Lai Dievs valda pār sievas dzīvi

“Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas, kuras cerēja uz Dievu, būdamas paklausīgas saviem vīriem, kā Sāra bija paklausīga Ābrahāmam, saukdama viņu par kungu; par viņas meitām jūs esat kļuvušas, kad jūs darāt labu un nebīstaties ne no kādiem draudiem.” [1.Pēt.3:5-6]

Kā šīs sievas ir greznojušās — apustulis grib sacīt — tā greznojieties arī jūs; gluži kā Sāra bija paklausīga savam vīram Ābrahāmam un sauca viņu par kungu. Raksti vēsta: kad eņģelis nāca pie Ābrahāma un sacīja: “Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls” — Sāra smējās un sacīja: “Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs” [1.Moz.18:10-12]. Pēteris ir norādījis uz šiem Rakstu vārdiem. Jo Sāra nebūtu saukusi. Ābrahāmu par savu kungu, ja nebūtu bijusi viņam paklausīga.

“..par viņas meitām jūs esat kļuvušas, kad jūs darāt labu un nebīstaties ne no kādiem draudiem.”

Ko apustulis ar šiem vārdiem grib sacīt? Viņš grib sacīt: parasti sievu daba ir tāda, ka viņas no daudz kā baidās un kaunas, tādēļ arī bieži nododas māņticībai un buršanai, mācīdamas cita citu šajās savās gudrībās un sekodamas neskaitāmiem māņiem. Kristīgai sievai neklājas darīt tādas lietas. Viņai jājūtas brīvai un nav jābūt bailīgai, nav jāskraida apkārt un jāmeklē kāda īpaša svētība.

Sievai jāļauj, lai Dievs valda pār viņas dzīvi, un nav jādomā, ka tad tai slikti klāsies. Jo, ja viņa zina, ka viņas kārta ir Dievam tīkama — no kā tad vēl vajadzētu baidīties? Ja nu tev nomirst bērns vai tu saslimsti, atstāj šīs lietas Dieva ziņā! Tu esi kārtā, kura ir Dievam tīkama, — ko gan vēl labāku varētu vēlēties? Tas ir sacīts sievām. Tālāk apustulis māca, kas jādara vīriem.