Atmest mīlestību nozīmē atteikties no Dieva

“Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (1.Jņ.4:16-18)

Kas man ir jādara, lai es tiktu glābts? Ja mēs šādi jautājam, tad Dieva Vārds sniedz tikai vienu atbildi: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” (Ap.d.16:31) Nekādi darbi nevar izdzēst mūsu grēku, un nekāda mīlestība nevar mūs samierināt ar Dievu. Tikai ticība Kristum padara mūs taisnus un svētus Dieva priekšā. Bet kas veido svētlaimi, uz kuru mūs ved ticība? Pāri visam tā ir svētīga kopība ar Trīsvienīgo Dievu. Ja mēs nemīlam Dievu, mēs nekad nevaram būt kopībā ar Viņu. Kā māca šodienas teksts: “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1.Jņ.4:16) Tāpēc, ja Dieva mīlestība nemīt cilvēka sirdī, viņš velti lielās ar ticību un velti paļaujas uz to. Ticība nav nodoms iegūt visu Evaņģēlija mierinājumu. Tā ir debesu gaisma, dievišķs spēks, ko Dievs ar Savu žēlastību iedēsta sirdī. Ticība bez mīlestības pret Dievu ir kā tukšs mūsu iztēles produkts, kā miza bez augļa, kā čaumala bez rieksta vidū, kā glezna bez dzīvības. Visur, kur ir patiesa ticība, tā izstaro mīlestību, gluži tāpat kā saule gaismu (tas ir, ja saule neizstarotu gaismu, tā nebūtu saule). Visur, kur sirdī nav mīlestības, tur nevar atrast Dievu, mūžīgo mīlestību. Un kur nav Dieva, tur nav arī ticības. Tumsa un gaisma nevar pastāvēt līdzās; tas pats attiecas uz cilvēku bez mīlestības un Dievu.

Tāpēc, ja vēlies nākt pie Dieva un tikt glābts, tad tev jāmetas Viņa priekšā zemē ar visiem saviem grēkiem, jāapraud savs nožēlojamais stāvoklis un jālūdz Viņam žēlastība. Tad Viņa Svētais Gars tevi mierinās un darīs tavā sirdī patiesu ticību. Caur ticību, kas mājo tevī, Viņš izlies Savu mīlestību, ko tu baudīsi un pieredzēsi. Bet zini to: ja tu nepaliksi mīlestībā, tu nepaliksi arī ticībā. Tev jāļauj debesu mīlestības augam iesakņoties tevī, lai tas varētu izaugt un nest savus augļus. Ja mīlestība tevī mitēsies, Dievs attālināsies no tevis, jo Dievs ir mīlestība. Atmest mīlestību nozīmē atteikties no Dieva, jo “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā”.

Svētajam Jānim ir vēl ko teikt par mīlestības nepieciešamību. Viņš saka: “Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā … Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (1.Jņ.4:17-18) Cik patiesi tas ir! Nekas cits nevar dziedināt mūsu ievainoto sirdsapziņu kā vienīgi Dieva piedošanas vārds. Nekas cits kā vienīgi ticība Tam, kas bezdievīgos padarīja taisnus, var mūs mierināt grēka un šaubu pārbaudījumu brīžos. Mūsu nāves stundā nekas cits nevarēs mums dot mieru, kā vienīgi tas, ja ticībā lūkosimies uz krustā sisto Kristu, kurš nesa mūsu grēkus. Nekādi darbi un nekāda mīlestība neizturēs Tiesas dienu. Bet mums jāzina arī lūk kas: ja mūsu ticība nav mūsos darījusi mīlestību, tad tā ir bijusi tikai sapnis un izlikšanās!

Ak, cik gan daudzi, kas pastāvīgi dzīvo grēkā pret savu sirdsapziņu, mierina sevi ar savu ticību! Bet, kad pienāks nāve, viņu miers pazudīs, jo tie (pašu sirdsapziņa, debesis un zeme un visas radītās lietas), kurus šis grēks ir ļaunprātīgi izmantojis, nāks klajā kā liecinieki, lai apliecinātu, ka šajās sirdīs nebija patiesas ticības. Patiešām, šeit uz zemes nav iespējams priekpilni uzticēties Dievam ticībā, kamēr vien cilvēks apzinās, ka joprojām nav attaisnots Viņa priekšā. Nav iespējams būt miera pilnam, kamēr cilvēks dzīvo grēkā pret savu sirdsapziņu. Laba sirdsapziņa un ticība ir nedalāmas. Tāpēc, kas izliekas, ka tic Kristum, bet rīkojas negodīgi, slepenībā apmierinot miesas vēlmes un būdams nesamierināms, augstprātīgs, iedomīgs, neuzticīgs, skops, apmelojošs un nepatiess, tas lai zina, ka ar šiem grēkiem pats iznīcina savas ticības mierinājumu un atņem sev uzticēšanos savam debesu Tēvam. Dievs Savā laikā viņu pārbaudīs, un tad viņš ieraudzīs, ka viņa ticībai nav sakņu. Mūžībā viņš dzirdēs: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā. … Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs, ļauna darītāji!” (Mt.7:21, 23)