Altāra Sakramenta maize ir patiesa Kristus miesa un vīns ir patiesas Kristus asinis
Šo patiesību ikviens luterānis atzīst un apliecina, atbildot uz jautājumu – Kas ir Svētais Vakarēdiens? – ar Mazā katehisma vārdiem: “Tas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un vīnu ēst un dzert pats Kristus ir iedibinājis.”
Šos vārdus tad arī apskatīsim tuvāk.
Kā jau iepriekš konstatējām, sakramenta būtiskās sastāvdaļas ir elements un tam pievienotais Dieva vārds. Svētajā Vakarēdienā šādi elementi ir maize un vīns. Šie elementi tiek nošķirti no pārējiem īpašai lietošanai. Tas ir, elementi tiek novietoti uz altāra un mācītājs pār tiem saka Sakramenta iedibināšanas vārdus, tos pašus, kurus Jēzus teica Zaļās ceturdienas vakarā. Pēc Jēzus pavēles un Viņa spēkā maize un vīns vairs nav parasta maize un vīns, bet Kristus miesa un Kristus asinis. Tas notiek tāpēc, ka Sakramenta iedibināšanas vārdi ir Dieva vārdi, un tiem piemīt Dieva spēks. Sacīt šos vārdus ir pavēlējis pats Kristus, teikdams: “To dariet Mani pieminēdami.”
Jāievēro arī, ka Sakramenta iedibināšanas vārdu jēgu nedrīkst grozīt. Ja tas notiek, tad tie ir un paliek tikai parasti cilvēka vārdi. Sakramenta iedibināšanas vārdi, piemēram, tiek sagrozīti Romas baznīcas misē par mirušajiem, kā arī visos tajos gadījumos, kad netiek apliecināta Kristus miesas un asiņu klātbūtne maizē un vīnā. Arī tādu Svētā Vakarēdiena svinēšanas veidu, kad sakraments pieejams jebkuram, arī tādiem, kuri neizprot Svētā Vakarēdiena mācību vai pieder citādi ticošām kristiešu grupām, nevar uzskatīt par Tā Kunga mielastu. Tas varbūt kādam sniedz satraucošu reliģisku pārdzīvojumu, bet tas vairs nav Jaunās Derības Vakarēdiena Sakraments. Altāra Sakramenta svinēšana nav patvaļīgi maināma, jo tas nav baznīcas, bet Tā Kunga iestādījums. Svēto Vakarēdienu mēdz saukt par Kristus Testamentu Viņa ļaudīm. Tā kā testamentu var saņemt tikai tādu, kāds tas ir, tad to nedrīkst grozīt. Tādēļ apustulis Pāvils uzsver, ka Altāra Sakramentam jātiek svinētam tieši tādā veidā, kā Tas Kungs to iedibinājis. Pretējā gadījumā tas vairs nav Tā Kunga Testaments (1. Kor. 11:20–21).
Iepriekš teiktais īpaši attiecas uz visiem, kuri apšauba Kristus patieso klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā. Jo tajā naktī, kad Tas Kungs tapa nodots, Viņš patiesi iedibināja Savu Mielastu, izsakot tajā Savu pēdējo gribu. Ja pat laicīgajās lietās kāda cilvēka pēdējās vēlēšanās neievērošana ir smags noziegums, cik gan daudzkārt lielāks tas ir garīgajās lietās, kur testamenta autors ir pats Kristus. Tādēļ Pāvils īpaši brīdina, lai neviens, kas “neizšķir Tā Kunga miesu”, nebauda Svēto Vakarēdienu, jo tāds “ēd un dzer sev pašam par sodu”. Tas, kas ir jāzina ikvienam komunikantam jeb Svētā Vakarēdiena saņēmējam, ir fakts, ka Svētajā Vakarēdienā mācītājs mums sniedz patiesu Kristus miesu un asinis. To pavisam skaidri māca apustulis Pāvils, jautādams: “Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” Šī savienošanās (koinonia) nenotiek, mūsu ticībai uzkāpjot Debesīs un saņemot Kristu tur, bet gan ēdot Viņa miesu un dzerot Viņa asinis šeit pat uz zemes. To skaidri izsaka Kristus vārdi: “Ņemiet ēdiet un ņemiet dzeriet.” Tātad Kristus miesa un asinis tiek sniegtas “ar maizi un vīnu”, kā to liecina arī Mazā katehisma vārdi.
Šai patiesībai ir celti iebildumi, apgalvojot, ka Kristus ir uzkāpis Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas. Tāpēc Viņa cilvēciskā miesa un asinis nevarot būt vienlaikus Debesīs un šeit uz zemes maizē un vīnā. Pretējā gadījumā tā vairs neesot patiesa cilvēka miesa, jo cilvēka miesa nevarot reizē būt Debesīs un uz zemes. Atbilde ir vienkārša: cilvēka miesa to gan nevarētu, bet Kristus pēc Savas augšāmcelšanās ir arī savā cilvēciskajā miesā paaugstināts pār visām valdībām, varām, spēkiem, kundzībām un ikvienu vārdu (Ef. 1:21). Tāpēc Viņš ar savu miesu var darīt, ko vien Viņš grib. Katrā ziņā Viņš var piepildīt Savu Testamentu un sniegt mums Svētajā Vakarēdienā Savu miesu un asinis. Turklāt ar Dieva labo roku nav jāsaprot kāda noteikta vieta debesīs, bet gan Dieva godība, varenība un spēks. Zaimojoši būtu domāt, ka Kristus ir ierobežots un nespēj pildīt to, ko Viņš ir solījis.
Mūsu saprātam skandaloza varētu likties doma, ka pēc augšāmcelšanās Kristus miesa ir palikusi lieluma ziņā tāda pati, kāda tā karājās pie krusta. Taču tādu pašu miesu arī mēs saņemam Svētajā Vakarēdienā. Protams, mēs to nesakožam ar saviem zobiem, jo šī ēšana nav bioloģiska, bet sakramentāla. Tāda pati Kristus miesa, kāda tā karājās pie krusta, augšāmcēlās un uzkāpa godībā, ir klātesoša gan Altāra Sakramentā, gan ticīgo sirdīs. Tas, protams, rada problēmas cilvēka prātam, bet ne Kristum! Pamatojoties Kristus vārdos – “Šī ir mana miesa” – mēs varam būt pārliecināti, ka Kristus miesa ne tikai ir paslēpta maizē, bet, ka pati Svētā Vakarēdiena maize ir Kristus miesa. Reformācijas laikā šo patiesību apliecināja Luters un viņam uzticīgie sekotāji. Citiem, kuri kaut kādā veidā bija Platona filozofijas ietekmēti, tas likās nepieņemami. Gan Romas katoļi, gan Anglijas karalis Henrijs VIII, gan Šveices reformatori bija pret patiesību, ka maize un Kristus miesa ir kļuvuši par vienu sakramentālu lietu. Taču Luters atkal un atkal no jauna, pamatojoties Kristus vārdos, apgalvoja, ka ikviens, kas redz maizi Svētajā Vakarēdienā, redz Kristus miesu.
Romas katoļu baznīca māca, ka Svētajā Vakarēdienā maizes un vīna substance pēc priestera izrunātajiem svētīšanas vārdiem pārvēršas par Kristus miesas un asins substanci, zaudējot savu maizes un vīna substanci. Šo mises daļu viņi sauc par pārvēršanu. Taču apustulis Pāvils 1. Vēstulē korintiešiem 10:16 un 11:27 maizi un vīnu min arī pēc svētības vārdu teikšanas. Protams, arī luterāņi māca, ka maize un vīns pārvēršas Kristus miesā un asinīs, taču mēs nesakām, ka maize un vīns pazūd. Tādēļ mēs nevaram piekrist Romas baznīcas transsubstanciācijas mācībai. Turklāt šī mācība skaidri neapliecina Kristus miesas klātbūtni, bet runā tikai par miesas neredzamo substanci. Tas nav viens un tas pats, un rada apslēptus draudus mācībai par Kristus reālo klātbūtni Altāra sakramenta elementos.
Saistībā ar transsubstanciācijas mācību ir radusies Romas katoļu mācība par Vakarēdiena pasniegšanu tikai vienā veidā. Proti, komunikantiem pasniedz tikai Kristus miesu, bet Kristus asinis no kausa dzer tikai vadošais jeb celebrējošais priesteris. Tomēr Kristus, iedibinot Sakramentu, ņēma biķeri un teica skaidri saprotamus vārdus: “Dzeriet visi no tā.” Tas, ka šodien atsevišķos gadījumos arī laji Romas baznīcā var saņemt biķeri, vēl neko nenozīmē. Strīdīgais jautājums nekad nav bijis, vai laji drīkst vai nedrīkst saņemt Vakarēdienā arī biķeri, bet gan – vai tas ir nepieciešams?
Otra lieta, kas iegūst arvien lielāku popularitāti Romas katoļu vidū, ir svētīto Vakarēdiena elementu pielūgšana ārpus Vakarēdiena liturģijas. Šajā gadījumā nevar runāt par Kristus klātieni maizē un vīnā, jo netiek ievērota Kristus iedibinātā kārtība. Proti, Kristus pavēlēja, pirmkārt, svētīt elementus, otrkārt, tos pasniegt un, treškārt, saņemt, tas ir, ēst un dzert. Kad nenotiek maizes un vīna pasniegšana un saņemšana, tad uz elementiem nav attiecināmi Kristus vārdi: “Šī ir Mana miesa, Šīs ir Manas asinis.” Taču mums jāzina, ka arī luteriskajā baznīcā, pēc svētīšanas vārdiem, piemēram, kamēr tiek dziedāts Agnus Dei, ir ieteicams godināt klātesošo Kungu. Jāatceras arī, ka nevajadzētu pieļaut pārpalikumu pēc Svētā Vakarēdiena, bet elementus būtu ieteicams izlietot pilnīgi. Taču iepriekš teiktais nedod nekādu pamatu Sakramenta pielūgšanai ārpus Svētā Vakarēdiena liturģijas, nedz arī nebībeliskajai svētīto elementu uzglabāšanai.
Vēl kādā lietā mums ir jāiegūst skaidrība, pirms mēs turpinām savas pārdomas par cienīgu Svētā Vakarēdiena svinēšanu. Proti, Romas baznīcā īpaši tiek uzsvērts, ka Svētais Vakarēdiens ir mūsu upuris Dievam par dzīvajiem un mirušajiem. Svētais Vakarēdiens patiešām ir upura mielasts. Tajā kristiešiem tiek sniegts un aktualizēts tas, ko Kristus mums ir nopelnījis pie krusta. Šī atziņa ir nepieciešama, lai mēs nesāktu uzskatīt Kristus nāvi par kaut ko līdzīgu karavīra nāvei, kurš sevi upurējis dzimtenes labā. Kristus ir Upura Jērs, kura miesu un asinis mēs saņemam Svētajā Vakarēdienā. Taču upurētājs ir nevis priesteris vai mēs, kas saņemam Vakarēdienu, bet pats Kristus. Viņš kā Augstais Priesteris pats pienes upuri Dievam par cilvēku grēkiem. Šī upurēšana notika vienreiz pie krusta Golgātas kalnā, tā ir unikāla un neatkārtojama.
Mazajā katehismā Luters skaidri uzsver, ka mācību par Svēto Vakarēdienu viņš nav izdomājis pats, bet viss, ko viņš māca, ir ņemts no Dieva vārda. Tādēļ Luters vaicā: “Kur tas rakstīts?” Un atbild: “Tā raksta svētie evaņģēlisti Matejs, Marks, Lūka un Svētais Pāvils: “Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami.” Tāpat Viņš ņēma arī biķeri pēc vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas grēku piedošanai; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.””
Šajos vārdos tad arī atrodams viss, ko mēs par Svēto Vakarēdienu zinām un kas mums arī ir jāzina.
Ieskaties