Cilvēks nevar nodzīvot šai pasaulē esot pilnīgi vienaldzīgs

“Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” [1.Jņ.2:15]

Cilvēks ir radīts tā, ka viņam kaut kas ir jāmīl. Cilvēks nevar nodzīvot šai pasaulē esot pilnīgi vienaldzīgs. Viņā ir ielikta neizdzēšama tieksme ne tikai uzzināt visdažādākās lietas, bet arī kaut ko izbaudīt. Nav iespējams, ka cilvēka sirdī nemājo kāda mīlestība. Ja cilvēks nemīl Dievu, viņš mīl pasauli. Ja viņš nemīl Radītāju, viņš mīl radību. Ja viņš nemīl neredzamo, viņš mīl redzamo. Ja viņš nemīl Debešķīgo, viņš mīl pasaulīgo. Ja viņš nemīl svēto un šķīsto, viņš mīl nesvēto un nešķīsto.

Iesākumā, kad cilvēks tika Dieva radīts, viņa sirdī mājoja pareiza, patiesa un svēta mīlestība. Viņš mīlēja Dievu pār visām lietām, kā visas labestības, prieka un svētības avotu. Un viņš mīlēja savu līdzcilvēku, radītu kā viņš, kā kompanjonu, kas pēc dabas sader ar viņu, kā savu otro es. Un šajā svētajā mīlestībā cilvēks bija vislaimīgākais un vissvētīgākajā stāvoklī. Bet, kad cilvēks krita grēkā, notika lielas, nožēlojamas pārmaiņas. Mīlestība pret Dievu kā augstāko labumu un mīlestība pret tuvāko kā pret sevi pašu pazuda. Cilvēkā saglabājās sirds ar tās ilgām, bet tagad viņš piepildīja savu sirdi ar citu mīlestību: mīlestību pret radību, pret pasaules zūdošajām lietām un pat pret pašu grēku.

Kā cilvēka miesīgais izsalkums vienmēr rada vēlmi ēst, līdzīgi ir arī ar mīlestību, ko var saukt arī par dvēseles izsalkumu. Pazudušais dēls, kurš izaicinoši atteicās no sava turīgā tēva mājas un sava brāļa kopības un tad tapa izsalcis svešā zemē, alkatīgi rija vispretīgāko dzīvnieku barību. Tādā pašā veidā cilvēks, kurš vairs nemīl Dievu vairāk par visu un kurš vairs nemīl savu tuvāko kā sevi pašu, alkatīgi rij pat nešķīsto garu barību, tas ir, grēku. Sirds, kurā vairs nav Dieva un tuvākā mīlestības, netop pilnīgi tukša. Tāpat kā trauks, kas kādreiz bija piepildīts ar visdārgāko vīnu, piepildās tikai ar gaisu, kad tā saldais saturs ir zudis, tā arī cilvēka sirds, kad tajā vairs nav svētās mīlestības, tad piepildās ar iedomības un tukšuma mīlestību.

Visi cilvēki, kas piedzimst šai pasaulē, ir piepildīti ar šo nesvēto mīlestību. Katram cilvēkam ir sirds, kas ir radīta, lai mīlētu, lai tiektos pēc laimes un lai ilgotos pēc miera un klusuma. Sirds viņam prasa šīs lietas. Tomēr, kamēr Dievs neizmaina cilvēka sirdi, šis cilvēks nemeklē savu laimi Dieva un tuvākā mīlestībā. Tā vietā viens to meklē bagātībā, cits iekārēs un trešais augstā godā.

Tomēr pasaulē ir neliela cilvēku grupa, kurus zina tikai Dievs un kuriem ir Dieva izmainīta sirds. Vēstulē ebrejiem [11:13] tie aprakstīti šādi: “Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes.” Svētais Pāvils ieskicē viņus šādiem vārdiem: “Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti; un kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas; un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt; un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.” [1.Kor.7:29-31] Kas tad ir šie cilvēki? Viņi ir no jauna piedzimušie Dieva bērni, patiesie kristieši. Viņi ir pasaulē, bet viņi nav no šīs pasaules. Viņu ķermeņi ir uz zemes, bet viņu sirdis ir Debesīs.

Kamēr kristieši vēl dzīvo šajā pasaulē, viņiem draud briesmas pazaudēt debešķīgo, svēto mīlestības sajūtu, ko viņos iestādījis Dievs. Tāpēc viņiem vienmēr ir jāpārbauda sevi, lai redzētu, vai joprojām ir šajā mīlestībā, un viņiem vienmēr ir jāmodina sevi uz to no jauna.