veids ir lūgums par citiem. Tas nozīmē lūgt Dieva palīdzību citu cilvēku miesas un gara vajadzībās. Šo lūgšanas veidu sauc par aizlūgumu. Tomēr, pat ja aizlūdzam par citiem, bet mums nav nekā vairāk, ko Dievam teikt, lūgumi piepildīt mūsu līdzcilvēku un tuvinieku vajadzības ir diezgan savtīgi.

Tātad aizlūgums ir lūgšana par tiem, kas mums ir tuvi, piemēram, draugiem vai darbabiedriem, ja viņiem ir kādas vajadzības vai viņi atrodas briesmās vai ciešanās. Aizlūgumi ir lūgšanas gan par ticīgajiem, gan neticīgajiem. Bet mūsu, kristiešu, pienākums ir nemitīgi aizlūgt arī par saviem mācītājiem un vadītājiem, par savu draudzi un baznīcu.

Aizlūgums ir lūgšanas veids, kas piesaista Dieva svētību tiem, par kuriem aizlūdzam. Aizlūdzot par citiem, varam palīdzēt viņiem vairāk, nekā sniedzot nelielu pakalpojumu vai dodot dāvanas. Bet, lūdzot par citiem, var notikt visnegaidītākās lietas. Lūgdami, lai Dievs viņiem palīdz, nereti varam izjust, ka tieši mūs Dievs aicina sniegt viņiem šo palīdzību.

Lai izvairītos no savtīguma, ikvienam kristietim vajadzētu dedzīgi tiekties apgūt trešo lūgšanas veidu. Tā ir pateicība, pateikšanās Dievam par visām Viņa dāvanām un daudzveidīgo žēlastību. Tomēr mūsu iedzimtais savtīgums var iezagties arī pateicības lūgšanās. Dažreiz mēs rīkojamies kā samaitāti bērni, domājot: “Ja kārtīgi pateiksimies, varēsim saņemt vēl vairāk dāvanu un saņemsim tās vieglāk.” Tāpēc savā lūgšanu praksē mums visu laiku jāturpina mācīties, līdz apgūsim visgrūtāko – pazemību.

Ceturtais lūgšanas veids ir pats sarežģītākais – slavēšana, pielūgsme (angliski adoration). Vieglāk ir pateikt, kas nav šī lūgšana – tā nav ne lūgums, ne aizlūgums, ne arī pateicība. Tā ir sava veida līksmošana Dieva priekšā, jo Viņš ir Dievs un Viņš ir varens Dievs. Tā ir arī kavēšanās Dieva priekšā, bieži vien klusumā. Tā atgādina iepriekšējo lūgšanas veidu, pateicību. Jo, slavējot Dievu – skaļi vai klusumā, mēs pateicībā arī cildinām Viņu, tāpēc ka Viņš ir Visuvarenais Dievs, kura svētais tuvums un klātbūtne mums ir svētlaime.

Par lūgšanas piekto veidu nosacīti varam saukt arī to, ko dēvējam par meditāciju, lai gan ne ikreiz tā būs īsta lūgšana. Tas ir īpašs veids, kā iepazīt Dieva vārdu. Kā tas notiek? Bībeles tekstu varam vienkārši izlasīt kā jebkuru grāmatu, tomēr tā vēl nav meditācija, pat ja rūpīgi pārdomājam katru izlasīto vārdu. Meditācija ir kas cits. Meditējot varam kavēties pie kāda vārda vai vārdkopas, ne tikai pārdomājot un vairākkārt tos pārlasot, bet attiecinot tieši uz sevi: “Ko šie vārdi saka man? Vai savā dzīvē es redzu un daru to, ko Dievs ar tiem gribējis pateikt?” Meditējot varam pievērsties pašam Jēzum Kristum, nopietni pārdomājot Viņa dzīvi, Viņa nopelnu grēcinieku labā, Viņa nāvi, augšāmcelšanos un atnākšanu pastarajā dienā, mūžīgo dzīvošanu u. tml. Dažreiz varam klusi kavēties pie kāda atsevišķa vārda vai izteikuma, ļaujot tiem iegrimt mūsu sirds dziļumos un pārņemt mūsu prātu. Tāda meditācija var ilgt piecas vai desmit minūtes, stundu vai vairāk. Lai cik ilga tā būtu, jāpatur prātā, ka šajā brīdī mēs klusi uzturamies Dieva vārda un Viņa svētās Augstības priekšā.

Kristiešiem bez pieredzes apgūt meditāciju nav viegli. Drīzāk šādu Bībeles lasīšanas un lūgšanas veidu var praktizēt tādi kristieši, kas dziļi un pamatīgi iepazinuši Dieva vārda bagātību.

Tā kā meditācija ir daudz piemērotāka individuālai Bībeles lasīšanai un lūgšanai, to nav viegli praktizēt kā grupas vai ģimenes lūgšanu sastāvdaļu. Kopīgi lasot Bībeli vai apcerot Dieva vārdu dievkalpojumā, meditācija drīzāk būs kā īpaša veida sprediķis – meditācijas sprediķis.

DAŽI VISPĀRĪGI IETEIKUMI LŪGŠANĀM

Vienmēr vajadzētu lūgt pazemīgi un ar nožēlu, pakļaujoties Dieva gribai.

Tikpat svarīgi ir lūgt Jēzus vārdā. Šis izteikums Jēzus vārdā nozīmē vairākas lietas. Pirmkārt, tas nozīmē lūgt tā, kā Viņš mums mācījis. Piemēram, nav iespējams lūgt, lai Dievs palīdz atriebties mūsu personiskajiem ienaidniekiem, un lūgšanu pabeigt Jēzus vārdā. Kāpēc nav iespējams? Tāpēc, ka šos vārdus var lietot vienīgi, lai apstiprinātu un uzsvērtu to, par ko esam lūguši. Tāpēc šie vārdi lūgšanu par atriebību dara neiespējamu.

Otrkārt, šie vārdi nozīmē lūgt tā, kā to darījis Jēzus. Viņš ir lūdzis: “Ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mt.26:39) Kad lūdzam Jēzus vārdā, vajadzētu pazemīgi pakļauties Dievam, cenšoties izprast, kāda ir Viņa griba attiecībā uz mums.

Lūgt Jēzus vārdā nozīmē arī to, ka mums tiek dots brīnišķīgs un spēcīgs apsolījums – Jēzus pats atbalstīs mūsu lūgšanas Sava Debesu Tēva priekšā, zināmā mērā darot tās par Savām lūgšanām. Jo Viņš ir apsolījis: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. ..lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jņ.16:23–24)

LŪGSIM BRĪVI VAI PĒC PARAUGA?

Dažiem cilvēkiem vairāk patīk brīvas lūgšanas. Katru reizi viņi lūdz citiem vārdiem atkarībā no savām vajadzībām vai izjūtām.

Citiem labāk patīk tādas lūgšanas, ko var atrast lūgšanu grāmatās vai dievkalpojumu
agendās. Viņuprāt, daudz vieglāk ir izmantot jau gatavas lūgšanas, nekā saviem vārdiem izteikt pašu vajadzības un jūtas. Jāpiebilst, ka nebūtu pareizi pretstatīt šos divus lūgšanas veidus. Mums ir vajadzīgi abi! Dažreiz ir vieglāk savas vajadzības izteikt pašu vārdiem. Citreiz tas ir grūti, tāpēc lielu palīdzību un patiesu atvieglojumu sniegs jau gatavas lūgšanas vārdi, kuri izsaka to, ko paši nespējam.

Šo jautājumu varam aplūkot vēl kādā citā aspektā – attiecībā uz dievkalpojumiem vai kopīgām lūgšanām. Dažiem cilvēkiem ir grūti gūt patiesu līdzdalību citu brīvajās lūgšanās. Turpretī lūgšanas, kas atrodamas visiem pieejamā lūgšanu grāmatā, agendā vai kuras visi zina no galvas, būs piemērotas ikvienam kopīgās lūgšanas dalībniekam.

LŪGŠANAS SAISTĪBA AR KRISTĪGU DZĪVI

Mūsu lūgšana neattiecas tikai uz mūsu ticību. Tai jābūt cieši saistītai arī ar ikdienas dzīvi. Dieva vārds māca: “Dzenieties pēc ..svētas dzīves.” (Ebr.12:14) Tas nozīmē, ka mīlestībai, svētumam un taisnībai, ko esam saņēmuši no Dieva žēlastības, vajadzētu caurstrāvot visu mūsu dzīvi, domas, vārdus un darbus. Tomēr jāatzīst, ka šo mērķi vēl neesam sasnieguši un mums jādzenas, “lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Fil.3:12) Tikai dzīve Dieva vārda gaismā, baznīcas kopībā, sadraudzībā ar citiem kristiešiem un lūgšanā šo dievišķo mērķi mums palīdzēs sasniegt.