Antikrista lielā māksla

Antikrista reliģiozais raksturs, kā to apraksta Pāvils, ir atklāts cilvēka kultā. Šī reliģiozā cilvēka paaugstināšana parādās baznīcā. Čūskas balss, [kas skan] iesākumā Paradīzē, ir dzirdama atkal antikrista vēstī: “Jūs būsiet kā Dievs.” Tā ir visvecākā herēze cilvēces vēsturē, un tā parādās aizvien jaunās formās līdz pat pasaules galam. Tāda noteikti ir jēga pravietojumam par pretinieku, kas “saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu” (2.Tes.2:4).

Lai kādās formās šī cilvēka dievišķošana parādītos nākotnē – un, protams, šādi centieni kļūst arvien ļaunāki –, ir jābūt sistam ar aklumu, lai nesaskatītu šīs sākotnējās ķecerības parādīšanos vienmēr un atkal no jauna kristīgajā vēsturē. Dabiskajam cilvēkam vienmēr ir nosliece izmantot reliģiju pašslavināšanai, arī kristīgo reliģiju. No antīkās Indijas mēs dzirdam: “Ātmans ir brahmans” (dvēsele ir dievišķa). Ikviens misionārs Indijā zina, ka vislielākais šķērslis Evaņģēlijam ir šī cilvēka dievišķošana. Šo pašu cilvēka dievišķošanu var atrast grieķu un klasiskā perioda vācu ideālismā un tā caurvij grieķu [baznīcas] tēvu, viduslaiku sholastikas un modernā protestantisma teoloģiju.

Tas ir tas, ko antikrists grib. Tas ir tas, ko viņš dara. Viņš novērš cilvēkus no viena patiesā Dieva pielūgšanas, no Dieva, kurš Jēzū Kristū tapa miesa. Viņš tos vedina kalpot cilvēka paša “es”, kas ir paaugstināts Dieva vietā. Viņš to dara no apustuļu dienām līdz pat pēdējai dienai. Tas ir kaut kas tāds, kas notiek baznīcā. Tāpēc antikrists ir bīstamāks nekā visi citi baznīcas ienaidnieki. Neviens Romas ķeizars, neviens mūsdienu diktators nav tik bīstami kā Kristus ienaidnieks baznīcas iekšienē.

Antikrista lielā māksla ir tā, ka viņš var panākt kristiešu atkrišanu bez vajāšanām. Kad islāms traucās pāri kristīgajām zemēm, bija kristieši, kas gandrīz vai skaļi prasījās kļūt par musulmaņiem. Daudzi no viņiem varēja minēt reliģiskus iemeslus šādai rīcībai. Islāmiskie valdnieki pat mēģināja aizliegt šādu pievēršanos islāmam vai vismaz padarīja to grūtu galvas naudas dēļ, kuru kristiešiem pieprasīja maksāt. Antikrista augstākā māksla ir tā, ka viņš spēj padarīt atkrišanu par reliģiozas dievbijības darbu.

Neviens nevar zināt, kas ir baznīca, kas ir Kristus valstība, ja viņš nezina, kas ir antikrists. Tādēļ antikristu var saprast tikai no Evaņģēlija viedokļa, nevis no bauslības viedokļa, kā viduslaiki to mēģināja darīt. Baznīca nezina kādu formu Antikrists pieņems pašās laiku beigās, bet tā var un tai ir jāmāca, ka visi Svēto Rakstu eshatoloģiskie pravietojumi piepildās. Kā tas var notikt, atrodas ārpus tās zināšanām. Mēs nekad nevaram pilnīgi droši pateikt, kā tas, ko Raksti saka apokaliptiskā tēlu valodā, piepildīsies. Visu pravietojumu piepildījums ir lielāks, kā tos varētu aptvert tie, kuri tos uzklausīja, pat tie, kuri tos uzklausīja ticībā. Luteriskā baznīca neko nemāca savās ticības apliecībās par to, kā Dievs varētu ļaut piepildīties pravietojumam par antikristu apslēptajā nākotnē, tas ir, kādu formu antikrists varētu pieņemt pēdējo laiku beigu šausmās. Mūsu ticības apliecības var mācīt un tiešām māca to un ne vairāk, ka “pēdējos laikos”, kurus mēs varam redzēt, baznīcas laikā līdz pat šodienai, pravietojums par antikristu ir atradis savu piepildījumu pāvestībā.

Vai nu pāvests ir Kristus vietnieks, vai arī antikrists. Tā ir izvēle, ko Luters atzina diezgan skaidri. Vai nu pāvestība ir patiesi Dieva nodibināta, vai arī tā ir “velna dibināta” institūcija (Luters: vom Teufel gestiftet). Šī institūcija nav tikai cilvēciska. Tā ir vairāk nekā kāda herētiska institūcija. Tā ir arī kaut kas fundamentāli atšķirīgs no lielajām nekristīgajām politiskajām varām. Tās veic savus uzbrukumus kristīgajai ticībai no ārienes un [tās] turpinās tā darīt. Lai kādus velnišķīgus uzbrukumus pret baznīcu veiktu pasaules briesmīgās totalitārās varas, neviens šo varu pārstāvis vēl nav apgalvojis, ka ir Kristus vietnieks un ka runā un darbojas Viņa vārdā. Viņi uzstāda savu templi blakus baznīcai un cenšas to aizstāt. Taču pāvestībā cilvēks, kurš sevi dievišķo, ir atradis sev ceļu baznīcas iekšienē. Šo situāciju nevar mainīt, jo saskaņā gan ar [kanonisko] likumu, gan ar Romas baznīcas mācību pāvesta institūciju baznīcā nekad nevar likvidēt vai atņemt tai tās tiesības.

Kas attiecas uz pāvestību kā Dieva bauslības un kristīgās reliģijas sargātāju mūsdienu pasaulē, viss ir atkarīgs no tā, kas tiek domāts ar bauslību un ar kristīgo reliģiju. Mēs jau esam ievērojuši, ka diez vai nejauši lielās, asiņainās revolūcijas norisinājās tieši katoliskajās zemēs. Eiropas un Dienvidamerikas katoliskās valstis ir kūleņojušas no vienas revolūcijas otrā. Šķiet, ka ir palicis tikai viens katolisks ķēniņš pasaulē, Beļģijā, un viņa tronis ir ne pārāk drošs. Kā ar Krieviju? To nevar nosaukt par protestantisku valsti. Ļeņina mauzolejs atrodas līdzās Ibērijas Dievmātes kapelai – brīdinājums, kur var novest godbijības izrādīšanas cilvēkiem, pat ja tā sākas smalkajos Marijas kulta rituālos. Tas, kurš zina Eiropas katolisko zemju, sevišķi ekleziālo valstiņu un pāri visam pāvesta valstu iekšējo vēsturi, atzīs drausmīgās konsekvences, kādas Dieva baznīcai [radās], neņemot vērā luteriskās Reformācijas brīdinājumu nesajaukt baznīcu un valsti – ko arī var novērot pašā luteriskajā baznīcā.

Apgalvojums, ka pāvestība ir Dieva bauslības cietoksnis pasaulē liecina par neskaidrību un neziņu, kas ir Dieva dotā bauslība. Vai uzskatīt par dievišķu bauslību to, ka iedomātais Kristus vietnieks uzstāda prasību, ka visai cilvēcei viņam jāpaklausa visos lēmumos attiecībā uz ticību un morāli? Vai cilvēki neredz, ka šeit atrodas avots mūsdienu totalitārajām sistēmām?

Musolīni un Hitlers bija Romas baznīcas dēli. Staļins pat kļuva par teoloģijas kandidātu. Protams, ir bijušas absolūtas valstis iepriekš, un tās nāca no Spānijas un Francijas. Modernajam totalitārismam ir raksturīga prasība pēc varas pār cilvēku dvēselēm. Tā tas nebija antīko impēriju pasaulē. Pilsonim tik tiešām bija jāpiekrīt valsts kultam, bet viņam ļāva par to domāt, kā pašam patīk. To, ka dvēselēm var uzspiest kādu ticību, pirmoreiz atklāja katolicisms, un Romas katoļu baznīcas sistēmas laicīgie imitētāji izmantoja šo atklājumu. Bez nemaldīga pāvesta nekad nebūtu bijis nemaldīga Hitlera. Absolūtā valsts dzima līdz ar absolūto baznīcu 1870. gada 18. jūlijā.

Tas, cik dziļa var būt šī saistība, ir redzams iepriekšējās paaudzes vēsturē, kuras dokumenti tagad aizvien vairāk un vairāk ir pieejami arhīvos. Fašisms nebūtu varējis notikt Itālijā bez pāvesta. Trīsdesmito gadu vēsture atklāj, cik cieša bija saistība, kā arī to, kas tika ietverts Laterāna līgumos. Morālajā atbildībā par visām Abesīnijas kara, ja to var saukt par karu, šausmām ir līdzdalīgs Vatikāns. Vācieši un vēsture labi zina, kas bija tas spēks, kas palīdzēja Hitleram [nākt] pie varas. Bez Romas politiskā atbalsta viņš nebūtu nācis pie varas citādi, kā vien vardarbīgas revolūcijas ceļā. To izdarīja ne tikai muļķa evaņģēliskie mācītāji, ne tikai dekadentā vācu pilsonība, bet Vatikāns. Par šausmām domājošiem vācu katoļiem Vatikāns pavēlēja likvidēt Centra partiju, tāpēc ka nacionālsociālisms bija nepieciešams cīņai pret Austrumiem. Šīs cīņas dēļ tika upurēta vācu tauta. Protams, tad, kad konkordāts tika lauzts (džentelmeņu vienošanās starp divām partijām, no kurām katra bija pārliecināta, ka otra nebija džentelmenis) un Romā kļuva skaidrs, ka stiprākas kārtis bija otrā rokā, tad pēkšņi sekoja stingra ļoti svēto cilvēktiesību aizstāvība, lai gan vēl pavisam nesen pašu rokām tās bija nodotas Hitleram.

Mēs pieminam šīs lietas šeit tikai tāpēc, lai atspēkotu dievbijīgo leģendu, ka pāvestība ir pilsoniskās kārtības un Dieva bauslības cietoksnis pasaulē. Romas baznīca ir Romas impērijas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Tā ir impērija baznīcas formā, īstenībā baznīcas un pasaules, dievišķā un cilvēciskā sintēze, un tāpēc tā ir tas templis, kur cilvēks ir licis sevi Dieva tronī.

Romas baznīca patiešām ir kristīgas reliģijas aizstāvis, bet kāda veida? Šajā kristīgajā reliģijā Dievs nav vienīgais Kungs, kuram kalpo. Mūsu Kungs Kristus skaidri teica, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem. Cita kunga vai citas kundzes, kā debesu ķēniņienes Marijas, nolikšanā Viņam līdzās ir fatāla tieksme Viņu izstumt [no Viņa vietas]. Teorijā izklausās jauki, kad tiek teikts, ka žēlastība ir pārāka par dabu un cilvēcisko gribu, Kristus [pārāks] par Savu māti, Pestītājs [pārāks] par līdzpestītāju [Mariju], vienīgais Jaunās Derības Vidutājs [pārāks] par visu žēlastību vidutāju [Mariju]. Bet, kad katoļu ļaudīm tiek mācīts, ka ceļš pie Kristus ir [ejams] ar Marijas palīdzību, tad viņa praktiski ir kļuvusi par pestītāju. Tad par pāvestu ir jāsaka tā, kā Luters darīja savā pēdējā apliecībā: “Ko tas viņam dod, ka viņš ar muti augsti slavē patieso Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – un ārēji lieliski simulē kristīgu dzīvi?

Vēl tikai viena lieta. Tiek sacīts, ka pāvesta martīrijs varētu izgaisināt baumas par viņu kā Antikristu. Diemžēl mūsdienu pāvests vienkārši nevar būt kristīgās ticības martīrs, kādi bija senie Romas bīskapi. Viņš mirtu ne tikai par ticību uz Kristu, bet tai pat laikā par Fatimas māņticību; ne tikai par Evaņģēlija doktrīnu, bet tai pat laikā arī par tām kļūdām, kuras ir pasludinātas kā dievišķas atklāsmes, kas nepieciešamas pestīšanai, tādas kā dogmas par Marijas nevainīgo ieņemšanu un debesīs uzņemšanu un pāvesta vispārējo bīskapa varu pār baznīcu un nemaldīgumu. Viņš mirtu arī par viltus pretenziju, ka viņš ir Kristus vietnieks uz zemes, kuram ikviens cilvēks, riskējot zaudēt savu pestīšanu, ir parādā paklausību visos dogmatiskos lēmumos kā pašam Kungam.

Šajā drāmā ir iesaistīti ne tikai cilvēki. Ne tikai Eugenio Pacelli pasludināja viltus doktrīnu par Marijas debesīs uzņemšanu kā atklāsmi, kas dota kristietībai. Tas patiesībā nebija tikai Džovani Mediči, kurš izmeta Luteru no baznīcas. Tas patiesībā nebija Aleksandrs Farnese, kurš noliedza sola fide un tādā veidā arī pašu Kungu Kristu. Drīzāk tas bija Antikrists, kurš runāja un darbojās caur viņiem. Šī iemesla dēļ mums, tāpat kā to darīja Luters, var būt kāda cilvēciska, līdzjūtība pret tiem vīriem, kas nes vai nesa drausmīgo pāvestības amatu. Tas ir īpaši patiesi to pāvestu gadījumā, kuri, ciktāl to var redzēt cilvēka acs, bija cildenas personības.

Tāpat kā mūsu tēvi pirms mums arī mēs zinām, ka esam saistīti vienā svētā Kristus baznīcā kopā ar visiem tiem, kas dzīvo patiesajā baznīcā arī Romas baznīcas iekšienē – tiem, kas ir dzimuši no žēlastības līdzekļiem, Evaņģēlija un sakramentiem, kuri vēl nav pilnībā gājuši bojā Romas baznīcā. Mums, luterāņiem, arī vajadzētu būt apkaunotiem dēļ tās dzīvās ticības uz Kristu, kas ir klātesoša Romas baznīcā par spīti antikristam un viņa pavedinošajām viltībām. Romas baznīcā ir kristieši, kas dzīvo no Evaņģēlija, kurš tur joprojām ir, no Evaņģēlija lūgšanā pašā mises kanonā, “netiesājot mūsu nopelnus, bet piedodot mūsu netaisnību”. Mēs zinām par Romas katoļu kristiešiem, kuri tad, kad bija laiks mirt, zināja vienīgi Kristu un to pašu krustā sistu un kuri mira ticībā uz Viņu, aizmirstot par visu baznīcas aparātu un svēto pasauli. To atzīt nozīmē redzēt, kādēļ Luters piešķīra tik lielu nozīmi faktam, ka antikrists nebūtu antikrists, ja vien viņš patiesībā nesēdētu “templī”, Dieva baznīcā.

Mēs jāapzinās, kādu atbildību mēs uzņemamies, kad mēs šodien atkārtojam tādā veidā luteriskās baznīcas veco doktrīnu attiecībā uz pāvestu kā antikristu. Mēs zinām, ka mums būs jāatbild par to Tā soģa krēsla priekšā, kurš kādu dienu tiesās visu baznīcu pretenzijas, visu konfesiju doktrīnas. Viņa spriedums mums ir izšķirošs, nevis cilvēku viedokļi. Vairums rietumu kristiešu šodien un viņu teologi, ieskaitot luterāņu teologus, neuzrāda nekādas zināšanas par šo Reformācijas doktrīnu. Un kāpēc tas tā ir? Tāpēc ka mūsu paaudze lielā mērā ir pazaudējusi jebkādu saprašanu par ticības lielajām realitātēm. Šeit ir atrodams dziļākais iemesls, kāpēc Lutera doktrīna par antikristu ir kļuvusi mums sveša. Ir daudz jāzina par Kristus realitāti, par Viņa patieso klātbūtni, par Viņa darbiem, rīcību un ciešanām mūsdienu pasaulē, lai redzētu antikristu viņa daudzajos izskatos, arī pašos krāšņākajos un varenākajos un tādēļ visvairāk pieviļošajos. Ir burtiski jādzīvo no Evaņģēlija kā vēsts par grēcinieka attaisnošanu, lai zinātu, ko nozīmē izslēgt šo Evaņģēliju no baznīcas un liegt pestīšanu tiem, kuri māca, tic un to apliecina. Ja mūsu ticības tēvi šausmās nodrebēja, dzirdot Romas baznīcas lāstus pret evaņģēliju un tā sekotājiem, tad mūsdienu apgaismotais cilvēks to uzskata vien par nenozīmīgām detaļām un matu skaldīšanu. Tas liecina, ka Antikrista darbs ir bijis sekmīgs un mūsdienu cilvēks pa lielākai daļai vairs nepazīst evaņģēliju, nedzīvo no tā un tādēļ viņš arī neko vairs nezina par Antikristu un tā postošo spēku. Tas, kas apustuļiem, senajiem un luteriskās ticības tēviem bija baismīga realitāte, mūsdienu kristiešiem pa lielai daļai neko vairs nenozīmē. Pati Antikrista vārda pieminēšana tiek uzskatīta par nosodāmu nemiera celšanu, kas iespējami ātri jāapklusina, lai netraucētu mīļo mieru – garīgo nāvi, kurā aizmieg miljoniem cilvēku, kas dzirdīti ar saldo Antikrista mācības indi.